Kalpaka nāve kaujā pie «Airītēm» - joprojām mīklainākais Brīvības cīņu notikums

ĪSUMĀ:

• Kalpaka nāve viena no mīkalinākajām un pretrunīgākajā Brīvības cīņu epizodēm;
• Pulkveža nāvē, visticamāk, vainojams sakaru trūkums un nespēja orientēties apvidū;
• Vāciešu izlūki laupīja zemnieku sētas, kad saskārās ar kalpakiešiem;
• Kalpaku ķēra ložmetēja kārta un viņš mira 15 minūtes pēc sašaušanas;
• Pulkvedi Kalpaku 11. martā apglabāja Liepājā.

1919. gada 6. marta notikumi ziemeļos no “Airīšu” mājām, šķiet, vēl arvien ir vieni no mīklainākajiem un pretrunīgāk vērtētajiem Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara vēsturē. Oskars Kalpaks un vēl trīs virsnieki krita no tā laika latviešu sabiedroto – vācu Dzelzs divīzijas – karavīru raidītajām lodēm. Vēlāk šis fakts ir izraisījis dažādas spekulācijas un pat sazvērestības teorijas, radot aizdomas, ka latviešu komandiera nāve varēja būt labi izplānota slepkavība.

Kalpaka nāves apstākļus un dažādas notikušā versijas līdz šim visizsmeļošāk ir aprakstījis nesen mūžībā aizgājušais vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs. Viņš pārliecinoši pamatoja faktu, ka leģendārie Kalpaka pirmsnāves vārdi “Balodi, palieciet manā vietā”, ar kuriem viņš it kā vērsies pie vēlākā ģenerāļa Jāņa Baloža, ir izdomājums. Balodis, visticamāk, nepaspēja ierasties notikuma vietā un sastapt ievainoto Kalpaku. Tātad spekulācijām par to, vai Kalpaks nav viņam teicis krievisko frāzi ““Nu, golubčik, ostaņķes za menja!” vai “Baloža kungs, pieņemiet bataljonu”, vai varbūt vēl kādu citu variantu, nav pamata.

Tiesa gan, Ēvalds Mugurēvičs savā grāmatā par Oskaru Kalpaku tā arī nesniedza pārliecinošu atbildi uz svarīgāko jautājumu – vai tiešām 6. marta kauja bija pārpratums?

Kalpaka nāvē vainojams gan sakaru trūkums, gan nespēja orientēties apvidū

[Kopš grāmatas izdošanas] pagājuši ir divpadsmit gadi un, izmantojot arhīvu materiālus, ir iespējams precīzāk rekonstruēt 6. marta notikumus. No tiem redzams, ka Kalpaka nāvē bija vainojama ne tikai pulkveža pārdrošība un sakaru trūkums ar sabiedrotajiem, bet arī nespēja orientēties apvidū un vācu Borhes bataljona karavīru nedisciplinētība.

Pretlieliniecisko spēku ofensīva Kurzemes frontē bija sākusies 1919. gada 3. martā. Uzbrukuma galvenie spēki bija koncentrēti Lietuvā, svarīgā Mažeiķu dzelzceļa mezgla ieņemšanai. Kalpaka komandētais latviešu bataljons uzbruka tālākajā ziemeļu flangā Skrundas rajonā. Šeit aizstāvējās 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulks, kuru komandēja Fricis Rieksts. Kalpaka bataljonam izdevās forsēt Ventu dienvidos no Skrundas, tomēr kaujās rūdītā un skaitliski prāvā latviešu strēlnieku pulka pretestība nebija tik viegli salaužama.

6. martā notika izšķirošais uzbrukums, kura nolūks bija ne tikai atspiest pretinieku no Skrundas, bet arī to pilnībā iznīcināt.

Kalpaka bataljonam bija jāuzbrūk gar Ventu uz ziemeļiem, jāieņem Skrundas rajons un jāvajā pretinieks Saldus virzienā. Tikmēr Dzelzs divīzijas Borhes bataljonam ar plašu aptverošu manevru tālāk austrumos bija jānonāk uz Skrundas-Saldus šosejas un jānotver bēgošie lielinieki maisā. Kā satikšanās vieta starp Kalpaka un Borhes bataljoniem bija noteikta Skudru mājas.

Borhes bataljonam izdevās diezgan viegli sakaut 2. Padomju Latvijas pulka 2. bataljonu. Tas atkāpās uz ziemeļiem, lai savienotos ar pārējām pulka daļām mežā austrumos no Skrundas. Vācieši sasniedza "Skudru" mājas un saņēma šeit pāris lielinieku gūstekņus. Viņi apgalvoja, ka pa šoseju tuvojas lieli “sarkano” spēki. Tādēļ Borhes bataljons izvirzījās nedaudz uz rietumiem un ieņēma izdevīgas pozīcijas paugurā pirms "Skudru" mājām. Šeit viņi apšaudīja lieliniekus, kuri iznāca klajumā no plašā meža. 2. pulka komandierim Fricim Riekstam ar adjutantu, sakaru komandas priekšnieku, 4 telefonistiem un 2 jātnieku izlūkiem paveicās vairāk nekā mirkli vēlāk Kalpakam un viņa virsniekiem. “Sarkanie” zem vācu šauteņu uguns noskrēja pārsimts metru plašo klajumu un izglāba savas dzīvības. Vāciešus, acīmredzot, šāds iznākums saniknoja, un viņi steidzās uzstādīt smagos ložmetējus, lai neviens pretinieks no viņu rokām sveikā vairs neizkļūtu.

Apšaudes mežā dzirdēja arī Kalpaks, kurš lika savām rotām un jātnieku nodaļai steigties uz priekšu, lai vajātu ienaidnieku. Biezajā mežā bija grūti orientēties. Acīmredzot, Kalpakam nebija arī precīzas apvidus kartes. Cēsu rotas komandieris Jānis Puriņš lūdza atļauju viņam padoto rotu sakārtot gājiena kolonnā uz šosejas, jo Nuškes stacija, kuru bija plānots sasniegt, bija palikusi jau aiz muguras. Kalpaks Puriņam to neļāva darīt, jo bija pārliecināts, ka Nuškes nemaz vēl nav sasniegtas. Viņš pat piekodināja Puriņam būt sevišķi uzmanīgam pēc Nuškes stacijas ieņemšanas, jo tālāk bija iespējama satikšanās ar Borhes bataljonu. Patiesībā vācieši bija jau turpat līdzās.

Kalpaks steidzināja jātniekus un kājniekus, lai ātrāk iedzītu bēgošos lieliniekus lamatās, nenojaušot, ka viņa vadītie karavīri paši jau tajās ir nonākuši. Lielinieki bija veikli atkāpušies uz ziemeļiem, aizgājuši aiz Cieceres upes, un šoseja bija pilnīgi brīva.

Tomēr pat šajā situācijā bija iespējams izvairīties no drausmīgās traģēdijas. Borhes bataljons bija izsūtījis priekšposteņus, lai novērotu ienaidnieka kustību un sagūstītu atsevišķus noklīdušos pretinieka karavīrus. Tā vietā vācieši sāka laupīt apkārtnē esošās zemnieku mājas. Arhīvā glabājas vairāki ziņojumi par šīm laupīšanām: “10 bruņoti Borhes bataljona zaldāti ielauzās Annas Kasperovičas mājā un, draudot ar rokas granātām, pieprasīja no viņas 500 rubļus. Lai viņu iebiedētu, kāds zaldāts uzmeta granātu uz mājas jumta, bet tā nokrita zemē un nesprāga. Tad viņi sagrāba Annas 10 gadus veco zēnu un draudēja viņu nošaut. Vācu kareivji iebruka arī Airīšu mājās. 5 karavīri sagrāba saimnieku Jāni Zembergu, draudēja viņu nodurt un pieprasīja 5000 rubļus. Viņam, tāpat kā Annai Kasperovičai vācieši draudēja ar rokas granātām. Viņi sāka kratīt Zemberga māju, nolaupīja pārtiku, drēbes un 574 rubļus. Tikmēr citi karavīri atņēma turpat līdzās dzīvojošajai Ievai Zalcmanei kažoku, divas zīda drānas un šalli; Ievai Zemeskalnai atņēma drēbes 86 rubļu vērtībā, bet Marijai Eikertei – 2000 rubļus un zeltlietas".

No upuriem varētu izvairīties, ja vācieši būtu disciplinētāki

Kamēr vācu kareivji savu komandieru vadībā aplaupīja zemniekus, pēkšņi parādījās Cēsu rotas karavīri, ar kuriem sākās savstarpēja apšaude. Iespējams, ja vācieši būtu disciplinētāki un pildītu savus tiešos pienākumus, abas puses varētu izvairīties no smagajiem upuriem.

Kalpaka jātnieki pirmie sasniedza meža malu tālāk ziemeļos un pirmie cieta zaudējumus – nepaspējis raidīt nevienu šāvienu no savas patšautenes krita virsleitnants Pēteris Krievs. Kalpaks dzirdot kaujas troksni, dzina savas rotas uz priekšu. Viņš pamanīja kādu Studentu rotas karavīru, kurš, baidoties no apšaudes, bija pieplacis pie zemes. Pulkvedis tam kliedza: “Kauns! Aiz ausīm izraušu laukā!” Kalpaks ar spieķi rokā devās tālāk un pamanīja jātnieku nodaļas komandieri kapteini Aleksandru Lēvingu, kurš centās izkļūt no pretinieka uguns, lai varētu dot rīkojumus saviem karavīriem. Kalpakam tas nepatika, un viņš sauca Lēvingam: “Uz priekšu, jātnieki!”

Kalpaks bija iznācis klajumā, kur viņu trāpīja ložmetēja kārta. Trīs lodes viņu nāvējoši ievainoja vēderā. Viņš paspēja pārlekt grāvi un pēc dažiem soļiem pie kādas priedes saļima.

Virsnieki Jānis Ķīselis un Fricis Kociņš paņēma Kalpaku zem rokām un aizveda līdz ragavām. Kalpaku steigšus nogādāja pie bataljona ārsta, kurš pārsēja ievainojumu, bet neko vairāk darīt nespēja. Pēc piecpadsmit minūtēm Kalpaks bija miris.

“Pulkvedis Kalpaks bija radis rādīt personīgu piemēru. Viņa drošsirdība un griba rādīt piemēru darīja ne mazums galvassāpju viņa štāba virsniekiem. Kur cīņā radās kāds apjukums, pulkvedis tūdaļ bija klāt, lai ievestu kārtību, ne mazākā mērā nebēdājot par sevi. (..) Katrs viņa solis bija redzams kā uz delnas. Pulkveža personīgam piemēram un drossirdībai bija liela audzinoša nozīme, tā pacēla cīņas sparu. It kā ļaunu paredzēdami, štāba virsnieki nemitējās aizrādīt, ka viņš ir ne tikai mūsu vienības komandieris, bet arī topošās armijas vadonis, kādēļ tam pienākums sevi saudzēt. Šiem aizrādījumiem pulkvedis it kā piekrita, lai nākamā cīņā solījumu aizmirstu un mestos bīstamākā vietā. Viņš, šķiet, bija fatālists, ko gan nevienam neizteica. Liktenis bija viņu sargājis un izvedis cauri Pirmā pasaules kara neskaitāmajām briesmām. Fatāliskā drošsirdība 1919. gada 6. martā maksāja viņam dzīvību," atcerējās Kalpaka bataljona štāba priekšnieks Antons Grāmatiņš.

Pēc Kalpaka ievainošanas kaujas vadību uz īsu brīdi uzņēmās Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, kurš personīgi veda savu rotu uzbrukumā, saucot: “Uz priekšu, studenti!” Viņa karavīri, nonākot ļoti spēcīgā ugunī apstājās un meklēja aizsegu. Grundmani šajā brīdī ievainoja, viņš nokrita uz muguras ceļa malā. Pēc brīža Grundmanis izdarīja pašnāvību nošaujoties.

Ceturtais kritušais virsnieks bija Johans Hanss Šrinders, vācu pusbaterijas komandieris, kurai vajadzēja atbalstīt Kalpaka bataljona uzbrukumu. Viņš steidzās cauri mežam uz priekšējām līnijām, lai koriģētu artilērijas uguni. Izšāvis vairākus šāvienus no savas karabīnes, viņš binoklī pamanīja, ka pretinieks patiesībā ir nevis lielinieki, bet gan vācieši. Viņš sāka kliegt “Es sind Deutsche!” bet tajā pat brīdī lodes ķerts saļima.

Borhes bataljons neizturēja Cēsu rotas uzbrukumu dienvidu spārnā un sāka atkāpties. Tad latviešu karavīri pamanīja, ka pretiniekiem galvās ir vācu bruņucepures un pārtrauca šaut.

Abas puses nu varēja novērtēt ciestos zaudējumus. Arī vācieši kaujā bija pamatīgi cietuši – bojā gājuši 4 karavīri, bet vēl 5 bija ievainoti. Bataljona komandiera adjutants, kurš bija devis pavēli atklāt uguni uz kalpakiešiem, pēc pārpratuma noskaidrošanas nošāvās.

Pēc kaujas abu vienību karavīri izteica nožēlu

Pēc kaujas abu vienību karavīri satikās uz Skudru māju pakalna un pārrunāja notikušo. No abām pusēm skanēja nožēlas un līdzjūtības vārdi.

Oskaru Kalpaku kopā ar viņa kritušajiem virsniekiem vispirms nogādāja Rudbāržos, bet pēc tam 11. martā apglabāja Liepājā.

“Pirmo reizi valsts pastāvēšanas laikā šis notikums izvēršas par nacionālu demonstrāciju, kauču arī skumju. Svētās Annas baznīca pārpildīta. To turējis par vajadzīgu apmeklēt arī grafs Rīdigers fon der Golcs. Sagrauztā valdība, noskumušie karavīri un tauta. Grāfs ar pavadonību turas pašapzinīgi un stīvi. Dievkalpojumam beidzoties un zārkus uz pleciem ceļot, komponists Alfreds Kalniņš uzsāk brīnišķu ērģeļu improvizāciju, kura man neiziet no prāta. Improvizācija uzbūvēta pēc pazīstamās Čaikovska Divpadsmitā gada simfonijas shēmas. Kaujas un miera trokšņi. Tautas dziesmu motīvi. Šo motīvu cīņa ar kaujas un nemiera trokšņiem. Ieskanas tautas lūgšana, kura, cīnoties ar pārējām melodijām, maz pamazām aug, paliek dominējoša, pārvar visu pārējo un skan uzvaroši, dārgos zārkus no baznīcas iznesot. Latvijai jāuzvar. Tā uzvarēs! Neviļus ieskatījos Golca sejā. Pašapzinīgums un stīvums no tās bija zuduši un grāfs likās satriekts. Protams, viņš nezināja improvizācijas ideju un saturu, bet kaut kas no mūsu nākotnes uzvaras skaņām viņu bija dziļi ietekmējis," atcerējās Grāmatiņš.

Pulkvedis Oskars Kalpaks komandēja latviešu militārās vienības tikai divus mēnešus. Tomēr tie bija izšķirošie mēneši jaunās valsts pastāvēšanā, kad tās liktenis karājās mata galā. Tādēļ viņa veikums neapšaubāmi ir pelnījis piemiņu un visaugstāko vērtējumu.