“Grēksūdze viennozīmīgi ir tā cilvēciskās jomas darbība, tā prakse, no kuras vēlāk psihoterapija, kā mēs to mūsdienās pazīstam, ir ciešā veidā cēlusies,” norādīja Konstantinovs.
Psihoterapija ir dziedēšana, iedarbošanās uz cilvēku ar vārdu dziednieciskā veidā, un tas tika atklāts vēl ilgi pirms psihoterapijas, viņš skaidroja: “Psihoterapija principā radās 19. gadsimtā, un tā radās reliģiskās kopienās.
Tās bija Amerikas baptistu kopienas, kuras atklāja, ka ar psihiski slimiem cilvēkiem ļoti noderīgi ir aprunāties."
“Pēc tam to pašu secināja arī Zigmunds Freids [psihoanalīzes pamatlicējs], un pamazām šī ideja ienāca plašākā sabiedrībā, kurā grēksūdzes fenomens sāka izzust no cilvēciskās prakses, pieredzes un kaut kādā ziņā, varētu teikt, pat aizstāja, bet katrā gadījumā pildīt to pašu lomu sāka psihoterapija,” viņš skaidroja.
Arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents un vadošais pētnieks Andris Priede piekrita, ka grēksūdzi iespējams salīdzināt ar psihoterapiju.
“Bez šaubām garīdznieka uzdevums ir palīdzēt cilvēkam ar vārdu,
bet šim vārdam jau nav jābūt vienmēr profesionāla dziednieka, mediķa, psihoterapeita vārdam. Tikpat labi tas var arī būt dziedāts vārds, skaitīts vārds, lūgšanu vārds,” viņš norādīja.
Lūgšanu atkārtošanai, ko pēc grēksūdzes lūdz izpildīt mācītājs, arī no psiholoģiskā mūsdienu redzējuma ir milzīga jēga, uzsvēra Konstantinovs.
“Iemesls, kādēļ tas strādā – mēs zinām, kā darbojas vainas mehānismi cilvēka apziņā, un, ja esmu izdarījis kaut ko, par ko es jūtos vainīgs vai par ko man ir kauns, tad ir divas lietas, kas var mani izdziedināt.
Viens ir, ka man kādam par to jāpastāsta, jo cilvēks ir sociāla būtne. Otra lieta, ja esi izdarījis ko sliktu, vajag atpirkties,” viņš skaidroja.
Tāpēc arī piemēram, ļoti svarīgi ir ļaut bērniem kaut kā izpirkt savu vainu, jo tas ir psiholoģisks mehānisms – cilvēki tādā veidā spēj atgriezties ikdienā, spēj pārvarēt grūtības, spēj ar tīru sirdsapziņu iet tālāk, norādīja psihoterapeits.
