Vēl 19. gadsimtā sieviešu loma saistījās ar mājas dzīvi vai retu reizi skolotājas, mājskolotājas amatu, taču to mainīja sievietes, kas ienāca latviešu kultūras dzīvē, parādot sevi kā spējīgas rakstnieces.
“Jāņem vērā, ka priekšnoteikumi šai ienākšanai ir sagatavoti ar to, ka 19. gadsimta pirmā puse vispār ir strauju pārmaiņu laiks, kad notiek līdz tam nebijusi sociālās, saimnieciskās un kultūras dzīves transformācija un veidojas jauno laiku sabiedrības modeļa pamats, kur sieviete arvien vairāk tiek iesaistīta šajā dzīvē,” stāstīja Kārkla.
Viens no galvenajiem pārmaiņu iemesliem bija sieviešu vēlme pēc izglītības.
“1870. gads iezīmējas ar Karolīnas Kronvaldes publicistisku rakstu laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”, kur viņa mudina rūpēties par sieviešu izglītību, nosaucot to arī par nacionālu jautājumu,”
norādīja pētniece, uzsverot arī Minnas Freimanes nozīmīgo uzrunu par šo pašu jautājumu Liepājas Latviešu labdarības biedrībā 1882. gadā.
Laikrakstos šī diskusija parādījās arvien vairāk, izglītības jautājums tika pārspriests nopietnāk. Izcilu sieviešu dzīves aprakstiem blakus tika publicēti arī pirmās latviešu stāstnieces Marijas Medinskas-Valdemāres un arī Aspazijas dzīves apraksti.
“Jāņem vērā, ka latviešu literatūras kanona veidošanās process, kas ir jau 1900. gadi, pieļauj sieviešu iekļaušanu, bet ar piebildi – noteiktās lomās, kur vīrišķību simbolizē drosme un spēks, bet sieviete ir tautas simbolisko vērtību iemiesotāja, tikumu sargātāja,” norādīja Kārkla.
Viņa skaidroja, ka ar laiku arī sabiedrības kopējais viedoklis mainās, tuvojoties 19. gadsimta beigām sieviešu izglītības iegūšana un līdzdarbošanās tiek ne tikai akceptēta, bet sākta uztvert kā iespējama nepieciešamība.
Tomēr jāatzīst, ka pirmo latviešu rakstnieču ceļš nav bijis viegls. “Svarīgs fakts, ka Marija Pēkšēna 1870. gadā ar savu lugu “Ģertrūde” uzvar Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā, iegūstot pirmo godalgoto vietu, un viņas luga tiek augstu vērtēta,” stāstīja Kārkla.
Vēlāk arī Ādolfs Alunāns un citi ir minējuši, ka luga ir izveicīgi uzrakstīta, ka rakstniecei ir laba valoda un raiti dialogi, taču Marija Pēkšēna saraksta vēl divas lugas un arī dzejoļu krājumu, un nekas no tā netiek publicēts.
“Tur izslēgšanas princips darbojas publiskajā laukā, kur sievietes veikums arī tad, ja tas tiek atzīts un cildināts tajā brīdī, tomēr vēlāk tiek vienkārši izsvītrots,” norādīja pētniece.
“Jau 1930. gados Paula Jēgere-Freimane kritizēja Līgotņu Jēkaba [grāmatu par] literatūras vēsturi par to, ka viņš tajā vispār nav pat minējis Mariju Pēkšēnu, Mariju Medinsku-Valdemāri, pirmās rakstnieces,un, ka viņam latviešu literatūras vēstures sieviešu rakstniecība sākas ar Aspaziju un Brigaderi,” viņa stāstīja.
Kopumā par 19. gadsimta sievietēm zināms ir ļoti maz, tāpēc ir grūti vērtēt, kā pirmo rakstnieču darbus uztvērušas sievietes, kurām bija iespēja tos lasīt. “Ja par sievietēm, kuras savus darbus ir publicējušas, mēs varam uzzināt maz, tad par sievietēm, kuras šos darbus ir lasījušas, iespējas uzzināt ir ļoti minimālas,” atzina Kārkla.
Vienlaikus pētniece sprieda, ka nākamajām rakstniecēm, kas uzdrīkstējušās un kurām izdevies sevi pierādīt latviešu literatūrā, noteikti bijis svarīgi un iedvesmojoši, ka pirms viņām ir bijušas sievietes, kas to spējušas paveikt.
