Kas ir Rīgas laikraksta «Segodņa» fenomens? Atklāj 5 mūsdienu Latvijas zinātnieki

Saglabājies laikraksta “Segodņa” (“Сегодня”, Šodien, 1919-1940) numuru komplekts un redakcijas sarakstes ar autoriem arhīvs ir unikāls materiāls visdažādāko zinātnes jomu pētniekiem – Latvijas un Krievijas vēstures, filozofijas un mākslas, filoloģijas, folkloristikas, atmiņas pētījumu. Rus.lsm.lv iztaujāja piecus Latvijas zinātniekus par darbu ar šo laikrakstu. Reti kurā no šīm sarunām netika pieminēts Latvijas pētnieka Jurija Abizova vārds.   

ĪSUMĀ:  

 

Tatjana Feigmane: “Pašreizējai krievu presei ir tālu līdz starpkaru laikraksta “Segodņa” latiņai”

Pirmo reizi ar laikrakstu “Segodņa” man iznāca iepazīties 1975.gadā. Tolaik šī avīze atradās specglabātavā, piekļuve tai bija diezgan ierobežota. Tad es arī pirmo reizi ieraudzīju cilvēku, kurš ik dienu cītīgi strādāja ar laikrakstiem – no zvana līdz zvanam. Vēlāk uzzināju, ka tas ir Jurijs Abizovs, kurš paveicis titānisku darbu, izstrādājot bibliogrāfisku rokasgrāmatu par krievu presi Latvijā no 1917. līdz 1944.gadam. Šodien pētnieki nespēj iedomāties savu darbu bez šīs rokasgrāmatas.

Tatjana Feigmane

Vēstures doktore, grāmatas “Krievi pirmskara Latvijā” (“Русские в довоенной Латвии”) autore.

Laikraksts “Segodņa” bija ārkārtīgi daudzšķautņains. Tas sevi neuzskatīja par emigrantu avīzi. Tas bija Latvijas laikraksts krievu valodā, kura mērķauditorija bija plašs lasītāju loks gan Latvijā, gan ārzemēs. Avīzē bija gan analītika, gan arī plašs informatīvais materiāls par visiem vairāk vai mazāk nozīmīgajiem notikumiem. Redakcija, kurā lielākoties bija ebreji, prasmīgi savienoja ebreju un krievu mazākumtautību intereses. Laikraksta lappusēs sadzīvoja informācija gan par kristiešu, gan jūdaistu svētkiem.

Mans darbs par tēmu “Krievi Latvijā” nav iedomājams bez “Segodņa”. Nopietnam pētījumam nepieciešams izskatīt visus laikraksta numurus, kas iznākuši vairāk nekā 20 gados. Tieši no šī laikraksta tiek iegūts ļoti bagāts materiāls par krievu politisko, sabiedrisko un kultūras dzīvi.

Nākamajiem vēsturniekiem ļoti noderīgi ir pazīstamu cilvēku nekrologi. Diemžēl pašreizējai krievu presei ir tālu līdz tai latiņai, kuru, par spīti dažādām problēmām, izdevās sasniegt starpkaru laikrakstam “Segodņa”.

Viens no visspēcīgākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem saistībā ar “Segodņa” kļuva laikraksta slēgšana – nepaskaidrojot iemeslus, tas notika 1940.gadā. Šis notikums uz ilgiem gadiem noteica to, ka Latvijā nebija brīvas preses, lai gan daļēji brīvība Latvijā tika ierobežota jau pēc Kārļa Ulmaņa diktatūras nodibināšanas 1934.gadā. 

Deniss Hanovs: “Pētnieka mērķis ir sadzirdēt pētāmā laikposma balsis”

Deniss Hanovs

Mākslas doktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors

Mana pirmā tikšanās ar laikrakstu “Segodņa” bija, gatavojot grāmatas “Laiks, telpa, vadonis” manuskriptu par autoritārisma kultūru Latvijā 30.gados. Agrāk šī laikraksta materiālus nebiju lasījis, taču zināju par preses un krievu kultūras vēsturnieka, tagad nelaiķa Jurija Abizova darbu. Viņš man iedeva izlasīt vairākas mapes ar “Segodņa” materiāliem.

Galvenais preses kulturoloģiskās izpētes mērķis ir sadzirdēt pētāmā laikposma balsis, atrast enerģijas, kas cirkulēja sabiedrībā vārdu formās un žanros. Pētīt vārdu materiālajā politiskā rituāla pasaulē, kas iziet ārpus avīzes rakstu robežām. Prese ir sabiedrībā esošo diskursu atspoguļojums neatkarīgi no šīs sabiedrības politiskās iekārtas. Pat stingra cenzūra, kā arī tās pilnīga neesamība (juridiski) var atjaunot sabiedriski nozīmīgu tēmu ietvarus un formas.

Viens no personīgajiem atklājumiem, strādājot ar laikrakstu “Segodņa”, man bija jaunās Rīgas tēls Ulmaņa autoritārisma perioda laikā dižā klasiķa Ivana Buņina acīm. Savas Baltijas valstu turnejas laikā rakstnieks novēroja pilsētas telpas izmaiņas un (intervijas tekstā) bija jaunās, modernizētās Rīgas apburts.

Ludmila Sproģe: “”Segodņa” pētniekam ir fantastisks avots”

Padomju historiogrāfijā laikraksts “Segodņa” tika raksturots kā baltemigrantu prese, lai gan, protams tāds nebija. Tā bija Latvijā sen mītošo krievu iedzīvotāju avīze. Tomēr,

esot diasporas laikraksta statusā, “Segodņa” bija iekļauts visu to krievu valodā iznākošo emigrantu periodisko izdevumu rādiusā, kuri starpkaru periodā bija visur.

Pētniekam tas ir pilnīgi fantastisks avots. Jo laikraksts pastāvēja 20 gadu, kas to laiku preses izdevumam ir neiedomājami daudz.  Turklāt saglabājies arī laikraksta redakcijas arhīvs, kas daļēji publicēts piecos sējumos. Spriežot pēc sarakstes un pēc ikgadējiem abonēšanas datiem, “Segodņa” bija pieprasīts gan krievu, gan latviešu lasītāju vidū.

Ludmila Sproģe

Filoloģijas doktore, profesore, Latvijas Universitātes Rusistikas centra vadītāja.

Iedomājieties – jūs kā filologs, piemēram, nodarbojaties ar ārzemēs dzīvojošo krievu rakstnieku daiļradi. Viņu darbi vai intervijas ar viņiem tiek publicētas “Segodņa” literārajā rubrikā. Un jūs lasāt Buņinu, Merežkovski, Šmeļovu, Zaicevu, Odojevcevu (sarakstu var būtiski paplašināt) un redzat, ka publikācijas laikraksta variants atšķiras no tā, kas ir kanoniskajā tekstā, lasāt viņu saraksti ar redakciju. Bet tā jau ir avotu pētniecība!

Tas, kurš nopietni nodarbojas ar kāda rakstnieka daiļradi, noteikti izseko visām šīm nesakritībām, tas ir, pēta darba tapšanas vēsturi vai atrod nezināmus tekstus, kas palikuši vienīgi laikraksta lappusēs! Bet kas ir pētījuma pamatā? Publikācijas avīzē “Segodņa”!  Lai gan, protams, Berlīnes vai Parīzes emigranti uz “Segodņa” parasti skatījās nedaudz “no augšas”, taču ne nicinoši. 

Mani līdz “Segodņa” atveda materiāli par Aleksandru Bloku – gan īsti, gan mistificēti (ir arī tādi!) Esmu Bloka pētniece, bet dzejnieka laikabiedru (Pjotra Piļska, Maksima Hanfmana, Borisa Haritona, Ivana Lukaša, Viktora Tretjakova vai Aleksandra Perfiļjeva-Li u.c.) atmiņas izvirza tik sarežģītus jautājumus kā Bloks un emigrācija, Bloks un sajūsmas pilnās romantiskās revolucionārās dūmakas izklīšana. Jāteic, ka Blokam šīs zvīņas no acīm nokrita visai drīz.

Ja agrāk universitātes līdzstrādnieki varēja strādāt specglabātavā tad, ja viņiem bija attiecīga atļauja, tad 90.gados materiāli kļuva pieejamāki. Sākās plaši pētījumi, sāka tapt speciālistu publikācijas un studentu zinātniskie darbi (bakalaura, maģistra), kas bija balstīti uz “Segodņa” materiāliem. Un te nav iespējams nepieminēt kādu rīdzinieku, kas ar šo laikrakstu strādāja vairāk nekā desmit gadus – tas ir Jurijs Abizovs. Glabāju piemiņā neaizmirstamās sarunas ar viņu par to. Viņa veikums ir fantastiski darbietilpīgs – viņš izdeva četru sējumu biogrāfiski bibliogrāfisku rokasgrāmatu par nozīmīgākajiem autoriem, kuru publikācijas bija Latvijas starpkaru perioda krievu presē.

Jebkuru zinātnisko atklājumu gatavo kolektīvā apziņa – no vienas puses, tas ir atklājums, bet no otras puses – parādība, kas iekļaujas kopīgā kontekstā. “Segodņa” dod priekšstatu par tā laika kontekstu, bet tas nozīmē, ka tas potenciāli satur ļoti daudz atklājumu. Starp citu, Latvijas Universitāte un “Segodņa” ir vienaudži, abiem šogad aprit 100 gadu.

Laikraksta lappusēs var atrast unikālus materiālus par Latvijas Universitātes pirmajām desmitgadēm, intervijas ar profesoriem un studentiem, socioloģiskus datus.

Svetlana Pogodina: ”Laikraksta teksts var izraisīt interesantu filoloģisku diskusiju, atšķetināt nozīmju kamolu”

Svetlana Pogodina

Filoloģijas doktore, Latvijas Universitātes docente

Es nodarbojos ar folkloru un nedaudz ar agrīno kinematogrāfu. Precīzāk – ar tā literāro projekciju. Laikraksta “Segodņa” publikācijas šajā ziņā sniedz lielisku materiālu – to, ko sauc par laikmeta kontekstu, kad triviāli teksti atspoguļo laikmeta garu.

Pirmo reizi man iznāca strādāt ar laikraksta “Segodņa” materiāliem, kad meklēju tēmu disertācijai. Sākumā uzmanības centrā bija krievu tautas leļļu teātra lelle Petruška, un kāda vecāka kolēģe pateica, ka vienā no “Segodņa” 20.gadu numuriem ir Lerī feļetons “Kņazs Petruška un princese Marfuška”. Teksts izrādījās brīnišķīgs, cieši saistīts ar agrīnā kinematogrāfa estētiku, Holivudas kino priekšstatiem par Krieviju, visiem šiem nejēdzīgajiem izdomājumiem.

Visinteresantākais, strādājot ar “Segodņa”, ir redzēt saistību starp laikraksta publikācijām, masu kinematogrāfu un folkloras klišejām;

saprast, kā visas šīs jomas papildina cita citu, cik sarežģīts ir kultūrfons un kā pats vienkāršākais laikraksta teksts var izraisīt interesantu filoloģisko diskusiju, atšķetināt nozīmju kamolu un kā Ariadnes pavediens izvest no labirinta.

Svetlana Kovaļčuka: “Ik reizi gribas teikt “vau!”

Svetlana Kovaļčuka

Filozofijas doktore, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, grāmatas “Īstens izraidītais paņem visu sev līdzi. Emigrējušo zinātnieku likteņi Latvijā. 1920.-1944.g.” (“Настоящий изгнанник с собой всё уносит: судьбы ученых-эмигрантов в Латвии 1920-1944 гг.”) autore

Saskarsmes ar laikrakstu “Segodņa” emocionālajā plūsmā atrodos pēdējos 30 gadus. Katru reizi gribas teikt “vau!” Kaut vai ja paskatāmies 1923.gada ziņu par polemiku saistībā ar vienas no Rīgas centra ielām pārdēvēšanu – tobrīd tā bija Pauluči iela. Strīdējās, strīdējās un nolēma izrādīt pienākošos cieņu Garlībam Merķelim. Nevienā laikrakstā nebija tik izsmeļošas ziņas par Rīgas domes sēdi un visiem tiem argumentiem, kas tika minēti vienas un otras personības aizstāvībai, pamatojot, kuram no viņiem jāpaliek pilsētas kartē. Neviens tā arī neuzrakstīja, bet laikraksts “Segodņa” aprakstīja visos sīkumos!

Man laikraksts “Segodņa” sākās 1989.gadā ar iepazīšanos ar Juriju Abizovu – meklēju jaunu pētījumu tēmu un iepazinos ar viņu. Viņa biogrāfiski bibliogrāfiskā rokasgrāmata, kas izdota Stenfordā ar Lazara Fleišmana atbalstu, ir pamats starpkaru perioda krievu dzīves pētīšanai un nenovērtējams ieguldījums, kuru Jurijs Abizovs devis šī zinātniskās darbības novirziena attīstībā. Nekur citur Baltijā – ne Lietuvā, ne Igaunijā - netika paveikts tāds darbs, kādu padomju (!) laikā paveica Abizovs. 1989.gada maijā parādījās arī mana pirmā publikācija, kas radās saskarsmē ar “Segodņa” pasauli. Tā bija saistīta ar krievu filozofu, zinātnieku, emigrācijā Latvijā nokļuvušo Aleksandru Veidemanu. 

Laikraksta “Segodņa” jubileja ir dižs notikums, taču jāatceras, ka vēl ilgāku laiku varoņdarbu, kalpojot krievu drukātajam vārdam, veica laikraksts “Rižskij vestņik” (“Рижский вестник”, Rīgas vēstis).

Tādējādi krievu prese Latvijā ir vairākus gadsimtus. Un, ja skaita no 1869.gada (tad iznāca “Rižskij vestņik” pirmais numurs), ir stabili, jaudīgi sekots visiem procesiem, kas notikuši Latvijā un pasaulē.

 

 

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti