Kas un kāpēc jāzina par latviešu strēlnieku cīņām Kazaņā

Kazaņa - stratēģiski svarīgs centrs

1918. gada maija beigās Pievolgā, Urālos un Sibīrijā notika čehoslovāku brīvprātīgo korpusa sacelšanās pret boļševikiem. Samarā pēc tās ieņemšanas izveidojās pirmā pretboļševistiskā Krievijas valdība - tā sauktais "Komučs".

Komučs ar čehoslovāku palīdzību radīja savus bruņotos spēkus - Tautas armiju. Armijas komandēšanu uzņēmās čehu pulkvedis Staņislavs Čečeks. 300 kilometrus attālajā Kazaņā boļševiki izvietoja Austrumu frontes štābu, kura uzdevums bija cīņa pret čehoslovāku korpusu.

12. jūlijā par Austrumu frontes virspavēlnieku iecēla latviešu strēlnieku padomju divīzijas komandieri Jukumu Vācieti.

Kazaņā atradās ne tikai boļševiku Austrumu frontes štābs un spēcīgi militārās rūpniecības uzņēmumi, bet arī milzīgi kara materiālu krājumi un no Petrogradas un Maskavas evakuētās Krievijas zelta rezerves 750 miljonu rubļu vērtībā.

Uzbrukums Kazaņai

1918. gada jūlija beigās S. Čečeks atļāva nelielai savas armijas vienībai kapteiņa Stepanova vadībā veikt demonstratīvu uzbrukumu Kazaņas virzienā. Pretēji armijas komandiera iecerei, Stepanovs nolēma ieņemt stratēģiski svarīgo pilsētu.

Viņa rīcībā gan bija tikai četri bataljoni (no tiem divi čehoslovāku) un neliela bruņotu kuģīšu flotile. Kazaņā tobrīd atradās 5. latviešu strēlnieku pulks, daļa 1. latviešu revolucionārā pulka, austriešu un ungāru internacionālistu bataljons, 1. musulmaņu pulks, 1. tatāru un baškīru bataljons, kā arī Pētera Slavena komandētā jaunformējamā Kazaņas divīzija.

Kaujas pie Kazaņas sākās pēkšņi, 5. augustā čehiem Volgas krastā izsēdinot no kuģīšiem desantu.

Cīņās pret desanta vienībām iesaistījās 5. latviešu strēlnieku pulka 3. un 6. rota.

Naktī boļševiku vienības bija spiestas atkāpties uz pilsētu.

Nākamajā dienā turpinājās Tautas armijas uzbrukums pilsētai. Ap pulksten vieniem čehi ielauzās Kazaņā. Vakarā lielākā daļa pilsētas jau bija ieņemta. Niknas cīņas turpinājās Kazaņas centrā ap Austrumu frontes štābu. J. Vācietis personīgi vadīja štāba aizsardzību, kurā bija nocietinājušies 180 strēlnieki.

Jukuma Vācieša bēgšana

Visbeidzot Austrumu frontes komandieris ar atlikušajiem spēkiem nolēma pāriet uz Kazaņas Kremli, lai iegūtu drošākas pozīcijas. 120 strēlniekiem izdevās pārraut ielenkuma loku, bet pēc Kremļa sasniegšanas uz latviešiem sāka šaut serbu internacionālisti (majora Matija Blagotiča 400 vīru lielais bataljons), kuri bija pārgājuši pretinieka pusē. Strēlnieki sadalījās, lai mēģinātu patstāvīgi izkļūt no pilsētas.

No J. Vācieša 27 strēlnieku grupas izglābās tikai seši, pārējie krita.

J. Vācietis vēlāk rakstīja: "Tālāk mums bija jāiet pa meža ceļiem, tamdēļ, ka visa Kazaņas apkārtne bija sacēlusies pret mums un ceļi un sādžas bija apbruņoti un apsargāti no posteņiem.

Laiks bija pēc pusnakts. Tagad mēs bijām izglābušies, bet mums bija jāsteidzas, lai tiktu drošībā no pakaļdzīšanās. Mēs bijām ap versti-pusotras no Kazaņas Kremļa. Pašā pilsētā un priekšpilsētās vairākās vietās bija ugunsgrēks; dūmi piekvēpināja debesis, kuras izlikās pavisam zemu, pie pašām torņu virsām, un izskatījās zilgani-sarkani asiņaini raibas.

Kazaņa izskatījās kā ar viņai pašai nodīrātu ādu pārsegta.

Piepeši sāka dimdēt no visām malām baznīcu pulksteņi, milzīgs ļaužu pūlis klaigāja: "Тебя, Бога, славим"... (Tevi, Dievs, slavējam).

Šāva ar lielgabaliem.

Kazaņā līksmoja un gavilēja.

Kādā uzsaukumā no 7. augusta balto priekšniecība paziņoja, ka lielinieku virspavēlnieks Vācietis esot ielas kaujā nošauts..."

Strēlnieku rezolūcija

Tautas armija Kazaņā sagūstīja 134 latviešu strēlniekus. Latviešu sociāldemokrāts-mazinieks Fēlikss Cielēns, kurš tobrīd atradās Kazaņā, bažījās par viņu dzīvībām.

F. Cielēns spēja pārliecināt čehu spēku komandieri, ka strēlnieki nav boļševistiski noskaņoti.

Pēc sarunām ar sagūstītajiem latviešu karavīriem tika sastādīta rezolūcija ar aicinājumu pārējiem strēlniekiem nepiedalīties Krievijas pilsoņu karā boļševiku pusē: "Biedri, apdomājaties un atstājat kaujas lauku, uz kura jums nav, ko meklēt un nekas, ko atrast; ja krievu lielinieki bez jums nevar noturēt savu valdību, tad lai notiek ar viņiem tas, ko vēsture noteikusi."

Tas bija ārkārtīgi bīstams precedents, kas liecināja par strēlnieku potenciālo vēršanos pret boļševikiem. Speciāla izmeklēšanas komisija vēlāk attaisnoja strēlnieku lielāko daļu, galveno vainu uzveļot agrākajam pulka komandierim Jānim Briedim, pulka komitejas loceklim Liepiņam un 2. rotas komandierim Matuzelim, kuri arī bija padevušies gūstā. Pēc Kazaņas krišanas boļševiku rokās J. Briedis turpināja dienestu pretboļševistiskajā Troickas latviešu bataljonā.

Piektais pulks

Kāds 5. latviešu pulka strēlnieks vēlāk aprakstīja atkāpšanos no Kazaņas šādi:

"Uz ielas izejot, mūs saņēma ar šāvieniem no namu augšstāvu logiem. Mēs atbildējām un, atpakaļ pa ielu skriedami, līdz ar dažiem vezumniekiem nogriezāmies lejup pa ielu uz cirku. Drudžainā gaitā devāmies tālāk, lai ātrāk tiktu pāri pār Kazanku. (..) Mēs gājām pa slikto Krievijas pasta ceļu uz Carevokokšaisku pilnīgā nekārtībā un noberztām, jēlām kājām. (..) Visstiprākais troksnis, kliedzieni, lamāšanās un sajukums valdīja starp mums! Atkāpties, kā, kur, uz kurieni? Neviens to nezinājām. (..) Migla, balta, bieza migla klājās pār lauku un tina krūmus Kazankas malā savā sudrabotajā līķautā. Līkdamies, lamājoties, zobojoties un jokojot gāja cilvēku rindas, kā dzērves kāsī. (..) Nakts bija diezgan patumša, ceļš dubļains no dienā lijušā lietus un slikts kā visi Krievijas ceļi. Un cilvēku rindas gāja, gāja kā ēnas, kā tumšās nakts ēnas, gāja kā ļaunie nakts gari, gāja salīkuši, elsdami un pūzdami."

Lielākā pulka daļa izglābās no ielenkuma un iznīcināšanas, bet pulks bija pilnīgi kaujas nespējīgs. Tas bija zaudējis arī savu komandieri. Lai kaut kā uzlabotu pulka morāli, pulkam 1918. gada 5. septembrī piešķīra Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas Sarkano karogu un 10 000 rubļu svētku sarīkošanai.