Jānis Pētersons dzimis 1887. gadā Straupes pagastā. 21 gada vecumā 1908. gadā iesaukts cara armijā un, sākoties Pirmajam pasaules karam, nosūtīts cīnīties Austrumungārijas teritorijā. Karadienests apraujas ar gūstu.
Viņš nonāca Alpu kalnos, Vrišķas pārejā Slovēnijas teritorijā – vietā, kur robežojas Slovēnija, Itālija un Austrija. Tā ir viena no augstākajām pārejām Alpu virsotnē. Zināms, ka uz šo vietu nosūtīti aptuveni 11 tūkstoši krievu karagūstekņi, kuri taisīja ceļus. Pētersonam gan izdodas nokļūt pie kāda austriešu muižnieka par muižas pārvaldnieku.
“Šādu stāstu ir daudz, kur zemnieki varēja paņemt gūstekņus uz lauka darbiem par noteiktu samaksu. Tātad viņam nebija jābūvē ceļi šausmīgos apstākļos, kur liela daļa gūstekņu aizgāja bojā,” stāsta Mitenbergs.
Gūstā Jānis pavada septiņus gadus, līdz nonāk atpakaļ Latvijā. Ir ziņas, ka viņš mēģinājis bēgt no šī gūsta, bet muižnieks viņu ieraudzījis dzelzceļa stacijā un aizvedis atpakaļ. Šādi ir izvērsušies simtiem tūkstošu latviešu likteņu.
Jāņa Pētersona mūžs, kad 33 gadu vecumā viņš pēc kara pārnāca mājās, saistās ar Dauguļu pagastu, kur viņš strādājis par kalēju.
“Fotogrāfijās mēs redzam Jāni – jaunu karavīru Krievijas armijas formas tērpā kopā ar saviem kaujas biedriem. Bieži pa gabalu nevarēja atšķirt, vai tas ir regulārās Krievijas armijas karavīrs vai latviešu strēlnieks. Būtībā formas tērps bija tāds pats. Strēlnieki pie krūtīm nēsāja metāla nozīmīti – ar ozollapu vainadziņu, zobenu un sauli. Latviešu strēlnieki, saņemot formastērpus, arī bieži tos nedaudz atārdīja un iešuva, lai izskatītos staltāki un vairāk patiktu meitenēm.
Armijas cepures viņi mēģināja salocīt, apgriezt cepuru nagus, viņi bija pašpuikas un gribēja atšķirties,” zina stāstīt vēsturnieks.
Otrā fotogrāfijā karavīrs redzams jau dzīves novakarē savā kalēja smēdē ar āmuru pie laktas, tāds salīcis vīriņš, vatenī un ar mazu cepurīti galvā. Jānis Pētersons miris 1970. gadā Dauguļu pagastā.
Ziņas Kara muzejam sniedzis mazdēls Juris Mucenieks un mazmazdēls Pēteris Zvirgzdiņš.
