Īpaši emocionālas ir krājuma iekļautās vēstules starp "krustmāmiņu" Amerikā un bērnu nama darbinieci Hānenklē, Vācijā par latviešu meitenes Anneles adopciju. Likuma ievērošana garajā un emocionālajā adopcijas posmā beidzas ar personisku traģēdiju - labajai "krustmāmiņai" neļauj Anneli adoptēt konfesiju nesakritības dēļ.
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš izdevis trešo grāmatu sērijā par Latvijas bāreņiem kara gados. Jaunās grāmatas nosaukums ir „Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni”, un šoreiz autors grāmatā stāsta par ļaudīm, kuri Otrā pasaules kara laikā aprūpēja Latvijas bāreņus Vācijā.
Riekstiņam iecere noskaidrot 1944.gadā aizvesto latviešu bērnu likteņus, viņu aprūpētāju vārdus, kā arī ikdienas darbus un problēmas, radās jau sen. „Viņi Vācijā atradās dažādos bērnu namos, kamēr pastāvēja tā saucamās „dipīšu” nometnes. Un, kad tās likvidēja, viņus, lielāko daļu, aizveda uz Ameriku, kur izdalīja amerikāņu ģimenēm. Neliela daļa nokļuva Kanādā, vēl mazs skaits bērnu nokļuva Zviedrijā, bet praktiski viņi lielākoties tika asimilēti,” stāsta grāmatas autors.
Vācijā piedzīvoto, sākot no bīstamā ceļojuma uz kara plosīto zemi, grāmatā atceras bijušie bērnu nama aprūpētāji no Valsts Rīgas zīdaiņu nama, Valsts Majoru bērnu nama un Liepājas bērnu nama. Viņu aprūpē nonāca ap 400 bāreņu no zīdaiņu vecuma līdz pilngadībai.
„Kādos apstākļos tām audzinātājām bija jāstrādā un kādos apstākļos bija jādzīvo tiem mazajiem bērniņiem tajā kara sadauzītajā Vācijā, tas ir apbrīnojami. Es zinu, ko nozīmē būt apaļam bārenim, jo pats esmu audzis bērnu namā.
Bet mana doma ir, ka lai cik grūti šiem bāreņiem nebūtu, viņiem tur atradās blakus palīdzīgi cilvēki. Es par šiem cilvēkiem rakstu, jo arī viņi ir Latvijas tautas daļa un ir ļoti žēl, ka viņiem bija jāzaudē šī identitāte, bet viņiem jau nekādas izvēles nebija,” stāsta Riekstiņš.
Grāmata veltīta tieši audzinātājiem, jo viņi bija tie, kas devās bāreņiem līdzi, aprūpēja viņus un centās panākt, lai bērnus atdotu latviešu ģimenēm Vācijā vai tautiešu kopienai Zviedrijā un lai šie bērni nezaudētu savu latvietību. Autors gan stāsta, ka tas viņiem neizdevās: „Grāmatā ir tāda lielāka sadaļa ar nosaukumu Annelīte. Vienu latviešu meitenīti tur no bērnu nama bija iecerējusi paņemt kāda kundze Kanādā. Un, kad viss jau bija nokārtots tik tālu, ka bija saņemta atļauja meitenītei izbraukt uz Kanādu pie jaunās audžu ģimenes, tad pēkšņi atklājās, kad viņām nesakrīt ticība. Proti, tolaik bērniem dokumentos rakstīja iekšā, kāda ir viņu konfesija. Meitenītei bija dokumentos ierakstīts ka viņa ir katoļticīga, bet tā audžu ģimene bija luterāņi. Un šie svētie tēvi pārvilka krustu pāri.
Ar to es gribēju teikt, ka šie bērni paši nevarēja neko izlemt par savu dzīvi, pār viņu likteni lēma četrdesmito gadu nogalē citi un izmētāja pa visu pasauli.”
Autors arī secina, ka pēdējos gados šie bāreņi, kas kara laikā aizvesti no Latvijas, arvien vairāk meklē savas saknes, proti, cenšas noskaidrot kādu informāciju par saviem vecākiem, no kurienes viņi nākuši.
Grāmatas atvēršana norisināsies sestdien, 14.augustā, pulksten divos Vērmanes dārzā grāmatu ielas pasākumu teltī.
