Kāpēc Latgalē ir tik īpaši uzvārdi – Leitāns, Kalvišs, Punculis, Malnačs, Pudāns? Skaidro Ilmārs Mežs

Vieni no senākajiem uzvārdiem sastopami tieši Latgalē, kur tos sāka lietot jau 16. gadsimtā – pāris gadsimtus agrāk nekā vidzemniekiem un kurzemniekiem, sarunā ar LSM.lv pastāstīja triju sējumu "Latviešu uzvārdi" autors Ilmārs Mežs.

Ar tādiem uzvārdiem kā Kalniņš vai Ozoliņš uzvārdu pētnieku Ilmāru Mežu nepārsteigsi, tāpat arī vāciski uzvārdi Latvijā nav nekāds brīnums, toties tādus latviešu uzvārdus kā Vonda, Duļbišs, Larka, Žurila, Odzuļs vai Čivčišs neviens īsti neiztulkos.

Senākie Latgales uzvārdi zināmi kopš 16. gadsimta

Latviešu uzvārdi

Par to, kā veidojušies latviešu uzvārdi visos Latvijas novados, trīs sējumos un piecās grāmatās skaidro demogrāfs Ilmārs Mežs.

Lasi arī: 

"It īpaši tie Latgales uzvārdi, kas ir vissenākie, izklausās kā no citas pasaules, no cita gadsimta," skaidroja uzvārdu pētnieks. "Latgalē uzvārdi ir nevis divus gadsimtus seni kā pārējiem latviešiem no Vidzemes un Kurzemes, bet pat piecus gadsimtus seni, un līdz ar to tā nozīme – gan izlokšņu dēļ, gan valodas maiņas dēļ sen jau ir izgaisusi un nesaprotama."

Kāpēc Latgalē tas viss sākās daudz agrāk?

Tas bija Vatikāna rīkojums – Tridentas koncila lēmumi par metriku grāmatu kārtību –, kas 16. gadsimtā uzlika par pienākumu visās katoļu draudzēs lietot uzvārdus.

"Mūsu vēsturnieki atrada, ka Latgalē uzvārdus pamazām sāka lietot ļoti sen – ir saglabājies dokuments, revīzija no 1599. gada, kur ir vairāki desmiti mūsdienās izplatīti Latgales uzvārdi, piemēram, Leitāns, Kalvišs, Malnačs, Piterāns, Pudāns, Punculs un citi… Un ir minēti tieši tajās pašās vietās, kur daudz ar šo uzvārdu dzīvojuši arī 1935. gadā un vēl šodien dzīvo."

To, kā uzvārdi no dzimtajiem ciemiem aizceļojuši tālāk, esot ļoti viegli secināt. "Interesanti, ka, piemēram, uzvārds Kairišs ir pirmo reizi minēts Kairišu ciemā 1654. gadā, un tad pēc 60 gadiem to sastopam 10 kilometru tālāk vai vēl vēlāk – 15 kilometrus tālāk. Tā tas riņķojis pa tiem gadsimtiem, un nu visi sastopami ap Asūnes un Dagdas novadu."

Pētnieks zināja stāstīt, ka, izdzirdot vien uzvārdu, jau top skaidrs, no kuras Latgales puses tas ir. "Ja tu pasaki Bukovskis vai Kokorēvičs, uzreiz skaidrs, ka uzvārdi no Viļakas; vai, ja Ločmelis, Keišs vai Zelčs, – no Baltinavas. Tagad jau, protams, laukos reti kurš vairs ir palicis, bet saknes ir no turienes," stāstīja Mežs.

Krāslavas pusē Ūdrīšu pagastā reiz dzīvojuši Mulki, nevis Muļķi, kā pirmajā mirklī varētu domāt. Turklāt apdzīvojuši pat divus ciemus ar nosaukumiem: Lielie Muļķi un Mazie Muļķi. "Savulaik tur bija apmēram simt Muļķi uzvārdā, un tikai tad, kad pirmie jaunieši tika iesaukti Latvijas armijā 1920. gados, viņi sāk brīnīties, kāpēc par viņiem smejas," par to, kā izzuduši uzvārdi, skaidroja pētnieks. "Vairs Lielajos un Mazajos Muļķos nav Muļķu uzvārda, un tas ir gandrīz izzudis arī visā Latvijā." 

Ja gribi samulsināt, paprasi tautību!

"Latvijā ir kaut kas tik neparasts kā krievu katoļu draudzes," runājot par Latgales tautību īpatnībām, skaidroja Ilmārs Mežs. "Kad kādreiz Maskavas kolēģiem stāstīju, ka mums pie Zilupes ir vairākas krievu katoļu draudzes, viņi man neticēja." Šīs gan nav vēsturiskās krievu katoļu draudzes, bet laika gaitā asimilācijas procesā izveidojušās. "Vispirms tās bija "parastas" latgaliešu draudzes, pēc tam – pirms trijiem vai četriem gadsmtiem – tās ir vai nu pārbaltkrieviskojušās, vai pārpoliskojušās, jo baznīcā dievkalpojumi bija poliski, bet paši savā starpā runāja vairāk baltkrievu valodā. Visbeidzot 20. gadsimtā šo draudžu iedzīvotāju vairākums ir pārgājis uz krievu valodu."

Par šo valodu un tautību mainību liecina arī sekojošs piemērs: uzvārds mūsdienās tiek rakstīts – Avzins, kas bijis reiz Auziņš. Tāpat arī Rivčs vai Ryucs. "Šādi uzvārdi iedoti senčiem pirms trim vai četriem gadsimtiem, un jau cara laika pārkrievošanas politika tos izmainīja," stāstīja Mežs. "Tas raksturīgi, piemēram, ap Zilupi un Robežnieku vai Indras pagastos.

Uz jautājumu, kāda ir jūsu tautība, atbildē varēja saņemt gan latvietis, latgalietis, krievs, baltkrievs, polis vai pat katolis un "vietējais (tuteišij)". Tas ir tāpat kā amerikāņiem.

Tu vari apvaicāties, kāda ir tautība, un viņš nesaprot vispār jautājumu, bet, ja saprot, sāk uzskaitīt savu senču dažādās etniskās izcelsmes."

Latvijas brīvvalsts laika arhīvos un jau cara laika arhīvos var atrast, ka tās pašas ģimenes, kas sākumā ir bijušas latgaliski runājušie katoļi – latvieši –, pēc tam jau pārgājušas uz poļu vai baltkrievu valodu. "Ikdienā viņi runāja baltkrievu, krievu, poļu valodas sajaukumā. Pēckara gados viņi vienkārši parastā pārkrievošanas kārtībā pieskaitīti krieviem, jo skola bija tikai krieviski un visi runāja vairāk krieviski, un, ja vecmāmiņa vēl varbūt zināja runāt latviski vai poliski, tad bērni – vairs ne."

Ja esi katolis – tātad polis!

Latvijas laikā daudzās Latgales vietās, bet jo īpaši Robežniekos un apkārtnes pagastos – tautība un ticība bija grūti nodalāmas. "Ja esi katolis, tad esi polis, kaut arī varbūt poliski nemaz nemāki, kā lielākā daļa no šiem katoļiem, jo mājās runā latgaliski vai reizēm pat krieviski vai baltkrieviski, vai vēl varbūt šur tur – lietuviski," tā šo tautību un valodu sajaukumu novērojis Ilmārs Mežs, pētot ierakstus tautas skaitīšanas dokumentos.

"Pēkšņi cilvēki, kuri pirms tam nebija poļi, 1930. gadā ir atzīmēti kā poļi, bet atkal nākošā gadā – vairs nav, jo tad ir Ulmaņa režīms, un viņi ir pārrakstīti par latviešiem," stāstīja Mežs.

"Dažreiz pat poļu tautība ar sarkanu pārsvītrota un uzrakstīts – latvietis!" Taču ne vienmēr – tautības svītrotas šurpu turpu visos virzienos: reizēm ir nosvītrots polis, uzrakstīts baltkrievs, vai no lietuvieša pārtapis par poli vai otrādi. "Vairumā gadījumu tomēr it kā vilka uz to latviešu pusi," pamanījis Mežs. "Kad sākās nākošā reģistrācija 1941. gadā, kas ir pirmie vācu okupācijas mēneši, tad atkal tie, kas bez īsta iemesla pierakstīti pie latviešiem, ir atpakaļ vai nu poļi, vai baltkrievi, vai krievi un padomju laikā – vairāk krievi."

Atmiņas par Robežniekiem

Saruna ar uzvārdu pētnieku Ilmāru Mežu izvērtās personiskā atmiņu stāstā. Karīna Egliena no LSM.lv atceras savu bērnību Robežniekos:

"Robežniekos bērnībā es pavadīju visus vasaras brīvlaikus. Ceļš no Rīgas līdz Robežniekiem Krāslavas novadā, 30 kilometru attālumā no Baltkrievijas robežas, bija garš un tāls – nepilni 300 kilometri, kas bija aptuveni četras stundas, ja ieskaita vienu vai divas kāju izlocīšanas pauzes. Atminos, ka reiz jau 1. jūnijā tur piedalījos Starptautiskās bērnu tiesību aizsardzības dienas koncertā vietējās skolas pagalmā. Tas nozīmē, ka vecāki pamanījās mani palaist uz liecību saņemšanu Rīgā un tad aiztransportēt uz otru Latvijas galu. Varbūt neapstājāmies izlocīt kājas?

Bērnībā man nekad nebija interesanti piedalīties vienaudžu sarunās par to, kur atrodas lauki, jo manējos nekad neviens nezināja. Jāatzīst, ka arī es vēl Latvijas ģeogrāfijā nebiju ielauzusies tik ļoti, lai man būtu kāds priekšstats, piemēram, par Vidzemes vai Kurzemes mazpilsētām un pagastiem. Tomēr tikšanās ar pētnieku Ilmāru Mežu LSM.lv redakcijā Zaķusalā kādā rudens pēcpusdienā, šķiet, bija kā kompensācija iepriekšminētajam, jo viņš ne vien zināja Robežniekus, bet pat minēja tos kā piemēru visai neparastam tautību mikslim! Un tam varu tikai piekrist, jo man saistībā ar šo miksli ir pašas pieredze. Tas nekas, ka vismaz 25 gadus sena un mazliet cietusi tīri cilvēcīgu atmiņas aizmiglojumu dēļ.

Kā jau bērniem raksturīgi, arī es tolaik īstenību pieņēmu tādu, kāda tā ir. Vai drīzāk tādu, kādu man to pasniedza vecāki un vecvecāki.

Man toreiz neradās jautājumi, kāpēc mēs ar mammu runājam latviski, ar tēti – krieviski, bet baba jeb omīte, ar kuru es arī it kā runāju krieviski, dažbrīd sapinās dažādos baltkrievu valodas vārdos, kurus es ne vienmēr sapratu.

Nesapratu pat par spīti tam, ka vislabāko bildi televizorā rādīja tieši baltkrievu televīzijas kanāli. Bērni it kā ātri uzsūc valodas, bet es diezgan droši protu pateikt tikai to, kā baltkrieviski ir "draugi". Lietainākās dienās, kad ārā bija maz darīšanu, šad tad interesantākais pieejamais televīzijas saturs bija ziņas baltkrievu valodā. Līdz brīdim, kad negaiss nogāza mūsu televīzijas antenu. Tad interesantākā nodarbe bija skatīties pa logu un vērot, vai nav manāmas lietus mākoņu izklīšanas pazīmes, kas varētu liecināt par drīzu iespēju atkal satikt vienaudžus, kuriem, starp citu, nereti bija iedoti krietni latviskāki vārdi par manējo, taču latviski viņi īsti nerunāja.

Es vienmēr gaidīju, kad beidzot pie savas omītes atbrauks viens zēns no kaimiņu mājas, jo viņš arī prata latviski. Man tobrīd šķita, ka mēs automātiski esam domu un dvēseles biedri, un biju pārliecināta, ka viņš jūtas tāpat. Tomēr, man par milzīgu vilšanos, brīdī, kad es ar lielām gaidām viņu uzrunāju latviski, zēns nešķita ne izbrīnīts, ne sajūsmināts un arī ne īpaši ieinteresēts.

Situācija ar latviešu valodas prasmēm sāka mainīties, kad vietējā skolā atvēra latviešu klasi. Jāatzīst, ka es neesmu droša, vai tiešām atvēra, varbūt tā vienmēr tur bija bijusi, bet zinu, ka daži bērni sāka to apmeklēt.

Sākumā gāja dažādi, piemēram, kāda no vienaudzēm pirmajā sarunā latviski man stāstīja, kā viņa "žārīja ribu", ar to domājot zivju cepšanu.

Vēlāk, šķiet, situācija uzlabojās. To man ļauj nojaust mūsdienās labi pazīstamās pētniecības formas – sociālo tīklu profilu stalkošanas – rezultāti. Proti, daļa no maniem vienaudžiem, kuri tobrīd valsts valodu nemaz neprata, tagad ierakstus veic latviski.  

Šķiet, Robežnieku – šī televīzijas un integrācijas politikas pamestā nostūra – sniegtā garlaicība mani darīja par patstāvīgāku cilvēku. Par to liecina spilgta bērnības atmiņa, kad 10 gadu vecumā patvaļīgi devos uz vietējo Pustiņas baznīcu, kurā, starp citu, četru mēnešu vecumā tiku kristīta un vēlāk pieteicos iesvētīšanai. Ceturtdienās man bija jādodas uz ticības mācību, lai sagatavotos lielajam notikumam. Pieļauju, ka atļāvos pieteikties, nekonsultējoties ar ģimeni, jo zināju, ka nevienam nebūs iebildumu, jo

ik svētdienu devāmies uz poliski novadītajiem katoļu dievkalpojumiem, un es no galvas biju iemācījusies frāzi poļu valodā, kas man bija obligāti jāsaka, ja uz ielas satieku mācītāju.

Es precīzi to vairs neatceros, un arī mamma man nevarēja palīdzēt, jo atceras tikpat daudz, cik es, bet tur bija kaut kas par "Jezusowi Chrystusowi". Starp citu, mācītājs prata arī latviski, tātad nav gluži taisnība tas, ko rakstīju iepriekš par mani un vēl vienu zēnu kā vienīgajiem valsts valodas turētājiem Robežniekos. Mācītāju laikam vienkārši nepieskaitīju, jo, lai gan viņš man šķita visnotaļ jauks un patīkams, nekad viņu neuzskatīju par savu domu un dvēseles biedru. Varbūt aiztaupīju sev vēl vienu vilšanos.

Vispār atmiņas mani mazliet māna, jo es biju droša, ka uzraksti uz mana sen, sen mirušā vectēva kapa pieminekļa ir poliski, taču pirms dažiem gadiem nolēmu aizbraukt izstaigāt bērnības takas, kā arī apmeklēt kapiņus, un secināju, ka tā nav taisnība. Es pieļauju, ka atmiņas sajaucās tādēļ, ka patiesībā vectēva vecāku, manu nekad nesatikto vecvecāku  pieminekļu uzraksti bija poliski. Tas man būs jābrauc noskaidrot pašai, jo diemžēl vairs nav, kam pajautāt. Arī dzimtas vecākais cilvēks, ar kura iztaujāšanu Ilmārs Mežs iesaka sākt savu dzimtas izpēti, ir visai jauns un neko daudz nevar pastāstīt. Arī par to man ir žēl. Taču šajā stāstā ir arī viens "par laimi" – man ir iespēja lietot visus iepriekšējā rakstā pieminētos resursus un sākt mēģināt saprast, kas tā par ģimeni, kurā es piedzimu, un kādēļ tajā ir tik daudz tautību un valodu."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti