Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

«Aculiecinieks». Piedzima ar pusi sirds - Amēlija

Aculiecinieks

Kapu tradīcija, kas izzūd. Vēsturnieki uziet simtgadīgu metāla vainagu kolekciju

Zem putekļu kārtas simtgadīgi metāla kapu kroņi un kroņu vannas. Tie bija dārgi. Tos atļauties varēja turīgi ļaudis. Vēsturnieki izceļ gaismā aizmirstu tradīciju.

ĪSUMĀ:

  • Vēsturnieks Andris Grīnbergs uzgājis lielāko metāla kroņu kolekciju Baltijā.
  • Tā ir daļa no savdabīgas kapu tradīcijas, kuru mūsdienās vairs nepiekopj.
  • Tos izgatavoja metāla mākslinieki un speciālās darbnīcās.
  • Kroņus darināja Rīgā, Liepājā, Sabilē, Talsos un citās pilsētās.
  • Metāla kroņi bija arī Latvijas eksporta prece.
  • Metāla vainagos bieži atveidotas ozolu lapas, rozes, ceriņi.
  • Metāla kroņu cena bija vidusceļš starp smalku dabisko ziedu vainagu un pieminekli.
  • Sākot pētīt, izrādījās – tā ir sena tradīcija, kura faktiski aiziet.
  • Metāla vainagu tradīcija izpētīta Kurzemē, arī Ziemeļvidzemē, bet vēl nav pētīta Zemgalē un Latgalē.

Uziet lielāko kolekciju Baltijā

Vēsturnieks Andris Grīnbergs ved uz Jaunraunas kapličas bēniņiem. Tajos brīnumainā kārtā ir saglabājusies lielākā metāla kroņu kolekcija Baltijas valstīs. “Nav nekur citur tik daudz šādu metāla kroņu no pagājušā gadsimta. Šeit ir apmēram 50. Tie vēl nav tā pa īstam izpētīti un saskaitīti,” viņš stāsta.

Jaunraunas kapliča.

Viņš rāda vienu no lielākajiem vainagiem, kāds ir saglabājies: “Vairāk nekā metru garš, biezums arī tuvu pie 40 centimetriem. Tam kājiņas ir, tātad tas ir likts zemē savulaik. Un ļoti, ļoti bagātīgs, jo balti ceriņi, baltas rozes, divi palmas zari, un ir arī lentītes, kuras ir ļoti, ļoti švaki saglabājušās, bet vismaz var salasīt.”

Tas ir simt gadus vecs – uz lentes salasāms: 1920. gada oktobris. “Ļoti labi, ka tā lentīte kaut minimāli saglabājusies. Tad mēs varam pateikt vecumu, mēs varam pateikt piederību jau tagad. Kādā valodā rakstīts, šeit arī visi latviski, tātad īsta latviešu tradīcija,” norāda Grīnbergs.

Metāla vainagi un kroņu vannas, Jaunraunas kapliča.

Vēsturnieks atklāj, kā uzzinājis par šādu kolekciju: “2017. gadā ienāca informācija, ka te kaut kas saglabājies. Varbūt ir vērts aizbraukt apskatīties. Un šoruden pirms mēneša sanāca, citā sakarā braucot uz šo pusi, piebraukt un apskatīties.

Un pārsteigumā secināt, ka te no kultūras mantojuma viedokļa īstenībā ir vienkārši unikāla kolekcija.

Materiālā vērtība, protams, kroņiem ir simboliska un faktiski gandrīz nekāda. Bet tā kultūrvēsturiskā vērtība ir ļoti liela.”

Savdabīga kapu tradīcija

Andris Grīnbergs pēta savdabīgu kapu tradīciju, kuru mūsdienās vairs nepiekopj. Savulaik nelaiķim bērēs nesa metālā darinātus vainagus. Iespējams, tādus biežāk izvēlējās, kad nebija dabūjami dzīvi ziedi.

“Mēs dzīvojam tādā Eiropas daļā, kur kapu kultūra vispār ir ļoti attīstīta. Kapi ir zaļi. Bet ir ziemas periods, kad, protams, uz bērēm puķu nav un vainagu, puķes ir arī dārgas un mazāk pieejamas. Droši vien, ka tas ir viens no motīviem, kādēļ arī šāds formāts parādījās kaut kad 19. gadsimtā. Cilvēkiem bija vēlme [likt uz kapa] kaut ko ilgstošāku, kaut ko paliekošāku,” skaidro vēsturnieks.

Viņš rāda metāla vainagā reti atspoguļotus ziedus – narcises, kas bijušas dzeltenā krāsā: “Toni var saskatīt. Lente saplīsusi, bet var izlasīt dzimšanas un miršanas gadus – 1866. un 1933. Miršanas laiks – marts. Ziemas periods, kad nav dabā zaļo augu. Un šis ir labs risinājums.”

Metāla mākslinieki un darbnīcas

Esot bijušas speciālas darbnīcas, kuras bieži nodarbojušās arī ar citu kapu inventāru, piemēram, kapakmeņu izgatavošanu. “Bet faktiski bija metāla mākslinieki, kas to darīja. Viņi strādāja ar dažādiem trafaretiem. Viņiem bija arī katalogi. Esmu redzējis, arī paturējis rokās vienu šādu katalogu, kurā ir redzams, kādas ir izvēles iespējas klientam, kad viņš vēlas kroni pasūtīt. Nu un tad rūpīgs metālmākslinieka darbs,” zina stāstīt Grīnbergs.

Kroņus darināja Rīgā, Liepājā, Sabilē, Talsos un citās pilsētās. Visi šie vainagi savulaik savākti no blakus esošās kapsētas. Darbnīcās kroņus arī remontēja. Tā “Malienas Ziņās” 1932. gadā sludinājums vēsta:

 “.. šaujamo ieroču darbnīcā tiek pieņemti metāla kroņi izlabošanā un nokrāsošanā.”
(“Malienas Ziņas”, 24.11.1932, izd. nr. 377)

Kroņi bija arī Latvijas eksporta prece. Izdevums “Latvijas Kareivis” raksta:

“.. augustā no Latvijas Dānijā ievests (..) 200 kilogramu metāla kroņu...”  
(“Latvijas Kareivis”, 06.10.1929, izd.nr. 227)

Metāla vainagi un kroņu vannas, Jaunraunas kapliča.

Ozola lapas, rozes un ceriņi

Tradicionāli kroņos tika atveidotas ozola lapas. Ieskatoties detaļās, redzams – katrai lapiņai dzīslojums ir izstrādāts līdz pēdējam milimetram. “Ļoti filigrāni klāt piemontētas koka zīlītes, kas arī šeit labi saglabājušās. Rozes ļoti tradicionāls augs, kas atveidots dažāda plaukumā, pumpuri un rozes,” stāsta Grīnbergs.

Metāla vainagi un kroņu vannas, Jaunraunas kapliča.

Detaļas bijušas ne tikai no metāla, bet arī keramikas: “Blakus esošajā kronī diezgan daudz keramisko izstrādājumu - skaidri redzami balti, krāšņi ceriņi, kas ar putekļiem pārklājušies. Sākotnēji bijuši daudz baltāki. Rozes, metāla rozes, tātad dažādu krāsu - baltas, sarkanas. Rožu lapiņas, papardītes, ļoti dažādi augi un lente, pa vidu jauna lente. Mēs varam redzēt, ka [uzraksti] ir vēl vecajā drukā. Kā “saldu dusu”, tāds ļoti vēsturisks.”

Smalki atveidoti arī ceriņi:

“Katrs ķekariņš ir īsts mākslas darbs. Rozītes – ļoti kvalitatīvi izgatavotas ziedlapiņas. Filigrāns. Vēl izkrāsots, visas iekšējās daļas.”

Metāla vainagi un kroņu vannas, Jaunraunas kapliča.

Vēsturnieks rāda kādu izcilu eksemplāru, kurš saglabājis gan krāsas, gan saturu: “Mēs redzam - ozola lapas ar zīlēm, ceriņu lapas, palmas zars, zeltsaknīte, tāda papardīte. Būtībā reta paparde. Neaizmirstulītes zilā krāsā, citas puķītes lillā krāsas tonī. Protams, arī lente, kas perfekti saglabājusies no 1932. gada. Tas gada skaitlis interesanti atveidots. Varam redzēt, ka arī piesaiste Rīgai. Šī metāla kroņa devēji ir Rīgā un, visdrīzāk, tas arī Rīgā ir izgatavots.”

Kā stāsta vēsturnieks, kroņu izpētes ekspedīcijās klāt bijis arī biologs, kas palīdzējis atpazīt atveidotos augus.

Pārsteidzoši izrādījās tas, ka metāla kroņos attēloti ne tikai tradicionālākie augi, bet arī ļoti lieli retumi.

“Piemēram, mūsdienu Latvijā efejas brīvā dabā, es zinu, Slīteres Zilo kalnu apkaimē aug. Bet dārzos vairāk vai mazāk ir. Efejas ir izplatītas šajos kroņos. Ir arī tādi augi, par kuriem pat biologam ir jāsāk domāt, kas tas vispār ir domāts. Mēs esam secinājuši, ka ļoti reti, bet ir arī augi, kas ir pilnīgi fantāzijas auglis. Piemēram, rozītes ar ozola lapām. Tādas formas, kādu dabā vienkārši nav,” stāsta Grīnbergs.

Cena pieejama gana turīgiem cilvēkiem

Metāla kapu kroņi bija dārgāki par parastiem skujkoku vainagiem. Tos ne katrs varēja atļauties.

“Metāla kroņi no cenu viedokļa bija kaut kāds vidus variants starp ļoti smalku dabisko augu ziedu vainagu un kaut kādu pieminekli. Jebkurā gadījumā pat vismazākais kronis maksāja diezgan bargu naudu. To nevarēja atļauties jebkurš, un faktiski ir pamats domāt, ka lielākoties tomēr gana turīgi cilvēki šos kronīšus ir likuši. Vairākās vietās, arī šeit, Jaunraunā, ir klāt lentītes pie atsevišķiem kroņiem, kur varam izlasīt, ka ir licis kolektīvs. Kolektīvs, kā saka, samet kopā, un tas kronis tiek iegādāts,” stāsta Grīnbergs.

To, ka šādi kroņi bija dārgi, apliecina zādzības. “Brīvais Vārds” 1928.gadā raksta: 

“Neilgi atpakaļ mirušā smagā ormaņa Gusta Dreimaņa kaps regulāri tiekot apzagts. No kapa kopiņas jau aiznestas divas lentas un no metāla kroņa izlauzti vērtīgie izrotājumi. Pastāv aizdomas, ka kapos sazagtās mantas tieši vai netieši nonāk kādā kroņu veikalā, jo kapu aplaupīšana Valmierā ir bieža parādība. Piederīgie nozvērējušies garnadžus agri vai  vēlu notvert.”
(“Brīvais Vārds”, 10.02.1928, nr. 67)

Tradīcija, kas izzūd

Interese izpētīt šo kapu tradīciju vēsturniekam radusies Petroglifu centra ekspedīcijās, kad meklēti seni akmeņi, dižkoki un kultūrvēsturiskas vietas. “Kurzemē atsevišķās kapsētās tika pamanītas metāla kroņa vannas, un pirmā vieta 2008. gadā bija Dārtas kapsēta, kurā ir vairāki šādi kroņa vannu objektu. Pēc diviem gadiem turpat netālu – Klopenes kapsētā – tika atrastas arī vairākas. Un vēl, un vēl, nākamajos gados vēl vairākās vietās. Un tad radās priekšstats, ka

šis ir kaut kas tāds, par ko mēs īstenībā neko nezinām, ka tā ir sena tradīcija, kura faktiski aiziet.

Kā ļoti vērtīgs kultūras mantojums zūd, ar katru gadu arvien mazāk paliek.”

Tradīcijas pirmsākumi īsti vēl nav skaidri. “Sākotnēji ir bijuši tieši metāla kroņi. Bez tām vanniņām, bez futrāļiem - pirmās desmitgades 19. gadsimtā. Otrā puse - beigu posms - ir laiks, kad tie uz kapiem likti. Cilvēki laika gaitā ir redzējuši, ka 10 - 20 gadus šis objekts stāv kapos un tad sarūsē. Ap 1905. - 1910. gadu parādās kroņa vannas. Ietvars, futrālis, kurā ieliekot šie objekti saglabājas daudz labāk un daudz ilgstošāk,” zina stāstīt vēsturnieks.

Sākoties Otrajam pasaules karam, var domāt, ka ir gājuši bojā meistari. Ir gājušas bojā darbnīcas, kurās šie objekti ir izgatavoti. Tas bijis lielajās pilsētās. Un faktiski pēc Otrā pasaules kara tradīcija kā ar nazi nogriezta un vairāk netiek praktizēta.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdevies sarīkot ekspedīcijas Ziemeļvidzemē, kur izpētīts desmitiem kapsētu. Pārmeklēta arī Kurzeme. Taču vēl nav pētīta Zemgale un Latgale.

“Kopējais metāla kroņu, ieskaitot arī kroņu vanniņas, skaits šobrīd ir vairāk nekā 300 objekti. Tās ir gan labi saglabājušās, gan arī tikai detaļas, kuras vienkārši fiksētas, ka konkrētajā vietā kaut kas tāds ir bijis. Bet mūsdienās tur faktiski jau vairs nav ko apskatīt. Varbūt drāšu stīpa saglabājusies no kroņa,” stāsta vēsturnieks.

Metāla vainagi un kroņu vannas, Jaunraunas kapliča.

Lielajās pilsētās kapu kopēji visu veco un sarūsējušo met prom, tā sendienu liecības iet zudībā. “Dzīvo liecību gandrīz vairs nav. Bet viss liecina par to, ka visā Latvijā, īpaši Kurzemē, Vidzemē, Rīgas apkārtnē, šīs lietas bijušas ļoti izplatītas. Mūsdienās diemžēl pilsētvidē, kur kapsētu kopšana ir intensīvāka, tur tas viss nav saglabājies tikpat kā nemaz.

Tieši lauku reģionos, kur nomaļāk, kur tā kopšanas intensitāte ir mazāka, tur arī daudzas, kā saka, vēsturiskas pērles mēs varam atrast šodien,” stāsta Grīnbergs.

Raunas kapsētā starp seniem čuguna krustiem, obeliskiem un apsūnojušām kapu kopiņām nu jau ļoti reti var pamanīt ko šādu - metālu kroņus, ieliktus tādā kā ietvarā ar stikla vāku. Pētnieki tās sauc par kroņu vannām. “No vairākām vannām salikts. Stikls laikam arī pārlikts. Kronis ir labi saglabājies. Tāds pats kā Jaunraunas kapličā. Kādu gadsimtu ir stāvējis. Labi saglabājies: krāsas, koka zīles nav nobirušas. Iekšpusē vanna ir bijusi nokrāsota, skārds nokrāsots balts, lai vainags izteiksmīgāk izceltos,” stāsta vēsturnieks.

Līdz šim gadam nevienā muzejā neviens šāds priekšmets nav bijis.

“Šogad es apzināju Kuldīgas pusē divas kroņu vannas. Viena jau bija izmesta. Kuldīgas muzejs paņēma saglabāšanai,” norāda Grīnbergs.

Metāla vainagi un kroņu vannas, Jaunraunas kapliča.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti