Karavīru stāsti: Eduards Sebris. Nacionālais partizāns ar Lāčplēša kara ordeni

Latvijas armijas simtgadei veltītā stāstu sērija, ko Latvijas Radio palīdzējis veidot vēsturnieks Mārtiņš Mitenbergs, iepazīstina ar vairākiem tuvinieku atstātajiem stāstiem par savas dzimtas karavīriem visdažādākajos karos. Šoreiz stāsts par Eduardu Sebri, kurš par varonību Bermontiādes laikā saņēma Lāčplēša kara ordeņa apbalvojumu, bet pēc Latvijas okupācijas pievienojās nacionālajiem partizāniem.

Karavīru stāsti: Eduards Sebris. Nacionālais partizāns ar Lāčplēša kara ordeniSintija Ambote

    Eduards Sebris dzimis Rankā 1899. gadā 18. novembrī. Savukārt tieši 1919. gada 18. novembrī, kad jau Rīgā bija izcīnītas Bermonta kaujas un bermontieši bija atkāpušies līdz pat Lielupei pie Jelgavas, viņš arī ar savu armijas vienību Jelgavas novadā pie Valgundes bija devies pāri Lielupei. Nakts aizsegā karavīri ieņēma kādas mājas, padzina bermontiešus un atņēma tiem zirgus un pajūgus. Tas varoņdarbs bija tā cienīgs, lai 1921. gadā viņam pasniegtu Lāčplēša kara ordeņa apbalvojumu. Tobrīd viņam bija tikai 20 gadi un sanāk, ka varoņa statusu viņš pats sev uzdāvināja tieši savā dzimšanas dienā.

    Fotogrāfijās, kas uzņemtas īsi pēc ordeņa saņemšanas, Sebris redzams Latvijas armijas formas tērpā. Otrā fotogrāfijā viņš redzams armijas ziemas apģērbā ar diviem kaujas biedriem. Redzams, ka tikko pēc Brīvības cīņām viņiem vēl visiem nav vienādas formas. Latvijas armijas karavīri šajās cīņās vilka to, ko varēja dabūt un sarunāt. Mūsdienu karavīri, visticamāk, labi saprot to, cik bīstami, ja vienā kaujas vienībā cilvēki saģērbti dažādi. Ja karavīriem cīņas laikā ir 40 dažādi tērpi, tad grūti saprast, vai karavīrs ir savējais vai tomēr ienaidnieks.

    Eduards Sebris, saprotot to, kas Otrā pasaules kara laikā notiek Latvijas teritorijā un redzot, kāda izvēršas padomju okupācija, izvēlējās doties mežā un pievienoties nacionālajiem partizāniem. Par šo dzīves posmu ir saglabājies maz ziņu, jo viņš ir aizgājis prom jau 1944./1945. gadā. Savukārt 1946. gadā kļūst zināms, ka viņš ir gājis bojā. Taču tas parāda viņa Lāčplēša garu, jo neskatoties uz to, ka viņam jau bija vairāk nekā 40 gadu, viņš nestāvēja malā un nolēma pierādīt savu uzticību valstij otro reizi. Diemžēl Eduarda ģimene tika izsūtīta un par viņa dzīves novakaru plašāka informācija nav zināma.

    Eduards Sebris gājis bojā 1946. gadā kā nacionālais partizāns, un piemiņas plāksne uzstādīta Sila kapos Velēnas draudzē.

    Ziņas sniedza meita Elvīra.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Vēsture
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti