Kas un kāpēc jāzina par 16. februāri – Lietuvas neatkarības dienu

1918. gada 16. februārī Vācijas okupētajā Viļņā tika pasludināta neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošana (to likvidēja Krievija 1795. gadā, anektējot Lietuvas teritoriju). Tā bija jau otrā Lietuvas neatkarības deklarācija dažu mēnešu laikā. Atšķirībā no 1917. gada 11. decembrī pieņemtās un Vācijas varas iestāžu diktētās deklarācijas, 16. februārī pieņemtais dokuments runāja par pilnīgu Lietuvas neatkarību gan no Krievijas, gan Vācijas.

Pirmais solis pretī neatkarībai

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Vācijas politika okupētajās Austrumeiropas teritorijās 1. pasaules kara laikā bija mainīga un nenoteikta. 1917. gada rudenī, Krievijai piedzīvojot iekšēju sociālu un politisku krīzi, vācieši nosvērās par labu idejai, izmantojot tautu pašnoteikšanās principu Austrumeiropā, veidot no Vācijas atkarīgas satelītvalstis.

1917. gada 18.–22. septembrī Viļņas konferencē aiz slēgtām durvīm lietuviešu politiķi vienojās par Lietuvas Padomes izveidošanu,

bet atteicās izrādīt nedalītu lojalitāti un padevību Vācijai. Vācu varas iestādes aizliedza publicēt Lietuvas Padomes rezolūcijas par neatkarīgas valsts izveidošanu un Satversmes sapulces sasaukšanu.

Viļņas konferences prezidijs un sekretariāts

Antans Smetona (1874–1944)

1. pasaules karš kļuva par vēlākā Lietuvas autoritārā vadītāja Antana Smetonas politiskās karjeras sākumu. Viņš bija aktīvs lietuviešu atmodas darlībnieks. 1893. gadā viņš uzsāka mācības Jelgavas ģimnāzijā, kas bija viens no galvenajiem lietuviešu nacionālajiem centriem. 1896. gadā viņu izslēdza no ģimnāzijas par atteikšanos skaitīt lūgšanas krievu valodā. Turpmākajos gados viņš piedzīvoja gan izslēgšanu no Pēterburgas universitātes, gan vairākkārtīgus arestus. A. Smetona piedalījās arī Lietuvā aizliegto latīņu drukas grāmatu ievešanā un izplatīšanā. Līdz pat 1. pasaules karam viņš bija aktīvs sabiedriskais darbinieks. Arī pēc vācu okupācijas viņš turpināja popularizēt Lietuvas neatkarības ideju un kļuva par Lietuvas Padomes pirmo priekšsēdētāju. Viņš bija viens no 20 padomes locekļiem, kas parakstīja 16. februāra Lietuvas neatkarības deklarāciju. 1919. gada aprīlī A. Smeotnu ievēlēja par pirmo Lietuvas prezidentu. Pēc 1926. gada apvērsuma viņš prezidenta amatu ieņēma līdz pat Lietuvas okupācijai 1940. gadā.

11. decembra rezolūcija

Pēc lielinieku apvērsuma Krievijā, kas vēstīja drīzas miera sarunas starp abām valstīm, Vācija izdarīja spiedienu uz Lietuvas Padomi, lai tā pasludinātu neatkarību no Krievijas uz sev vēlamiem nosacījumiem. Vācijas Ārlietu ministrija diktēja savas prasības, un lietuvieši bija spiesti tās pieņemt – Lietuva 1917. gada 11. decembrī tika pasludināta par neatkarīgu, bet tai bija jākļūst par Vācijas protektorātu, izveidojot ciešu savienību ar vācu impēriju.

Turklāt Lietuvai bija jākļūst nevis par demokrātisku republiku (par to septembrī iestājās Viļņas konferences vairākums), bet gan monarhiju.

Pret Vācijas diktātu

11. decembra rezolūcija bija iecerēta kā propagandas līdzeklis un arguments miera sarunās ar Krieviju. Vācija neveica nekādus praktiskus soļus Lietuvas patstāvības īstenošanai dzīvē.

Savukārt lietuvieši centās izmantot katru iespēju, lai atgādinātu par vēlmi pēc pilnīgas neatkarības. Lietuvas Padomes 8. janvāra rezolūcijā, kuru vācieši noraidīja, jau atkal bija minēta Satversmes sapulces sasaukšana un ignorēta prasība par Lietuvas un Vācijas aliansi. Lietuvas Padomes priekšsēdētājs Antans Smetona, kurš bija atbalstījis 11. decembra rezolūciju, atkāpās no amata. Viņa vietā nāca viens no lietuviešu nacionālās atmodas līderiem Jons Basanavičs.

16. februāra rezolūcija

Pēc ilgākām savstarpējām sarunām un domstarpībām Lietuvas Padome 1918. gada 16. februāra pusdienlaikā Viļņā pieņēma jaunu Lietuvas neatkarības deklarācijas tekstu. Tas balstījās uz 8. janvāra rezolūciju un, atsaucoties uz tautu pašnoteikšanās principu un Viļņas konferences lēmumiem, pasludināja Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Divas dienas vēlāk šo deklarāciju publicēja Vācijas prese un ar to tika iepazīstinātas arī Vācijas parlamenta (Reihstāga) partijas.

Tomēr, līdzīgi kā pēc nedēļas pieņemtā Igaunijas neatkarības deklarācija, arī 16. februāra deklarācija deva patstāvību tikai “uz papīra”.

Vācija nebija ieinteresēta patiesi neatkarīgu valstu izveidošanā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Vācija ignorēja 16. februāra deklarāciju un, atsaucoties uz 1. decembra rezolūciju, apsvēra iespēju izveidot Lietuvas karalisti ar vācu monarhu. Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā un Lietuvā nacionālās valdības tika izveidotas vien 1918. gada novembrī. Formāli gan Lietuva apsteidza abas pārējās Baltijas valstis, bet to noteica daudz izdevīgāka vēsturiskā situācija – Vācija bija ieinteresēta sadarbībā ar lietuviešu nacionālajiem politiķiem un Lietuvā nepastāvēja spēcīga vācbaltiešu minoritāte, kura kavētu vairākuma pašnoteikšanās centienus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti