Zināmais nezināmajā

Zemgales krieviņu kultūrtelpa un personvārdu atveide latviešu valodā

Zināmais nezināmajā

Piekrastē palielinās atkritumu daudzums. Secinājumi pēc 2020.gada ekspedīcijas "Mana jūra"

Kalniņš - Bergs - Kalniņš: Kāpēc latvieši vēstures līkločos vēlējušies būt nelatvieši?

Kāpēc latvieši izvēlējās vāciskus uzvārdus?

Kalniņš, Bergs un atkal Kalniņš. Iespējams, arī šādu vēsturi varam lasīt kādā mūsu pašu dzimtas grāmatā. Kā un kāpēc latvieši vēlējās kļūt par nelatviešiem uzvārdu izvēlē, Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā”  skaidroja demogrāfs Ilmārs Mežs, kurš pētījis latviešu uzvārdu izcelsmi, un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis.

Nevar viennozīmīgi uzskatīt - ja mans uzvārds ir Kalniņš vai Cīrulis, tad esmu latvietis, bet, ja Bergs - tad esmu vācietis, uzsvēra vēsturnieks Cīrulis. Viņš skaidroja, ka jautājums par to, kā tautība rod izpausmi uzvārdā, nav viennozīmīgi atbildams.

“Raugoties uz laiku pirms dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta sākumā, redzam, ka ir ļoti neviendabīga situācija. Ir etniskie latvieši, kas dzīvo pilsētā kopš viduslaiku beigām, kuriem jau ir uzvārdi. Jau 16. un 17. gadsimta dokumentos, īpaši Rīgā dažādu cunftu papīros, ir redzami skaidri latviski vārdi un uzvārdi," norādīja Cīrulis.

19. gadsimta sākums ir priekšvakars dzimtbūšanas atcelšanai un laiks, pirms latvieši sāka sistemātiski iegūt uzvārdus. “Piemēram, 1805. gadā kādos muižas dokumentos redzams, ka muižā strādā daži brīvlaistie latvieši – Jānis, Pēteris, Jēcis, Mārcis. Viennozīmīgi viņi ir zemnieku dēli, bet caur muižkungu labvēlību vai kā citādi ir ieguvuši brīva cilvēka statusu. Un vairākiem no viņiem parādās uzvārdi,” par uzvārdu piešķiršanu stāstīja Cīrulis.

Latvieši tika pie dažādiem uzvārdiem, ne tikai poļu vai vācu, kā mēdz uzskatīt. “Piemēram, transporta strādnieki, kas nogādāja preces no viena punkta uz otru, ir ar latviešu uzvārdiem jau 16. vai 17. gadsimtā, piemēram, Mucenieks, Kalns vai Putns,” skaidroja vēsturnieks.

Savukārt muižās 19. gadsimta sākumā drīzāk ir redzama vāciskošanās tendence, kas bieži bija pašu cilvēku izvēle izklausīties vāciskākam, tādējādi sociālajā statusā pietuvojoties muižkungam.

Mežs pievienojās viedoklim, ka 1820. un 1830. gados, kad Kurzemē un Vidzemē piešķīra uzvārdus, lielākoties tie netika uzspiesti:

Skatoties, kādus uzvārdus piešķīra, izskatās, ka vairums latviešu paši izvēlējās (vāciskus). Viņi gribēja būt smalkāki.

Līdz ar tautisko apģērbu novilkšanu, pārejot uz pilsētas modi, tā bija viena no daudzām mazajām demonstrācijām, kad cilvēks drīzāk domāja ne tik daudz par savu tautisko, bet šķirisko piederību. ”

“Kurzemes centrālajā ziemeļdaļā līdz pat Jelgavai vairumā pagastu dominēja vāciskie uzvārdi – Freibergi, Grīnbergi, Šmiti, Baumaņi, Krauzes, Dreimaņi un tā tālāk, no kuriem daži ir sastopami Vācijā, bet daudzi šādā veidā tur nemaz nav atrodami, nemaz nerunājot par jauktiem salikteņiem. Cilvēki tos paši izvēlējās,” teica Mežs.

Viņš arī norādīja, ka, lai gan mūsdienās nav pieejama konkrēta statistika par uzvārdiem Latvijā, tomēr aptuveni trešdaļa populārāko joprojām varētu būt vāciski.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti