Kas kopīgs politiskajai aģitācijai starpkaru Latvijā un mūsdienās?

Spoža līdera piemeklēšana, konkurentu nomelnošanas kampaņas un veiksmīga saukļa izraudzīšanās - pirmsvēlēšanu aģitācijas paņēmieni gan starpkaru Latvijā, gan mūsdienās savos pamatos ir līdzīgi. Vairāk par vēlēšanām un politisko aģitāciju kādreiz un tagad stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts. 

Par vēlēšanām un politisko aģitāciju stapkaru un mūsdienu Latvijā stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms ĶikutsSintija Ambote

    Neiztrūkstoša pārstāvnieciskās demokrātijas daļa ir vēlēšanas. Gan starpkaru Latvijā, gan arī pēc neatkarības atjaunošanas tās reizi trijos vai četros gados mobilizē sabiedrību un pārvērš mediju telpu.

    Pirmās vispārējās, tiešās un demokrātiskās Latvijas parlamenta vēlēšanas notika 1920. gada aprīlī. Satversmes sapulces vēlēšanām līdz Ulmaņa apvērsumam sekoja vēl četras Saeimas vēlēšanas. Tāpat pilsoņi pie vēlēšanu urnām devās pagastu un pilsētu pašvaldību, kā arī apriņķu iestāžu vēlēšanās, kas regulāri ik pa trijiem gadiem notika kopš 1920. gada sākuma.

    Pēc padomju okupācijas pirmās brīvās Augstākās Padomes vēlēšanas notika 1990. gada martā, tām sekojušas deviņas Saeimas vēlēšanas. Jau 1989. gada beigās bija notikušas arī brīvas vietējo padomju vēlēšanas, taču izvēlēties vietvaru no šodien pierastajiem daudzpartiju sarakstiem varam kopš 1994. gada.

    Stundām ilgas runas zem klājas debess

    Demokrātiskai vēlēšanu sistēmai būtiska ir iespēja izvēlēties starp kandidātiem un kandidātu savstarpējā konkurence. Tā visredzamāk izpaužas dažādajās aģitācijas stratēģijās un metodēs.

    1920.-30. gadu Latvijā par priekšvēlēšanu laiku parasti liecināja partiju rīkotās aģitācijas sapulces, plakāti un skrejlapas pilsētu ielās, kā arī aģitācijas materiāli un raksti drukātajā presē.

    Starpkaru Latvijā poplārās tautas sapulces varētu pieskaitīt demokrātijas tradīcijas antīkajai sākotnei. Līdz mūsdienām šīs aģitācijas metodes popularitāte gan gājusi mazumā. Pirms 100 gadiem partiju rīkotās tautas sapulces visbiežāk nozīmēja stundām ilgas politiķu runas pat zem klajas debess, turklāt talantīgākie runātāji spēja novadīt vairākas šādas sapulces dienā. Taču jau 20. gadu beigās, lai piesaistītu plašāku klausītāju loku, politiķu uzstāšanos nācās papildināt ar koncertiem un dejām. Lai gan līdzīgus aģitācijas pasākumus esam piedzīvojuši arī nesen, kopumā par ērtāku un efektīvāku aģitācijas veidu politiķi atzinuši politisko reklāmu medijos.

    Vienlīdz populāras abos Latvijas parlamentārās demokrātijas posmos bijušas reklāmas presē ar partiju saukļiem, kandidātu ģīmetnēm un solījumiem par labāku nākotni konkrētās partijas vadībā. Tiesa, mūsdienu tipogrāfiskās iespējas ļauj daudz plaši variēt ar vizuāliem elementiem reklāmās, bet savulaik lielāka loma bija pārliecinošam tekstam aģitācijas rakstos. Vēl jo vairāk – katrai lielākai partijai bija savs dienas vai vismaz nedēļas laikraksts, kurā partijas politiku skaidroja arī ārpus priekšvēlēšanu laika.

    Par jaunu politiskās aģitācijas formu kopš 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā kļuvusi politiskā reklāma radio un TV. Radio gan netieši bija iesaistīts partiju cīņās arī starpkaru Latvijas laikā, kad tā direktoram Jānim Akurateram pārmeta “Demokrātiskā centra” politiķu aizdomīgi biežu aicināšanu ēterā. Tomēr pēdējos 30 gados tieši moderno mediju loma priekšvēlēšanu aģitācijā augusi visstraujāk un to turpina papildināt aizvien jauni digitālie mediji.

    Stratēģijas pamatos nav mainījušās

    Aģitācijas stratēģijas pašos pamatos palikušas līdzīgas kā starpkaru Latvijā, tā mūsdienās. Nacionālisti, minoritāšu partijas un sociāldemokrāti aģitācijas pamatā visbiežāk likuši garantētu uzticību programmas pamatprincipiem. Sīkpartijas popularitāti savukārt centušās rast nepārspējamos solījumos, un no populisma vēlētāji nav bijuši pasargāti ne 20.-30. gados, ne arī šodien.

    Nemainīgi svarīga kārts aģitācijā bijusi arī partiju līderu izcelšana. Starpkaru laikā personības lomu politikā vēl aktuālāku padarīja iespēja grozīt kādas partijas sarakstu, ierakstot tur cita saraksta kandidātu, kā arī prakse partijas līderus likt vairāku vēlēšanu apgabalu sarakstu galvgalī. Savukārt tieši konkurentu mēģinājumi bojāt sarakstu līderu tēlu kā starpkaru Latvijā, tā arī mūsdienās visbiežāk bijuši “melno kampaņu” pamatā. Personisku apvainojumu un puspatiesību izplatīšana nereti novedusi arī līdz tiesu zālēm. Tā 1923. gada rudenī vienā Saeimas sēdē vien tika skatīti vairāk kā 20 pieprasījumi par deputātu izdošanu tiesāšanai dažādās lietās, un daudzas no tām bija saistītas tieši ar neslavas celšanu presē.

    3. Saeimas priekšvēlēšanu laikā 1928. gadā tika apgalvots, ka “atrast izdevīgu vēlēšanu cīņas saucienu nozīmē pa pusei jau gūt uzvaru vēlēšanu cīņā”. Šķiet, ka šajā ziņā maz kas mainījies.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti