Fricis Audze dzimis Neretā 1894. gadā. Audze jau 1916. gadā ir mobilizēts krievu armijā, tātad Pirmā Pasaules kara laikā un viņš ir ieskaitīts krievu ekspedīcijas korpusā. Sarunas par šāda korpusa izveidi sākās jau 1914. gadā, kad briti lūdza, lai krievi palīdz Rietumu frontei un 1916. gadā šādi korpusi tika sagatavoti un vairāk nekā 40 tūkstoši karavīru no dažādām valstīm caur Vladivostoku ar kuģiem tika nogādāti uz Marsaļu.
Šajā gadījumā Fricis bija nogādāts līdz Brestes ostai Francijā un tur viņiem sākās kara darbības process. Ir saglabātas arī dažās fotogrāfijas, kurās viņš nav redzams. Tajās redzama izpostītā Francija un krievu korpuss, kas svinīgi tiek sagaidīts Marseļas ostā ar parādi un orķestri. Te redzam arī vienu ģimenes foto, kur viņš redzams ar savu sievu 1925. gadā. Ņemot vērā, ka viņš pavadījis jau 8 gadus Francijā, tad viņš Latvijā atgriezās jau kā eiropietis ar plašāku pasaules redzējumu. Turklāt šiem karavīriem, kas tika nosūtīti uz Farnciju, kamēr viņi brauca uz kuģiem viņiem bija piesaistīti franču karavīru, kas mācīja valodu. Daudzi latvieši, kas bija šajās teritorijās cēla savu pasaules redzējumu.
Fotogrāfijā viņam ir jau ap 35 gadi un viņam ir tā laika populārās šaurās vācu ūsiņas un tvīda žakete. Redzams, ka tā ir situēta ģimene.
Fricim Audzem kara dienests beidzās 1919. gadā Francijas teritorijā un viņš izlēma palikt Francijas teritorijā arī pēc kara un strādā "Reno" rūpnīcā līdz pat 1923. gadam un tikai tad pārnāk mājas. Tas ir diezgan izplatīti, jo pēc februāra revolūcijas Krievijā 1917. gadā, krievu korpusa karavīri bija juku periodā un tur notika tas pats, kas austrumu frontē, kad karavīri atteicās karot, daudzi mēģināja dezertēt un neklausīja virsniekus.
Francijas valdība tad vērsās pie šiem karavīriem un piedāvāja variantus: tie kas gribēja turpināt karot varēja atsevišķi pieteikties turpmākai karošanai 1917. gada vasarā. Tie kas atteicās karot, tie varēja pieteikties atbalstīt Franciju rūpniecības atjaunošanā un tādu bija ap 11 tūkstoši krievu karavīru, kas pieteicās citos saimnieciskos darbos. Un noteikti starp šiem karavīriem ir arī Fricis Audze.
Viņa piemērs parāda cik interesanta ir Pirmā Pasaules kara vēsture un kā savijušies latviešu karavīru likteņi, jo par latviešiem, kas šajā krievu izveidotajā korpusā piedalījās ir ļoti maz ziņu. Mēs arī nevaram īsti pateikt cik mūsu karavīru kopumā ir gājuši bojā Francijas teritorijā. Protams, mums ir naivi cerēt, ka kādreiz uz šīm kapu plāksnēm parādīsies latviešu vārdi, lielākoties tie ir masveida brāļu kapi, kur rakstīts ‘’krievu karavīri’’, bet tiem kas ceļo pa Franciju un kādreiz redz šādas kapa vietas var aizdomāties, ka tur, iespējams, atdusas arī latvieši.
Fricis Audze miris 1963. gadā un apglabāts Rīgā.
Ziņas muzejam iesniedza viņa meita Aina Audze.
