Sadaļas Sadaļas

Globālais latvietis. 21. gadsimts

LIAA biznesa pirmsinkubācijas programma pieejama arī diasporā. Cik tas aktuāli?

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Latvietības sajūta Austrālijā un Latvijā: Grosu dzimta

Minsteres ģimnāzijas fenomens: skola iespaidoja tās absolventus uz mūžu

Kāpēc leģendārā Minsteres ģimnāzija latviešu jauniešiem bija tik svarīga? Trimdinieku atmiņas

Vācijas pilsētā Detmoldā 1946. gada 14. februārī bēgļu nometnē dibināja skolu, kas pēcāk, 1957. gadā, no Augustdorfas pārcēlās uz Minsteri, kļūstot par leģendāro Minsteres ģimnāziju. Kas bija Minsteres ģimnāzijas fenomens un kāpēc skola atstāja tik lielu iespaidu uz latviešu jauniešiem,  Latvijas Radio raidījumā “Globālais latvietis. 21.gadsimts” stāstīja četri bijušie ģimnāzisti Juris Sils, Sabīne Beca, Pēteris Kļaviņš un Dainis Mjartāns.

Skolotājiem Minsterē nepavisam neklājās viegli, jo katrs latviešu bērns nāca no savas vides, citas izglītības sistēmas, tāpēc pedagogiem tas bija liels izaicinājums viņus visus saliedēt, motivēt. Bet katrs audzēknis tika lolots, arī draudzības dažāda vecuma skolēnu starpā veidojās spēcīgas.

ĪSUMĀ:

Vieta, kur tapa “profesionāli” latvieši

Minsteres ģimnāziju pamatoti var saukt par vietu, kur saglabāts pamats latvietībai, jo tā līdz pat 1998. gadam, kad ģimnāziju slēdza, bija vienīgā pilna laika latviešu ģimnāzija Rietumos. Tolaik Minsteres ģimnāzija bija tāds kā pusceļš uz Latviju, veids kā apgūt valodu un kultūru.

Bijušais ģimnāzijas direktors Valters Nollendorfs kādā nesenā intervijā teicis, ka Minsteres ģimnāzija bijusi vieta, kur jaunieši sapazinušies viens ar otru un savā ziņā brieduši, gatavojoties kļūt par “profesionāliem” latviešiem.

Bijušais ģimnāzijas skolotājs Juris Sils, kurš uz Minsteri devies septiņdesmito gadu vidū no Amerikas, īsi ieskicēja ģimnāzijas rašanās nianses: “Bija apmēram divsimt tūkstoši bēgļu, un bija vairāk nekā divi simti dažādu skolu dažādās bēgļu uzturēšanās vietās. Minsteres latviešu ģimnāzija bija angļu zonā, un vācieši nemaz tik ļoti neatbalstīja skolu.”

Angļu nostāja savukārt bija, ka vāciešiem šī skola jāatbalsta un skolas absolventiem jāļauj pēcāk studēt vācu augstskolās, nedz iebilstot pret to, ko skolā mācīs, nedz arī norādot, kurš tur drīkst būt skolotājs un kurš nedrīkst.

“Līdz ar to tīri formāli Minsteres latviešu ģimnāzija varēja dot iespēju [tās absolventiem] studēt. Diplomu gan vācieši atzina tikai pēc tam, kad bija gads nostudēts kādā no Vācijas augstskolām. Tikai tad skaitījās, ka esi saņēmis ģimnāzijas beigšanas apliecību,” stāstīja Juris Sils.

Internacionālais gars vilināja

Minsteres ģimnāzijas 1977. gada absolvente Sabīne Beca dzimusi jauktā ģimenē – mamma latviete, tētis vācietis. Uzsākot skolas gaitas, viņa nerunāja latviski, tomēr 13 gadu vecumā pieņēma lēmumu doties no Frankfurtes pie Mainas uz Minsteri.

“Es ar vilcienu aizbraucu uz Minsteri, vecākus apciemoju tikai brīvlaikā, pārējā laikā dzīvoju internātā, kur man ļoti, ļoti patika. Minsterē atbraucu, nezinot latviešu valodu, tāpēc man mācības bija kā ārzemēs un katras stundas beigās skolotāja piecu minūšu laikā paskaidroja jauno vielu,” atcerējās Sabīne Beca.

Visvairāk viņu tolaik vilinājis internacionālais gars, kas valdījis ģimnāzijā.

“Tas bija tik interesanti! Mani skolas biedri katrs no savas mītnes zemes atveda kādas šai vietai raksturīgas tradīcijas, īpatnības,” stāstīja sieviete.

Savā ziņā arī viņa pati jutusies kā migrante, kas atceļojusi no Dienvidvācijas uz Minsteri: “Runāju vācu valodā ar dialektu, par ko mani tur āzēja. Atbraucot pēc pusgada uz Frankfurti, tur mani vācu draugi vaicāja, kas ar tevi noticis, ka nerunā mūsu valodā. Tā bija arī migrācija pašā Vācijā, tāds piedzīvojums, jo katra vieta atstāj savu nospiedumu.” 

Par Sabīnes pieminēto internacionālo gaisotni esot parūpējusies “Mičošana” – tautisks uzvedums, kas iestudēts Minsterē, bet ar kuru jaunieši braukuši pa visu pasauli, popularizējot ģimnāziju, aicinot citus latviešu jauniešus no visas pasaules braukt mācīties uz Minsteri un arī vācot ziedojumus, lai mācību iestāde varētu pastāvēt.

Minsterē virmoja uzskatu dažādība un citādā cieņa.

Sabīne Beca norādīja, ka tieši Minsterē viņa atklājusi sevī spēju būt aktīvai un sapratusi, ka tolaik būt latvietim ir arī politisks vēstījums.

Viņa iemācījusies savu enerģiju virzīt uz praktiskām rīcībām un dažādiem mērķiem, bet brīvā Latvija bija lielā zvaigzne, uz ko tiekties.

“Kādreiz vācu draugi man prasīja, kāpēc es mācos latviešu valodu, jo ar to taču nevar naudu nopelnīt, uz ko es mēdzu atbildēt: nu, ja ne manā dzīvē, tad nākamajā, jo tas bija vēl aukstā kara laikā.” Šobrīd Sabīne patiesi nopelna naudu ar latviešu valodu, jo 1993. gadā pārvācās uz Latviju un nākamajā gadā dibināja savu uzņēmumu, kas Latvijā darbojas jau 26 gadus.

Pieredze, kas mainīja dzīvi

”Mičotāji” savulaik ciemojušies arī Austrālijā, no kurienes ir Pēteris Kļaviņš. Arī viņš atminējās savu pieredzi ģimnāzijā, kur mācījās 1972. gadā: “Man bija sešpadsmit gadu, un es tikko biju beidzis vidusskolu Austrālijā. Mani vecāki bija padzirdējuši par finansiālu atbalstu latviešu vecākiem, ja viņi sūtīja savus bērnus uz Minsteri. Tas bija laiks, kad Minsterē meklēja studentus, un mani vecāki nolēma mani sūtīt uz turieni uz vienu gadu pēc vidusskolas un pirms stāšanās augstskolā.”

Nokļuvis Minsterē, Pēteris Kļaviņš nezinājis, ko no šīs vietas sagaidīt, tomēr tagad, atskatoties uz šo laiku, viņš zinot droši – pēc ģimnāzijas gada tas bijis pavisam cits Pēteris, nekā pirms tam.

“Tas bija gads, kas pilnībā mainīja manu dzīvi. Es aizbraucu tur kluss jaunietis, un atceros, ka, pārbraucot mājās, mamma gandrīz noģība, mani ieraugot,” stāstīja kādreizējais ģimnāzists.

Savas dzīves pirmos sešpadsmit gadus pavadījis pilnīgi parastā Austrālijas dzīvē un no ķenguru zemes līdz tam ne reizi neizbraucis, nonākot Minsterē, Pēteris sapratis, ka maz ko zina par Eiropu, par latviešu dzīvi.

“Es latvietību laikam uzskatīju kā tādu rotājumu savā dzīvē. Aizbraucot uz Minsteri, man atvērās acis, ka var dzīvot citādi, ka pilsētas ir būvētas un izkārtotas citādāk nekā Amerikā vai Austrālijā. Arī dzīve ritēja citādi, citi likumi, pavisam cita kultūra, Vācijā dzīvojot. Un vēl es sapratu, ka Latvija arī ir daļa no Eiropas,” viņš stāstīja.

Minsterē viņš iemācījies arī koklēt. “Agrāk biju spēlējis klavieres, biju muzikāls, bet kokle bija kaut kas jauns. [..] Es tur guvu tādu dzinēju savā dzīvē, kas man no tā brīža lika vairāk censties tuvoties latviešu kultūrai savā dzīvē. Audzis Austrālijā, tajā vidē es būtu varējis pāriet austrāliešos un pazust viņu jūrā, tomēr gribējās palikt par latvieti un to censties stiprināt savā dzīvē,” uzsvēra Pēteris.

Vai Minsteres ģimnāzijas garu var pārcelt uz Latviju?

Kā stāstīja 1985. gada Minsteres ģimnāzijas absolvents Dainis Mjartāns, savulaik Minstere bija vārti uz Latviju trimdas jauniešiem, bet, Latvijai atgūstot neatkarību, Minstere pārtapa par latviešu jauniešu vārtiem uz Rietumiem.

Skolas pēdējos gados tur vairs mācījās gandrīz tikai jaunieši no Latvijas. Tā laika izglītības kūrētāji Latvijā neredzēja iespēju finansiāli atbalstīt šo mācību iestādi. Tas vairs nebija vilinoši arī Vācijas valdībai, kas to bija darījusi līdz tam, tādēļ skolu 1998. gadā slēdza.

Laiku pa laikam gaisā uzvirmojušas domas, ka Minsteres ģimnāziju vajadzētu atjaunot, bet bijušie minsterieši gan šādu iespēju apšauba, jo šobrīd skolēnam no Latvijas ir visi pasaules vārti vaļā.

Drīzāk vajagot domāt, kā panākt, ka latviešu jaunieši no visas pasaules brauktu mācīties uz Latviju. Savulaik Minsteres ģimnāzistiem nebija iespēju braukt uz Latviju mācīties. Ja būtu, viņi nebrauktu uz Minsteri.

 “Ja valsts izveidotu simt stipendiju “Gads Latvijā”, tā skolēniem būtu ļoti laba iespēja,” norādīja Juris Sils.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt