Aleksandrs Butāns, dzimis 1903. gadā Gārsenes pagastā. Karavīra gaitas viņš sāka Daugavpilī, neatkarīgās Latvijas laikā. Aleksandrs dienēja kavalērijas pulkā. Zināms, ka 1936. gadā Aleksandrs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmes otro pakāpi. To viņš saņēma par godīgi nokalpotajiem 15 gadiem Latvijas armijā.
Otrā pasaules kara laikā Aleksandrs tika izsūtīts uz darba nometni Vācijā. Jāatzīmē, ka nacistiskā Vācija veidoja īpašas darba vienības, kur pārsvarā iesaistīja studentus, bijušos armijas karavīrus un vēlāk arī sievietes. Taču 1944. gada janvārī šīs darba vienības tika atvestas atpakaļ uz Latviju un, visticamāk, arī Butāns šajā brīdī ir atgriezies tēvzemē.
Aleksandrs kvalifikācijas celšanai pēc kara izgāja apmācību Liezerē un ieguva 5. pakāpes galdnieka apliecību. Pēc tam viņš nonāca Rīgā, iespējams, lai būtu tuvāk kādām kultūras norisēm pilsētā. Par viņa darba gaitām uzreiz pēc Pirmā pasaules kara ir saglabājušās maz ziņu. Taču zināms, ka vēlāk viņš ir apguvis galdnieka profesiju un strādājis Latvijas operā.
Tāpat visu dzīvi viņš ir palicis uzticīgs zirgiem. Pēc Otrā pasaules kara piedalījās jāšanas sacensībās un vēlāk bijis tiesnesis. Ir saglabājušās pat liecības presē, ka Aleksandrs 50. gados ir piedalījies sacensībās ar zirgiem Elva un Djelovoj un ieguvis augstas vietas.
Radinieku foto Aleksandrs redzams jaunībā Daugavpilī, jauneklim ir 25 gadi. Otrajā foto redzams, ka viņš ir pusmūžā.
Nav plašu liecību, kas ar viņu īsti ir noticis, bet ņemot vērā, ka viņš nebija augstos amatos, tas, iespējams, bija iemesls, kāpēc pēc Otrā pasaules kara viņu neuzmeklēja un neizvirzīja represijas pret viņu. Aleksandrs miris 1977. gadā Rīgā.
Ziņas sniedzis mazdēls Ēvalds Butāns.
