Kas un kāpēc jāzina par Latvijas krievu lomu cīņā par Latvijas neatkarību

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

1919. gada 29. janvārī Latvijas Neatkarības karā (1918–1920) tika izcīnīta pirmā ievērojamā uzvara pret lieliniekiem, padzenot Padomju Latvijas armijas vienības no Skrundas. Šajā uzvarā svarīga loma bija ne tikai pulkveža Oskara Kalpaka komandētajam 1. latviešu atsevišķajam bataljonam, bet arī vācbaltiešu un it sevišķi krievu vienībām.

Krievi Latvijā

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Krievu (galvenokārt tirgotāju un amatnieku) ieceļošana Latvijā aizsākās jau viduslaikos. Pirmā plašākā migrācija ir saistīta ar 17. gadsimta baznīcas reformām Krievijā, kuru rezultātā Latgalē un Rīgā glābiņu no vajāšanām meklēja liels skaits vecticībnieku. Tomēr krievu skaits Latvijas teritorijā līdz pat 19. gadsimta sākumam nebija liels – vien daži procenti.

Situācija strauji mainījās gadsimta otrajā pusē, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas un strauja rūpniecības uzplaukuma uz dzīvi Latgalē un lielākajās Latvijas pilsētās apmetās tūkstošiem krievu ieceļotāju. 1897. gada tautas skaitīšanā krievu skaits sasniedza gandrīz 150 tūkstošus jeb 8% no visiem iedzīvotājiem. Pēc 1905. gada revolūcijas krievu strādnieku skaits Latvijas fabrikās vēl vairāk pieauga. Rezultātā pirms 1. pasaules kara Latvijā dzīvoja jau ceturtdaļmiljons krievu jeb 10% no populācijas.

Krievu pretlielinieciskās vienības

1. pasaules karš deva smagu triecienu krievu kopienai Latvijā. Kara laikā krievu skaits samazinājās gandrīz trīs reizes. Uz Krieviju tika evakuēti desmitiem tūkstoši strādnieku, daudzi tika iesaukti kara dienestā vai izvēlējās pārvākties uz dzīvi tālāk no kara darbības apdraudētās teritorijas.

Vācijas armijas okupētajā Latvijā palika galvenokārt vecticībnieki un pilsētu vidusslānis, kuri bija vismazāk revolucionārā iedzīvotāju daļa. Pilsētniekus un muižniekus biedēja lielinieku solītā privātīpašuma atņemšana, bet vecticībniekus – antireliģiozā politika.

Noslēdzoties 1. pasaules karam un pienākot ziņām par Sarkanās armijas tuvošanos, daudzi no viņiem iestājās pretlielinieciskajās militārajās vienībās, kuras tika formētas Latgalē, Rīgā un Liepājā.

Latgales brīvprātīgo nodaļa

Mihails Afanasjevs

Mihails Afanasjevs

Pulvedis (vēlāk ģenerālis) Mihails Afanasjevs ir dzimis 1884. gadā Novgorodas guberņā. 1904. gadā viņš beidza Konstantīna artilērijas skolu un 1. pasaules kara laikā uzdienējās līdz pulkveža pakāpei (komandēja artilērijas brigādi). 1918. gada sākumā M. Afanasjevs krita vācu gūstā, bet pēc atbrīvošanas tā paša gada vasarā apmetās uz dzīvi pie savas sievasmātes Balinovas muiža netālu no Rēzeknes. Oktobrī M. Afanasjevs iestājās Ziemeļu korpusā.

Par tālāko pulkveža M. Afanasjeva likteni pēc aizbraukšanas no Liepājas 1919. gada janvārī profesors Ēriks Jēkabsons raksta: “Ziemeļrietumarmijā M. Afanasjevs savu atsevišķu nodaļu komandēja līdz 1919. gada maijam, kad tika iecelts par 2. korpusa, vēlāk – visas Judeņiča armijas artilērijas inspektoru ģenerālmajora dienesta pakāpē. Pēc armijas sagrāves M. Afanasjevs 1920. gada martā, līdzīgi citiem viņa nodaļas karavīriem, atgriezās Latvijā un kopā ar ģimeni apmetās Rēzeknes pagasta Balinovas mājās, savos 12 zemes hektāros nodarbojās ar lauksaimniecību, ieguva Latvijas pilsonību, uzturot arī sakarus ar citiem bijušajiem Judeņiča armijas virsniekiem. (..) Pēc Latvijas okupācijas – 1940. gada 18. oktobrī – Balinovas mājās M. Afanasjevs tika arestēts, 1941. gada 22. aprīlī Daugavpils cietuma kancelejā Baltijas Sevišķā kara apgabala tribunāls slēgtā sēdē piesprieda viņam nāvessodu ar mantas konfiskāciju. Spriedums tika izpildīts 22. jūnijā Rīgā, masu nošaušanas vietā pie Baltezera.” (Jēkabsons Ē. Latgale vācu okupācijas laikā un pulkveža M. Afanasjeva partizānu nodaļas darbība Latvijā 1918. gadā. LVIŽ, 1996, Nr.1, 55.lpp.)

Latgales brīvprātīgo nodaļu, par kuras komandieri kļuva krievu pulkvedis Mihails Afanasjevs, sāka formēt pēc Latgales pārstāvju ārkārtējās sapulces lēmuma 1918. gada 13. oktobrī. Šo nodaļu pakļāva krievu Ziemeļu korpusam, kuru ar vācu atbalstu formēja no brīvprātīgajiem (galvenokārt agrākajiem gūstekņiem) Pleskavā un Ostrovā. Latgales brīvprātīgo nodaļā (saukta arī par pulkveža Afanasjeva partizānu nodaļu) iestājās gan krievu, gan latviešu tautības karavīri (tai skaitā vairāk nekā 20 latviešu virsnieki). Novembra beigās nodaļā bija 270 cilvēki ar 4 ložmetējiem.

Pēc vairākiem izlūkgājieniem Zilupes virzienā M. Afanasjeva vienība 28. novembrī pameta Rēzekni, kurai tuvojās Sarkanās armijas Pleskavas divīzija. Latgales partizāni atkāpās Rīgas virzienā, bet šī atkāpšanās nebūt nebija mierīga.

Latgaliešu vienības apšaude ar “sarkanajiem” pie Galēniem (10 km dienvidos no Viļāniem) 1918. gada 30. novembrī kļuva par pirmo sadursmi starp lielinieku un pretlielinieku spēkiem Latvijas teritorijā.

M. Afanasjeva nodaļa bija vienīgā Ziemeļu korpusa daļa, kuru Latvijas Pagaidu valdība pieņēma savā dienestā, decembra sākumā noslēdzot ar to līgumu. Tomēr valsts aizsardzībai šī vienība neko daudz nedeva. Decembra beigās Latgales partizāni veica izlūkošanu Rīgas pievārtē, bet pēc saskaršanās ar latviešu strēlnieku pulku priekšgrupām steidzīgi atkāpās Latvijas galvaspilsētas virzienā.

Inčukalna rajonā esošo vācu un krievu zemessargu pozīciju dienvidu flangs tika atkailināts un rezultātā pretlielinieciskās vienības Inčukalna rajonā 1918. gada 31. decembrī–1919. gada 1. janvārī tika pamatīgi sakautas. M. Afanasjeva nodaļa pēc tam atkāpās uz Liepāju, bet vēlāk pārcēlās uz Igauniju.

Liepājā daļa karavīru izstājās no minētās nodaļas – vairāki latviešu virsnieki iestājās Kalpaka bataljonā, bet daži krievu virsnieku – kņaza Anatola Līvena komandētajā vienībā.

Didorova krievu rota

1918. gada 7. decembra līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas ģenerālpilnvaroto Baltijā Augustu Vinnigu paredzēja Latvijas zemessardzes formēšanu, kuras sastāvā būtu arī krievu rota. Šo rotu formēja Rīgā, un par tās komandieri 15. decembrī iecēla kapteini (vēlāko pulkvedi) Klimentu Didorovu.

Krievu rota bija viena no kaujas spējīgākajām zemessardzes daļām.

Jau 20. decembrī tā kopā ar vācu vienībām piedalījās sekmīgā kaujā ar “sarkanajiem” pie Ogres. 1918. gada 31. decembrī krievu rota tika iekļauta apvienotajā zemessargu bataljonā, kurš piedalījās Inčukalna kaujā. Šeit gan tika piedzīvota smaga sakāve, kas acīmredzot atsaucās arī uz vienības morāli. Vācu pavēlniecība vēlāk rotai pārmeta patvaļīgu Rīgas pamešanu. Kopā ar pārējām Inčukalna kaujā sakautajām rotām krievu vienību nosūtīja uz Liepāju.

1919. gada janvārī rota atguva kaujas spējas un piedalījās sekmīgajā uzbrukumā Skrundai mēneša beigās. K. Didorova vadītā rota uzbruka Skrundai no ziemeļrietumiem, atrodoties O. Kalpaka latviešu bataljona kreisajā flangā. Plašāku apiešanas manevru Ventas labajā krastā veica vācu zemessargu vienība. Tieši krievu rota iznesa lielāko kauju smagumu, piespiežot 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka bataljonu atkāpties uz Ventas pretējo krastu. 1919. gada 8. martā K. Didorova krievu rotu iekļāva kņaza A. Līvena nodaļā.

29. janvāra kaujas shēma
29. janvāra kaujas shēma

Kliments Didorovs

Kliments Didorovs ir dzimis 1885. gada 23. janvārī Pēterburgā. Pēc kājnieku junkuru skolas absolvēšanas viņš dienēja Rīgā. 1. pasaules kara laikā K. Didorovs pabeidza Ģenerālštāba akadēmijas saīsinātos kursus un karu noslēdza kā divīzijas komandiera vietnieks.

Pēc demobilizācijas viņš atgriezās Rīgā un decembrī uzņēmās Latvijas zemessardzes krievu rotas formēšanu.

1919. gada maija beigās pēc A. Līvena ievainošanas kaujā K. Didorovs kļuva par Līvena nodaļas komandieri. Kopā ar Līvena nodaļu viņš nonāca Ziemeļrietumu armijas rindās, kur komandēja 5. kājnieku divīziju. Pēc Nikolaja Judeniča armijas sakaušanas K. Didorovs atgriezās Latvijā. Rēzeknē viņš atvēra elektropreču veikaliņu, kā arī aktīvi iesaistījās krievu emigrantu sabiedriskajā dzīvē. K. Didorovs miris 1938. gada 10. martā Rēzeknē, apglabāts Rīgā, Pokrova kapos.

Pulkvedis Kliments Didorovs
Pulkvedis Kliments Didorovs

Līvena nodaļa

1919. gada 15. janvārī Liepājā kņazs Anatols Līvens nodibināja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku nodaļu. Tajā brīvprātīgi iestājās ne tikai krievi, bet arī latvieši, vietējie vācbaltieši un pat igauņi. Janvāra beigās nodaļa devās uz fronti ziemeļos no Liepājas, tās sastāvā bija aptuveni 400 karavīri. Pirmo kauju A. Līvena nodaļa piedzīvoja 1919. gada 23. februārī.

“Līvenieši” piedalījās Ventspils, Kuldīgas, Tukuma, Jelgavas un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem.

Līvena nodaļai bija liela, varbūt pat izšķiroša, nozīme Latvijas Republikas neatkarības nosargāšanā. Tai bija svarīga loma cīņā pret lieliniekiem, bet vēl svarīgāka – vācu militāro un politisko intrigu izjaukšanā.

Pēc 16. aprīļa puča, kura rezultātā vācieši gāza Kārļa Ulmaņa valdību, A. Līvens atteicās piedalīties militārās direktorijas veidošanā.

Rezultātā pat apvērsuma galvenajam iniciatoram ģenerālim Rīdigeram fon der Golcam nācās nosodīt 16. aprīļa puču. Vāciešiem bija vajadzīgas vairākas nedēļas, lai izveidotu sev paklausīgo Andrieva Niedras valdību, kura tā arī nespēja iegūt popularitāti tautā.

Otrā reize, kad Latvijas nākotne karājās mata galā un kņaza A. Līvena vadītajai krievu nodaļai izrādījās izšķiroša loma, bija Cēsu kaujas 1919. gada jūnijā. Pulkvedis Jānis Balodis pierunāja kaujā ar lieliniekiem smagi ievainoto A. Līvenu ieturēt neitralitāti un nepiedalīties cīņās ar igauņiem un latviešiem. Rezultātā vācieši pie Cēsīm tika sakauti un A. Niedras valdība bija spiesta demisionēt.

Zīmīgi, ka Kārļa Ulmaņa valdību pēc nokāpšanas no kuģa “Saratov” krastā Liepājā sveica Līvena nodaļas godasardze ar pulkvedi Dāvidu Kanepu (viņš pēc izcelsmes bija igaunis) priekšgalā.

Vācieši bija nikni par šādu krievu “nodevību”, kuri bija atklāti pārgājuši Antantes valstu pusē. 22. jūlijā 1500 A. Līvena nodaļas karavīru uzkāpa uz agrākās Latvijas valdības mājvietas – kuģa “Saratov” – klāja, lai dotos uz Narvas fronti cīņai pret lieliniekiem.

Kņazs Anatols Līvens
Kņazs Anatols Līvens

Kņazs Anatols Līvens

Kņazs (viņa tituls dažkārt tiek norādīts arī kā “firsts”) Anatols Leonīds fon Līvens dzimis 1873. gadā Pēterburgā aristokrātu ģimenē. Viņa dzimtai piederēja vairākas muižas Latvijā un Lietuvā. A. Līvens brīvi pārvaldīja krievu, vācu, franču, angļu un latviešu valodu. 1. pasaules karā viņš piedalījās kā kavalērijas virsnieks, izcēlās ar varonību un sasniedza rotmistra dienesta pakāpi.

1918. gada sākumā lielinieki viņu ar sievu un meitu arestēja un ieslodzīja Jekaterinburgas cietumā.

Pēc atbrīvošanas viņš atgriezās Latvijā un apmetās uz dzīvi Mežotnē. 1919. gada 24. maijā kaujā ar lieliniekiem pie Ropažiem A. Līvens tika smagi ievainots gurnā un vēderā. Pēc izveseļošanās dienēja Ziemeļrietumu armijā, piedaloties kaujās pret Sarkano armiju. Pēc N. Judeniča armijas sakāves A. Līvens atgriezās Latvijā (agrārās reformas rezultātā viņš zaudēja visus savus īpašumus), nodarbojās ar būvmateriālu ražošanu un aktīvi iesaistījās krievu emigrantu sabiedriskajā dzīvē. A. Līvens miris 1937. gadā Ķemeros.

Krievu brīvprātīgo vienībām Latvijas Neatkarības karā bija svarīga loma cīņā pret Padomju Latvijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas 1919. gada vasarā liela daļa no šiem karavīriem devās cīnīties pret lieliniekiem uz Narvas fronti. Tomēr arī vēlāk kaujās pret Bermonta armiju 1919. gada rudenī un Sarkano armiju Latgalē 1920. gada sākumā piedalījās vairāki tūkstoši Latvijas krievu.

15 no viņiem saņēma augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša kara ordeni.

Tiesa gan, ne M. Afanasjevs, ne K. Didorovs, ne A. Līvens nesaņēma šo apbalvojumu, jo pēc cīņām Latvijā bija devušies karot N. Judeniča komandētajā Ziemeļrietumu armijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti