Kāpēc svētceļnieki jau 300 gadus dodas tieši uz Aglonu? Pētnieku versijas

Uz Aglonu svētceļnieki pošas jau kopš 18. gadsimta. Antropologi, arī mākslas un reliģijas vēsturnieki skaidro, ka, jo senāka svētglezna vai pats dievnams, jo lielākas brīnumdarīšanas spējas tam piedēvē ticīgie. Spītējot varas oficiālajiem aizliegumiem, uz Aglonu vienatnē vai nelielās grupās svētceļnieki devās arī padomju laikos. Īpaši aktīva grupu svētceļojumu kustība atjaunojās pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad Latvija nesen bija atguvusi neatkarību.

Iemesli, kāpēc cilvēki mūsdienās dodas svētceļojumos, atšķiras – ir, kas vēlas sasniegt galamērķi, lai saņemtu sev svarīgu atbildi no Dieva; ir, kuri dodas ceļā, lai saprastu sevi pašu. Lielākā mīkla pēc pētnieku teiktā ir tas, kāpēc svētceļnieki kā toreiz, tā tagad – 300 gadus vēlāk – joprojām nāk uz Aglonu. Bet, piemēram, uz Traķiem, kas ir senāka svētvieta, atnāk tikai kāds un pa retam. Turklāt arī Latvijā ir senākas baznīcas.

Aglona – labs mārketings

"Kāpēc tieši brauc uz Aglonu, nevis uz Sarkaņiem, kur ir vēl senāka baznīca? Vai uz Skaistkalni, kas būtu, teiksim, tāds Zemgales novada reliģiskais reģionālais centrs. Vai kāpēc nebrauc, piemēram, uz Viļakas baznīcu, kur ir Gaišā kalna Dievmāte, kas ir Jasnogoras dievmātes, kas atrodas Čenstohovā, Polijā, kopija?" retoriski vaicā priesteris un mākslas vēsturnieks Andris Priede.

"Dievmāte visur ir viena un tā pati – jebkurā dievnamā, jebkurā mājā. Un tomēr kāpēc tieši Aglona?"

No vienas puses, saprotams, ka cilvēkus saista senais, arhaiskais, patiesais un ticamais, bet, no otras puses, – svarīgs ir stāsts, nostāsti, pieredzes un citu piedzīvotais. "Visi mūsu sprediķi – šodien attālināti vai tiešraidē, vai kā citādi – tas viss ir zināmā mērā mārketings, jo ar Jēzu ir jāiepazīstina, arī ar Jēzus draugiem, ar svēto sadraudzību, kā ticības apliecībā mēs sakām, ar visiem, kas jau ir apliecinājuši savu uzticību Jēzum un pirmkārt ar viņa māti Madonnu. Un, ja to patīk saukt par mārketingu – lūdzu! Tas nav nekāds grēks." Tātad Aglonas Dievmātes īpašais brīnums ir tas, ka cilvēki pie tās pulcējas, vēlas pie tās doties un atgriežas atkal un atkal.

Tieši senākās ikonas un svētbildes esot tās, kas spēj darīt brīnumu lietas, tā cilvēku uzskatus un tradīcijas skaidro Lietuvas Literatūras un folkloras institūta pētniece Lina. Tieši viņa pētījusi svētceļojumu tradīcijas, kas saistītas ar Traķu svētgleznas pielūgsmi, kuras kopija ir Aglonas Dievmātes ikona.  "Jo senāka, jo vairāk spēj dziedināt!" saka pētniece, piebilstot, ka mūsdienās ir mainījusies izpratne par to, kas ir brīnums. "Ja 17. gadsimtā bija pat vairāku simtu brīnumu saraksts, ko piefiksējis mācītājs, piemēram, augšāmcelšanās no mirušiem; kāds, kas gandrīz noslīcis, pēc lūgšanām atlabis; meita bijusi uz nāves gultas, dēls atnācis uz baznīcu lūgties, un meita izveseļojās. Tādi, lūk brīnumi, kas līdzinās tiem, par ko var lasīt Bībelē. Pēcpadomju laikā un mūsdienās brīnumi tiek saprasti citādi, tiem ir vairāk tāda personiska nozīme. Piemēram, esmu dzirdējusi tādu brīnumu: es salabu ar mammu."

Lietuviešu zinātniece skaidro, ka tas liecina, ka brīnumi ir vairāk saistīti ar katra cilvēka iekšējām pārmaiņām, savu personisko mērķu sasniegšanu, piemēram, bērniņa ieņemšanu. Arī reliģiju pētniece no Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Agita Misāne stāsta, ka brīnuma gaidas bieži saistītas ar konkrētu nodomu – tie var būt saistīti ar aizgājušā vīra atgriešanos ģimenē, kredītu nomaksu vai laba darba atrašanu.

Ne visiem svarīgi iet kājām  

Agita Misāne tieši šobrīd pēta iemeslus, kāpēc mūsdienās svētceļnieki dodas uz Aglonu. Speciāliste uzsver, ka jebkuram projektam vajag attīstītāju – savulaik Aglonā tāds ir bijis priesteris Aloizs Broks, kurš kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem veicinājis Aglonas kā Latgales garīgā centra popularitāti.

Pērn viņa pati devās svētceļojumā uz Aglonu, lai izvaicātu ceļabiedrus un atrastu atbildes uz jautājumu, kas cilvēkus – lielus un mazus, jaunus un vecus – mudina doties ceļā uz Aglonu.

"Nav nekādu vecuma ierobežojumu – redzēju gan bērnu ratiņus, ko stūma vecāki, gan sirmas svētceļnieces ap 80, kas bija apbrīnojami sīkstas un izturīgas savos gados.

Svētceļojumus un to galamērķus var iedalīt divās lielās grupās. Dažos gadījumos ir svarīgi iet kājām, pārvarēt fiziskas grūtības; savukārt citreiz būtiskākais ir pats galamērķis un vienalga, kā tur nonāk. Aglonas gadījumā nozīmīgi ir abi motīvi, iespējams, tieši tas iezīmē Aglonas popularitāti un unikalitāti," tā skaidro pētniece.

Savukārt tiem, kuri dodas nereti pat vairāku simtu kilometru garajā ceļā kājām, motivācija arī atšķiras. "15. augusts lielai daļai katoļu ir daļa no viņu garīgās dzīves: tie ir lielākie Dievmātei Marijai veltītie svētki, viņi dodas ceļā, lai lūgtos tieši Dievmāti," skaidro Agita Misāne. "Vēl ir tādi, kas svētceļojumā dodas "nodomā" – tas ir termins, ko lieto katoļticīgie." Šie ļaudis, iespējams, nonākuši dzīves krustcelēs – piemēram, apsīkusi viņu garīgā dzīve, iestājusies ticības krīze, var būt radušās problēmas darbā vai privātajā dzīvē. Lai pieņemtu izšķirīgo lēmumu, viņi dodas uz Aglonu.

Aglona ir visas Latvijas katoļu centrs, tāpēc došanās svētceļojumā ir arī daļa no savas identitātes apzināšanās. "Parasti uz to atsaucas svētceļnieki, kas nāk tieši no ārpus Latgales, piemēram, rīdzinieki vai kurzemnieki, arī vidzemnieki," uzskata pētniece. "Katoļiem, kas nedzīvo Latgalē, ir vajadzība justies kā katoļu kopienas daļai, tāpēc viņi dodas šajā ceļā. Un nedrīkst aizmirst, ka ir jau arī ļaudis, kas vienkārši iet pa šo maršrutu, lai fiziski sevi izaicinātu, jo tikpat labi viņi varētu iet arī pa Jūrtaku." Te gan reliģijas pētniece atgādina, ka reizēm daļa no iemesliem pārklājas un viens cilvēks iet vairāku iepriekšminēto motīvu vadīts.

Vairs nav kā kādreiz

Ieklausoties cilvēku stāstos, Agita Misāne vairākkārt dzirdējusi gan pašus svētceļniekus, gan vietējos agloniešus sakām: vairs jau nav tā, kā agrāk bija. Te gan pētniece piebilst, ka tas ir izskaidrojams arī ar to, ka cilvēku Latvijā šobrīd ir mazāk nekā deviņdesmitajos gados, kad uzplauka grupu svētceļojumu kustība Aglonas virzienā. "Padomju laikos centās apspiest un izskaust šo tradīciju, bet tā bija pārāk liela un spēcīga, tāpēc arī izdzīvoja. Jā, toreiz negāja grupas ar karogiem, bet individuāli, pa divi vai trīs tik un tā gāja. Ir liecības arī par to, ka Kurzemē kāds kolhozs pat piešķīris autobusu, ar ko uz 15. augustu braukt ticīgajiem. Droši vien tas tika noformēts kā ekskursija. Reizēm automašīnas Aglonas tuvumā apturēja bez nopietna iemesla, tādā veidā it kā iebiedējot, ka nav ko braukt te tieši tagad."

Vēl kāda mūsdienu tendence ir tā, ka svētceļnieki atnāk līdz galamērķim pie Aglonas bazilikas jau 13. augusta vakarā, bet nemaz nesagaida pašas svinības un svēto misi. "Jā, tā ir izveidojies, ka līdz pat 14. augusta vakaram ir tāds kā tukšais laiks, kad cilvēkiem nav daudz, ko darīt. Iespējams, tas ir organizatoriskas dabas jautājums." Salīdzinot toreiz – deviņdesmitajos – un tagad, droši var apgalvot, ka svētceļnieku ir mazāk. Iespējams, mazinās popularitāte arī tāpēc, ka, kā skaidro Agita Misāne, mainījusies paša svētceļojuma struktūra. Ko tas nozīmē?

Aglonas Dievmātes noslēpumi

Rakstu lasi šeit:

"Agrāk nebija tādas iespējas, ka nepieciešamās mantas kāds pievedīs ar automašīnu," stāsta pētniece. "Vajadzēja paļauties tikai uz to, ko pats vari panest. Turklāt arī naktsmājas, tāpat kā ēdienreizes, bija laimes spēle, kamēr tagad viss jau iepriekš zināms – kur gulēs, kur ēdīs.

Tagad nav vajadzības nest uz muguras lielu smagumu, jo ceļo ar komfortu – pieved gan kleitas, gan biezos matračus. Tomēr pastāv uzskats, ka garīgā dzīve stiprinās tieši tad, kad pārvari šķēršļus, nevis ceļo teju luksus komforta līmenī."

Ļaudis atminas, kā pa ceļam ēduši vietējā bodītē pirktu "briesmīgu šprotu pastēti", ko arī var uzskatīt par šķēršļu pārvarēšanu mūsdienu izpratnē.

Svētceļojumu atdzimšana Eiropā

Francūža Emanuela karantīnas gada svētceļojums no Normandijas aizved arī uz Aglonu

Rakstu lasi šeit:

Kamēr Latvijā svētceļnieku plūsma uz Aglonu sarūk, Eiropā kopumā svētceļošana piedzīvo renesansi. Bez jau plašāk zināmā Svētā Jēkaba ceļa jeb Santjago ceļa ("Camino de Santiago"), kam 420 kilometru posms vijas arī cauri Latvijai un kas ir viens no galvenajiem vēsturiskajiem svētceļojumu maršrutiem Eiropā, jauni svētceļojumu maršruti iezīmēti arī Norvēģijā ("St. Olavsleden"), Lielbritānijā (vairāki maršruti visā valstī) un citur.

"Iespējams, arī Latviju skars šis svētceļojumu popularitātes pieauguma vilnis, kas tagad ir Eiropā, bet jāatceras, ka pamatu pamatos tam, cik iecienīti ir svētceļojumi, ir tiešs sakars ar kopējo sabiedrības reliģiozitāti," uzsver reliģijas pētniece Agita Misāne. "Jāpiebilst, ka ir cilvēki, kas neanalizē, kāpēc dodas svētceļojumos, viņiem tas ir pašsaprotami. Daži atzīst, ka izveidojusies atkarība. Viņi katru gadu iet uz Aglonu un nevar iedomāties, ka varētu neiet, tā ir viņu dzīves norma un ikgadējais atvaļinājums." 

Pirms dažiem gadiem 280 kilometru garajā ceļā no Rīgas uz Aglonu devušies arī kolēģi: žurnālisti no Latvijas Televīzijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt