Te!

Latvijas raidījums "TE!". "Materiālā labklājība un tehnoloģiju progress"

Te!

Latvijas raidījums "TE!". "Izglītība un zināšanas"

TE! 9. sezona. 5. sērija. Sociālā atbildība

Kas Smiļģa māju neļāva pārvērst par «Zapribas» grāmatvedību

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Izcilā režisora Eduarda Smiļģa tēvs Jānis Smiļģis 19. gadsimta beigās iegādājās zemesgabalu toreizējā Dorofejevkā – tagad Eduarda Smiļga ielā. Viņa dēls tur 1922. gadā nopirka jau uzbūvētu māju un gadu gaitā to pārveidoja par grandiozo Pārdaugavas māju, kurā mūsdienās iekārtots Latvijas skatuves mākslai veltīts Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs. Ja savulaik par muzeja nepieciešamību nebūtu iestājusies izcilā aktrise Lidija Freimane, šajā ēkā, visticamāk, ierīkotu grāmatvedību PSRS uzņēmumam “Zapriba”, kas piegādāja delikateses padomju elitei. Kā Freimanei namu izdevās nosargāt, Latvijas raidījuma “TE!” vadītājai Martai Seleckai stāsta aktrises meita Kristīne Pasternaka un muzeja vadītājs Jānis Siliņš.

Mūsdienās Smiļģa namu visā tā varenībā iespējams piedzīvot, pateicoties Freimanei. Nelielā auguma enerģiskā sieviete, būdama LPSR Teātra biedrības priekšsēdētāja, tolaik vērsās pēc palīdzības augstākajās varas iestādēs Rīgā un Maskavā, panākot, ka Smiļģa māju pārņem biedrība un to atjauno Teātra muzeja vajadzībām.

Vērsās gan Rīgā, gan Maskavā

Smiļģa mūža nogalē māja jau bija bēdīgā stāvoklī, un pēc režisora nāves nams nevienam nepalika. Tā laika PSRS vadība šo skaisto Pārdaugavas vietu piedāvāja Maskavas uzņēmumam “Zapriba”, kas toreiz piegādāja zivis elites pārstāvjiem. Par šo ieceri Freimane kā Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja uzzināja netīšām, aizejot uz Maskavas teātra viesizrādi Operā. “Blakus ložā sēdēja Kaupužs (LPSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs). Viņš man uzsita uz pleca ar vārdiem: “Vot, ko es jums pateikšu. Ja jūs neko nedarīsiet, tad Smiļģa mājas vietā pacelsies “Zapribas” grāmatvedības nams”, Freimane rakstīja izdevumā “Likteņstāstu bibliotēka'', kas nāca klajā 1992. gadā.

Nākamajā dienā Freimane, kuras sabiedrotais cīņā par Smiļģa māju bija iepriekšējais kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, sākusi rīkoties – bez mitas zvanījusi, rakstījusi vēstules gan formāli, gan ar pavisam cilvēcīgu pieeju viņa vērsās visās iespējamajās atbildīgajās institūcijās Rīgā un pat Maskavā.  Tā viņa “izsita” iespēju saglabāt Smiļģa māju un pēc paša režisora ieceres iekārtot tur teātra muzeju.

Freimane tiešā nozīmē izglāba šo namu un izcīnīja, ka ēka vismaz ārējā veidolā tiek saglabāta tāda kā Smiļģa laikā. Kāda bija viņas motivācija to darīt? Par šādu rīcību un idejas aizstāvību varēja draudēt sods, arī nekādu materiālu labumu viņa taču no tā neguva.

Freimanes meita Kristīne Pasternaka to laiku, kad Lidija Freimane sāka cīņu par nama saglabāšanu, atceras kā detektīvstāstu.

“Katru dienu mājās rosījās spraigi notikumi. Tur bija gan Ministru Padomes apmeklējumi, gan cīnīšanās ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri māju bija dedzinājuši, lai nepierādītu, ka viņi ir tur sazagušies antīku trepju fragmentus un vispār jebkuru koka materiālu, kas noderētu apkurei. Pirmā cīņa vispār bija par to, lai šo māju atgrieztu Teātra savienībai un teātra pasaulei, bet otrā cīņa bija atjaunot viņu tādā skatā, kā Smiļģis viņu bija uzcēlis. Tas jau bija cīniņš ar Latvijas arhitektiem, bet mamma vinnēja,” stāsta Pasternaka.

Šodien nams pilnasinīgi darbojas un stāsta par Latvijas skatuves mākslu un tās vērtībām cauri laikiem, runā par Smiļģa izcilību latviešu teātra mākslā. Ēku, tās arhitektūru, interjera dizainu un vēsturiskās liecības papildina arī vēl citu izcilu mākslinieku darbi, piemēram, Induļa Zariņa, Aleksandra Stankēviča, Edgara Iltnera, Jāņa Andra Oša, Ritas Valneres, tāpat arī Kaspara Zariņa un Romana Sutas darbi. 

Rūpēties bija Freimanes dabā

Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš uzskata, ka Freimane bija cilvēks, kam dzīvē dota spēja paveikt vairāk un izdarīt ko labu citiem. Viņai bijusi nepieciešamība piepildīt katru savu dienu – gan ģimenē, gan darbā un paveicot vēl ko papildus. Ja vien varēja – viņa vienmēr palīdzēja.

Siliņš kā 9. klases skolnieks savulaik piedalījies talkā Smiļģa muzeja būvniecībā. Pateicībā Lidija Freimane katram skolniekam uzdāvināja biļeti uz grieķu aktrises Aspazijas Papatanasiu izrādi. To varēja nedarīt, bet tas bija Freimanes dabā – rūpēties par citiem. Arī pētot aktrises dzīvi, skatoties lomas un lasot grāmatu, ko viņa veltījusi saviem bērniem, parādās principiālisms, neskatoties uz laikiem. Viņa bija ne tikai izpalīdzīga un rūpīga pret apkārtējiem, bet arī ļoti mērķtiecīga un uzņēmīga.

Ja mamma kaut ko darīja, tad par visiem 100 procentiem. Tas notika tā, it kā viņai nebūtu šķēršļu, lai gan tie, protams, bija,

papildina Pasternaka.

Aktrise savu iekšējo spēku apliecināja, jau jauna būdama. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā, kad tika nogalināts Freimanes tēvs, viņa devās uz Daugavpili, lai pārvestu tēva pīšļus mājās. Tāpat Freimane izturēja apkārtējo spiedienu, kad kara laikā atgriezās no Vācijas un tika uztverta kā vāciete – kā “slikta sieviete”. Aktrisei bija ļoti stingrs mugurkauls – un tas bija iemesls, kādēļ Freimane spēja muzeju “izsist”.

Smiļģa dvēsele ir apmierināta

Visu, ko Freimane darīja, viņa paveica līdz galam un nebaidījās iet pretī saviem mērķiem. Ko no viņas var mācīties šodien? “Izvirzīt mērķus un izdarīt lietas. Arī tad, ja tu vairs neesi amatā, neaizmirsti, ko esi darījis un turpini darīt tālāk,” Freimanes veikumu izceļ Siliņš. “To arī viņa darīja – viņas aprūpē vēl bija leģendārais teātra darbinieku nams Murjāņos “Rūķīši” un brāļu Amtmaņu māja Vallē. Bieži vien pie mums (Latvijā), mainoties vadītājam, jaunais saka, ka tas iepriekšējais ir ļoti slikti darījis. Teātra muzejam ir laimējies, ka Lidija Freimane gan organizatoriski, gan cilvēciski ir ielikusi ļoti stipru pamatu,” atzīst Siliņš.

Kā Freimane rakstīja savās atmiņās par muzeja atklāšanas pasākumu 1974. gadā:  “Svinības notika atvasarā – 16. augustā. Man blakus stāvēja Jānis Zariņš (režisors – aut.). Pēkšņi es pacēlu acis un pārsteigta ieraudzīju, ka ķirša zars pret Smiļģa māju uzziedējis baltiem ziediem. Es paskatījos uz Jāni Zariņu un nočukstēju: “Smiļģa dvēsele, liekas, ir apmierināta”.

Lai arī Freimane ar Smiļģi pati nestrādāja, viņa redzēja viņa lielumu, un šis nams to atspoguļo. Teātris režisoram bija visa viņa dzīve – pat pa ielu viņš devās ar paceltu galvu, lai redzētu horizontu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti