#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Sarkanās briesmas
Brestļitovskas miera līgums paredzēja Kurzemes, Rīgas un Monzunda arhipelāga salu atdalīšanu no Krievijas. Pārējās Latvijas un Igaunijas teritorijas nākotne bija neskaidra. Tā formāli palika Krievijas sastāvā, bet Vācija uzņēmās šīs teritorijas militāru aizsardzību.
1918. gada pavasarī bija skaidrs, ka karš drīz beigsies, bet atgriešanās perspektīva lielinieciskās Krievijas sastāvā daudziem (it sevišķi vācbaltu muižniekiem) šķita pilnīgi nepieņemama. Viņi vēlējās atdalīt Igauniju un Latviju no Krievijas un izveidot Baltijas valsti, kura atrastos Vācijas aizsardzībā. Vācbalt
u muižniecība ar Igaunijas un Vidzemes landtāgu starpniecību jau vairākus mēnešus bija mēģinājusi panākt šo teritoriju atdalīšanu no Krievijas. Tomēr,
lai nodrošinātu šādu lēmumu leģitimitāti, ar pašu muižnieku gribu nepietika, bija nepieciešama plašāku pārstāvniecības institūciju izveidošana, iekļaujot arī latviešu un igauņu pārstāvjus.
10. aprīļa sēde
1918. gada 10. aprīlī Rīgas pils Baltajā zālē uz Vidzemes Zemes padomes sēdi pulcējās 87 Vidzemes pārstāvji. Sēdi atklāja vācu okupācijas armijas štāba priekšnieks majors Francs. Sapulce pieņēma Cēsu apriņķa prāvesta Avota piedāvāto rezolūciju:
“Vidzemes Zemes Sapulce izsaka savu pilnīgu piekrišanu paskaidrojumam par Vidzemes neatkarību no krievu valsts.”
Tā laika prese rakstīja: “Visa zemes priekšstāvība kā viens vīrs stāvēja priekš tam, ka tā saite, kura Baltijas guberņas 200 gadus, no Pētera Lielā laikiem, saistījuse pie Krievijas, ir pārraujama.” Kāds latviešu deputāts esot pat izteicies: “ja es balsotu priekš palikšanas pie Krievijas, tad es nemaz nedrīkstētu atgriezties mājās!” Vidzemes Zemes padomes lēmums gan bija tikai viens no soļiem Baltijas atdalīšanas plānā. Tādu pat lēmumu bija jāpieņem arī Baltijas Apvienotajai Zemes padomei, uz kuru Vidzeme nosūtīja 23 pārstāvjus.
12. aprīļa sēde
Jau pēc divām dienām, 12. aprīļa rītā, Rīgā uz svinīgo sēdi sanāca Apvienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Zemes padome. Tās sastāvā bija 58 delegāti, kas pārstāvēja lauku pagastus, muižas, garīdzniecību, pilsētas, Vidzemes, Igaunijas un Sāmsalas bruņniecību, Rīgas pilsētu, Tērbatas universitāti un Pečoru apriņķi. Viņu vidū bija 11 latvieši: četri pagastu vecākie (Jēkabs Valdmanis, Andrejs Misiņš, Kārlis Priede, Oskars Eliass), viens garīdzniecības pārstāvis (prāvests Avots), Pečoru apriņķa pārstāvis Brāms un pieci Rīgas delegāti (A. Krastkalns, F. Veinbergs, K. Pēkšēns, J. Blaus, K. Lejiņš).
Apvienotā Vidzemes un Igaunijas Zemes padome nolēma:
1. Lūgt Vācijas ķeizaru turpināt Vidzemes un Igaunijas militāru aizsardzību un atbalstīt to vēlmi atdalīties no Krievijas.
2. Izsacīt vēlēšanos, lai no Vidzemes, Igaunijas un Rīgas pilsētas tiktu izveidota konstitucionāli-monarhiska valsts ar kopīgu satversmi, kas atrastos personālūnijā ar Prūsiju. Lūgt Vācijas ķeizaram pieņemt šādu Baltijas iedzīvotāju vēlēšanos.
3. Lūgt Vācijas ķeizaru: 1) atļaut zemes pašpārvaldes iestāžu dibināšanu, kuras līdz Baltijas apgabalu apvienošanai vadītu Vidzemes un Igaunijas iekšējo dzīvi; 2) noslēgt starp Baltijas apgabaliem un Vāciju vai Prūsiju militāro, monetāro, satiksmes, muitas, svaru un mēru, un citas konvencijas.
Zemes padome nosūtīja Vācijas imperatoram apsveikuma telegrammu un sastādīja delegāciju, kurai bija jādodas uz Berlīni, lai panāktu jaunās valsts atzīšanu. Delegācijas sastāvā bija arī divi latvieši: J. Valdmanis un A. Krastkalns.
Vizīte Berlīnē
Igaunijas bruņniecības pārstāvja barona Eduarda Delingshauzena vadītā delegācija Berlīnē ieradās 16. aprīlī un apmetās viesnīcā “Esplanāde”. Baltijas pārstāvjiem vairākas dienas nācās gaidīt pieņemšanu pie kādas augstākas Vācijas amatpersonas. Vācijas imperators ar baltiešiem nevēlējās tikties.
Tikai 21. aprīlī Valsts kanclers Vilhelma II uzdevumā nodeva delegācijai pateicību par Zemes padomes pieņemtajiem lēmumiem. Ķeizars formāli izteica gatavību atbalstīt vai tuvākajā laikā izskatīt visas augstāk minētās Baltijas apgabalu pārstāvju prasības, solot nākotnē arī atzīt no Krievijas atdalījušos Baltijas apgabalus par neatkarīgām valstīm.
Delegācija nespēja panākt ne tikšanos ar pašu Vilhelmu II, ne ko vairāk par skaistiem solījumiem, un maija sākumā atgriezās Rīgā. Vācijas militārā un politiskā vadība līdz pat 1. pasaules kara noslēgumam šaubījās par atsevišķas Baltijas valsts izveidošanas lietderību. Pēc kara noslēguma Baltijas valsts ideja tika atmesta, jo vietējo iedzīvotāju vairākums iestājās par neatkarīgu nacionālu valstu (Latvijas un Igaunijas) izveidošanu.
