Kas un kāpēc jāzina par Demokrātiskā bloka prasību pēc neatkarīgas Latvijas pirms 100 gadiem

Kara beigas un tautas pašnoteikšanās

1918. gada oktobrī kļuva acīmredzams, ka Vācija zaudēs 1. pasaules karu. Vācijas armija Rietumu frontē piedzīvoja vienu sakāvi pēc otras, un arī tās sabiedrotie pakāpeniski izstājās no kara. Šajā situācijā Vācija darīja visu iespējamo, lai panāktu maksimāli labus miera nosacījumus. Par Vācijas jauno valdības vadītāju iecēla liberālāk noskaņoto Bādenes princi Maksi un paziņoja par gatavību noslēgt mieru uz "Vilsona 14 punktu" pamata. Viens no galvenajiem principiem, kuru aizstāvēja Vilsons, bija tautu pašnoteikšanās tiesības. Līdz ar to līdz šim apspiestajām Eiropas tautām radās iespēja radīt savas nacionālās valstis.

Demokrātiskais bloks

Demokrātisko bloku izveidoja Vācijas armijas okupētajā Rīgā palikušie latviešu politiķi 1917. gada septembra beigās. Tā nebija oficiāla organizācija, bet gan konsultatīvs centrs, kur tikās un aktuālos politiskos jautājumus pārrunāja visu latviešu partiju (izņemot lieliniekus) pārstāvji. Demokrātiskais bloks darbojās nelegāli un centās panākt no Vācijas Latvijas neatkarības atzīšanu.

Demokrātiskā bloka prasības

1. Latvija ir neatkarīga suverēna valsts, kas patstāvīgi lemj par savu iekšējo iekārtu;

2. Būdama starptautisko attiecību subjekts, Latvija patstāvīgi lemj par savām attiecībām ar citām valstīm;

3. Pēc kara noslēguma Latvija sūtīs pašas izraudzītus pārstāvjus uz Miera konferenci;
4. Lielāko partiju sastādītā Latvijas Pagaidu valdība nekavējoši pārņems savā ziņā valsts iekšējās un ārējās lietas līdz Satversmes sapulces sanākšanai;
5. Latvijas Pagaidu valdība spers soļus karaspēka izveidošanai un iekšējās kārtības nodrošināšanai;
6. Visi latviešu tautības un Latvijā dzīvojošie karagūstekņi nekavējoties jāatbrīvo.

Balfūra nota

1918. gada 23. oktobrī Lielbritānijas Ārlietu ministrs lords Arturs Džeimss Balfūrs tikšanās laikā ar Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) pārstāvi Zigfrīdu Annu Meierovicu apliecināja gatavību atzīt minēto organizāciju par faktisko valdību. 11. novembrī Balfūrs to apstiprināja rakstiski. Šis dokuments ir pazīstam kā "Balfūra nota", un to uzskata par pirmo Latvijas neatkarības de facto atzīšanas soli.

1918. gada 25. oktobrī Latviešu pagaidu nacionālās padomes valde nosūtīja vēstuli Bādenes princim Maksim, kurā paziņoja par LPNP un Demokrātiskā bloka apvienošanos, nosodīja Baltijas valsts izveidošanas plānus un noraidīja Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotās zemes padomes tiesības pārstāvēt Latvijas iedzīvotājus. LPNP deklarēja savu gatavību pārņemt Latvijas pārvaldi un formēt nacionālo karaspēku līdz Pagaidu valdības izveidošanai.

Visi šie soļi tika sperti vēl pirms 1. pasaules kara noslēguma 1918. gada 11. novembrī un liecināja par dažādu latviešu politisko grupu apņēmību pēc iespējas ātrāk dibināt neatkarīgu Latvijas Republiku.