Kas un kāpēc jāzina par lielinieku «zvēru dārziem» - koncentrācijas nometnēm Latvijā 1919. gadā

Inovatīvais terors

Ideja par masu terora nepieciešamību “šķiru kara” (tā lielinieki jeb vēlākie komunisti apzīmēja cīņu par varu) apstākļos visai loģiski izauga no Kārļa Marksa 1848. gadā sarakstītajā “Komunistiskās partijas manifestā” paustajām idejām. “Sarkanais terors” gan Krievijā oficiāli tika izsludināts tikai 1918. gada septembrī, atbildot uz atentātu pret Ļeņinu.

Krievijas pilsoņu karā rūdītie latviešu lielinieki, 1918. gada beigās atgriežoties dzimtenē, bija apņēmības pilni radīt komunistisku paraugvalsti.

Bet, lai to izdarītu, bija nepieciešams organizēt nevainojamu represīvo sistēmu, kas bez kavēšanās varētu īstenot masu teroru un izvairītos no Krievijā pieļautajām kļūdām. Jau pašā pirmajā Latvijas padomju valdības dokumentā – 17. decembra manifestā – tika pasludināts, ka “bruņotā darba tauta gāž visas agrākās valdības iestādes un uz vietas iznīcina ikkuru šo iestāžu locekli vai aizstāvi, kas labprātīgi nepadodas un neatteicas no savām lomām.”

Latviešu lielinieku inovāciju saraksts bija visai garš. Viņi uzskatīja, ka Krievijā ir pieļauta liela kļūda, organizējot no citām valsts struktūrām faktiski autonomu slepenpoliciju (“čeku” jeb Viskrievijas Ārkārtējo komisiju). Latvijā “čekas” vietā izveidoja Politisko nodaļu ar politiskajām apakšnodaļām katrā apriņķī, kas pakļāvās Iekšlietu komisariātam. Vēlāk līdzīga sistēma tika izveidota arī Krievijā.

Vēl viens “know-how” bija revolucionāro tribunālu darbības efektivizēšana. Latviešu biedri uzskatīja, ka Krievijā tās ir pārāk smagnējas struktūras, tādēļ tribunāla locekļu skaitu samazināja līdz trim, atņēma apsūdzētajiem aizstāvības iespējas un noteica nāvessoda izpildīšanu 24 stundu laikā pēc sprieduma pasludināšanas.

Visbeidzot, latviešu lielinieki bija pirmie, kuri pilnā mērā novērtēja koncentrācijas nometņu sniegtās priekšrocības cīņā ar politiskajiem pretiniekiem.

Protams, koncentrācijas nometnes Krievijā pastāvēja jau 1918. gadā, un arī Vācija jau 1. pasaules kara laikā politiski aizdomīgas personas mēdza izolēt nometnēs. Tomēr Latvija bija pirmā, kur valdības līmenī tika pieņemts lēmums par koncentrācijas nometņu sistēmas izveidošanu masu terora īstenošanai.

Latvijas koncentrācijas nometnes

Iekšlietu komisāra Jāņa Lencmaņa izstrādāto noteikumu projektu par koncentrācijas nometnēm valdība apstiprināja 19. februārī. Sākotnēji bija plānots izveidot trīs nometnes. Divām no tām vajadzēja atrasties Kurzemē (Svētē un Kalna muižā) un vienai Vidzemē – Stukmaņos (mūsdienu Pļaviņās).

Tomēr karadarbība izjauca šos plānus. Jau 3. martā sākās pretlieliniecisko spēku ofensīva Kurzemes frontē. Marta beigās visa Kurzeme un lielākā daļa Zemgales jau bija zaudēta. Līdz ar to par galveno kļuva Stukmaņu koncentrācijas nometne.

Mūsu rīcībā ir dokumenti par vēl vienas mazākas nometnes pastāvēšanu Valmierā (tās kapacitāte bija tikai 100 cilvēki, priekšnieks Voldemārs Berkets). Literatūrā atrodamas arī ziņas par koncentrācijas nometnēm Gulbenē un Alūksnē. Tāpat dažkārt par koncentrācijas nometnēm sauc teritorijas Zaķusalā un Sarkandaugavā, kurp pārvietoja vairākus tūkstošus Rīgas centra iedzīvotājus 1919. gada marta beigās.

Stukmaņu nometne

Nometņu veidošana notika lielā steigā. Pirmo avansu Stukmaņu “zvēru dārza” izveidošanai Madonas revolucionārā komiteja saņēma jau 18. februārī. Par nākamās nometnes vietu izraudzījās pamesto un kara laikā cietušo Stukmaņu stikla fabriku. 19. gadsimta beigās šī rūpnīca (būvēta 1894. gadā) bija galvenais nelielās apdzīvotās vietas attīstības dzinulis.

Aukstajā ziemā nepilnu hektāru lielajā stikla fabrikas teritorijā steidzīgi tika būvētas koka barakas un būvēti trīs metrus augsti dzeloņstiepļu žogi. Sākotnēji bija iecerēts, ka nometnē varēs ievietot pusotru tūkstoti cilvēku. Nometne bija sadalīta divās daļās – ar atsevišķu žogu bija nodalīta teritorija, kurā atradās uz nāvi notiesātie.

Jau 6. martā Stukmaņu “zvēru dārzā” ievietoja pirmos 50 iemītniekus.

Nedēļas laikā ieslodzīto skaits pieauga līdz 800, pēc tam vēl divtik. Aprīļa sākumā nometne bija pārpildīta. Jaunu ieslodzīto uzņemšanu nācās pārtraukt, jo steigā būvētajā “zvēru dārzā” sāka plosīties gripas un tīfa epidēmijas. Tās sāka apdraudēt ne tikai sargus, bet arī apkārtnes iedzīvotājus, kuri mēdza paklusām mest pāri dzeloņstiepļu žogam pārtiku ieslodzītajiem.

Nometnes inspekcijai nosūtīja sevišķu komisiju, kura konstatēja neskaitāmus pārkāpumus. Tika nomainīts arī “zvēru dārza” jeb kā vēl šo nometni mēdza saukt – “briesmu cietuma” – priekšnieks. 1919. gada 15. maijā, divas nedēļas pirms nometnes likvidēšanas, par Stukmaņu koncentrācijas lēģera vadītāju kļuva Jānis Greiziņš.

Bija iecerēta nometnes pārbūvēšana un dzīves apstākļu uzlabošana. Komisija bija ieteikusi arī “uz katra arestētā apģērba taisīt kādu zīmi, no kuras varētu katru arestēto viegli pazīt arī starp citu publiku bēgšanas gadījumos.” Tomēr šos plānus izjauca Rīgas ieņemšana 22. maijā un lielinieku bēgšana uz Latgali.

Nodomu nošaut visus ieslodzītos izjauca sarkanarmieši, kuri atteicās izpildīt masu nāvessodus.

Tad nolēma 127 ieslodzītos kā ķīlniekus evakuēt ar vilcienu uz Rēzekni un tālāk Krieviju. Līdz ar to 1919. gada 30. maijā noslēdzās bēdīgi slavenā Stukmaņu koncentrācijas lēģera vēsture.

Mūsdienās – rotaļu laukums

Mūsdienās Stukmaņu koncentrācijas nometnes vieta dabā nav iezīmēta. Nekas nenorāda uz traģiski asiņainajiem notikumiem šajā vietā. Agrākajās stikla fabrikas ēkās mitinās Pļaviņu pilsētas pensionāru apvienība “Daugavas rīts”, jauniešu biedrība “Centrs” un multifunkcionālais jaunatnes iniciatīvas centrs “Ideja”, kurš tapis pirms sešiem gadiem ar Šveices atbalsta programmas līdzfinansējumu.

2016. gada 1. jūnijā Pļaviņu dome Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā vecās stikla fabrikas pagalmā – tajā pašā vietā, kur nepilnus simt gadus agrāk lielinieki izpildīja nāvessodus ieslodzītajiem, – atklāja bērnu rotaļu laukumu 9928 eiro vērtībā.