Sadaļas Sadaļas

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Ieteikumi un noderīga informācija, kā veiksmīgāk iekļauties skolas vidē pēc reemigrācijas

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Prāvesta Alberta Ozola dzimta nes Ozolu ģimenes uzvārdu tālāk

Ceļš līdz savai valstij: Trimdas loma Latvijas neatkarības atjaunošanā

Kāda loma bija Abrenes konferencei Francijā ceļā uz Latvijas neatkarības atjaunošanu?

Trīsdesmit vienu gadu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pavisam droši var teikt, ka Abrenes konference, kas notika 1989. gada maijā Francijā latviešiem piederošā pilī "Abrene", bija pavērsiena brīdis Latvijas ceļā uz neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā. Abrenes konference bija notikums, kurā pirmo reizi oficiāli satikās Latvijas Tautas frontes pārstāvji un trimdas organizācijas. Šodien to sauc par lūzuma punktu, par pavērsienu ceļā uz pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu raidījumā “Globālais latvietis. 21 gadsimts” sacīja konferences dalībnieki.

ĪSUMĀ:

Abrenes konferences aizsākums

Darbs pie Abrenes konferences aizsākās pagājušā gadsimta 80. gadu beigās. “1988. gada rudenī, precīzu datumu neatceros, pie manis uz viesnīcu (tas bija padomju laiks, un es kā ārzemju latvietis varēju uzturēties tikai viesnīcā) atnāca divi Latvijas Tautas frontes darboņi – toreizējais valdes priekšsēdis Valdis Šteins un valdes loceklis Arnolds Klotiņš – un viņi mani uzrunāja, jautājot, ko es domāju, vai Abrenē nevarētu sarīkot tikšanos ar trimdas organizācijām. Es piekritu un uzņēmos to organizēt. Bet sākumā tas negāja nemaz tik viegli,” stāstīja Abrenes konferences rīkotājs un tolaik Latviešu Tautas augstskolas “Abrene” direktors Austris Grasis.

Nebija viegli visupirms jau tāpēc, ka Latvija joprojām bija Padomju Savienības sastāvā, taču pastāvēja vēl virkne iemeslu, kas sarežģīja situāciju.

Māra Sīmane, Sabiedrisko zinātņu institūta Minsterē programmas koordinatore, Abrenes konferences dalībniece uzsvēra, ka liela loma konferences sarīkošanā bija Abrenes komandai, kur bija vairāki cilvēki, kas to vien darīja, kā centās saprast, kā vislabāk noorganizēt konferenci – ēdināšana, nakšņošana, vīzas, tolaik arī bija jālauza galvas, kā uz Franciju dabūt ap 15 dalībnieku no Latvijas.

Pārmaiņas uzskatos

Par trimdu runājot, Guntis Bērziņš, Latviešu Nacionālās Padomes vicepriekšsēdētājs Lielbritānijā, atceroties to laiku, uzsvēra, ka tas bija pagrieziena punkts arī trimdinieku domāšanā. “Ja līdz tam piecdesmit gadu trimdas acīs Padomju Savienība ir monolīta un ienaidnieks, tad astoņdesmito gadu beigās, strauji mainoties notikumiem Latvijā, notika trimdas domāšanas revolūcija. Cilvēki saprata, ka abās pusēs mēs esam latvieši, un mēģinājām tuvināties. Un es zinu, ka tāda pati domāšanas maiņa notika Latvijas pusē,” norādīja Guntis Bērziņš.

Toreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns uzsvēra, ka, nodibinoties Latvijas Tautas frontei, bija skaidrs, ka jācenšas apvienot trimdas potenciāls ar jauno politisko kustību, kas bija dzimusi Latvijā. Grūtības ceļā uz šo sadarbību bijušas no abām pusēm.

“Trimdas organizācijām bija liela piesardzība pret Tautas fronti, jo pastāvēja aizdomas, ka šo kustību veidojusi čeka, Centrālkomiteja vai komunisti un tādēļ nevaram cieši sadarboties.

Pirmie centieni no Latvijas Tautas frontes puses sazināties tādā strukturētā līmenī ar trimdas organizācijām parasti beidzās ar milzīgu brēku Padomju Latvijas presē – ka, lūk, esam pierādījuši, ka neesam par padomju varu, par pārbūvi. Un Latvijas Tautas fronte jau kopš dibināšanas rīkojās ļoti piesardzīgi,” pauda Dainis Īvāns.

Neoficiālas sarunas par trimdas un Latvijas Tautas frontes iespējamo tikšanos bija notikušas iepriekš – 1989. gada martā. Toronto bija kāda neoficiāla tikšanās, kad Latvijas Tautas frontes cilvēki satikās ar saviem trimdas atbalstītājiem. Sarunās diskutēja par ceļu uz Latvijas neatkarības atgūšanu.

Dainis Īvāns atsauca atmiņā, ka Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) tālaika priekšsēdis Gunārs Meierovics bija uz tikšanos ieradies, bet visu tās norises laiku uzturējies vienā viesnīcas istabiņā, lai viņam nevarētu “piešūt” sadarbību ar sarkanajiem komunistiem. Tieši tā reizēm tolaik trimdas presē dēvēja Tautas fronti.

Tieši šīs Toronto tikšanās laikā pavisam droši tapa skaidrs, ka ir jāsatiekas trimdas jumta organizācijai, proti, PBLA ar Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem. Tiesa, pats Dainis Īvāns Abrenes konferencē nepiedalījās, jo tai laikā, 1989. gada maijā Tallinā notika Pirmā Baltijas Asambleja, kas spēlēja milzu lomu tieši Baltijas kopējā ceļā uz neatkarības atgūšanu.

Liktenīgais referāts

Abrenes konferences galvenais rezultāts bija, ka beidzot tika noslēgta sadarbība starp Latvijas un trimdas galvenajām organizācijām, norādīja Dainis Īvāns. Tāpat viņš minēja, ka liels pavērsiens bija Egila Levita referāts par Latvijas valsts turpināšanos: “Radās koncepcija, kā neatkarību atjaunot, jo līdz tam nebija skaidrs: vai tā būs jauna valsts, vai jauna Latvijas PSR ar savu konstitūciju, vai gaidīsim līdz kādi pasaules varenie onkuļi mūs atzīs, un mēs nesmērēsim sevi ar piedalīšanos Padomju Savienības vēlēšanās.”

Abrenes konferencē Egils Levits piedāvājis skaidru formulējumu, ka Latvijas Tautas fronte drīkst piedalīties dažāda līmeņa Latvijas PSR vēlēšanās, lai gūtu pārsvaru. Tas tolaik nebija pats par sevi saprotams, stāstīja Dainis Īvāns.

“Iegūstot pārsvaru un izmantojot šo pašu okupācijas varas konstitūciju, iekārtu likvidētu un atgrieztos pie 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas. Vēlāk šo formulu izmantoja arī lietuvieši un igauņi, un vēl arī citās Padomju Savienības republikas,” skaidroja Dainis Īvāns.

Māra Sīmane, tā laika notikumu aktīva dalībniece, Abrenes konferenci dēvēja par lūzuma punktu, vērtējot izvēli, kādā veidā atjaunot neatkarību Latvijā.

Māra Sīmane toreizējos notikumus raksturoja kā tango starp trimdu un Latvijas pusi.

“Vienojāmies, ka aicināsim ne tikai PBLA pārstāvjus, bet arī citu trimdas organizāciju pārstāvjus, kā arī individuāli redzamas personības, kā, piemēram, Egilu Levitu, Andri Trapānu u. c., tāpat arī ne tikai Latvijas Tautas frontes, bet arī LNNK, Pilsoņu kongresa, Latvijas Atdzimšanas partijas pārstāvjus. Šis lēmums vēlāk izrādījās pareizs, jo, piemēram, LNNK pārstāvja [Eduarda Berklava] klātbūtne neapšaubāmi veicināja dažu svārstīgo tautfrontiešu izšķiršanos par labu virzībai uz neatkarību,” stāstīja Austris Grasis.

Bet kas tad īsti notika Abrenes konferencē?

1989. gadā veselu nedēļu prom no ikdienības brīnišķīgā vietā Francijā trimdas un Latvijas latvieši dzīvoja ar vienu domu – Latvijas neatkarības atgūšana. Kā vēstīja notikumu aculiecinieki, tad gaiteņu sarunas, sarunas pastaigās pa pils dārzu vai vakarā pie vīna glāzes ļāva iepazīt vienam otru ne tikai kā dažādu organizāciju pārstāvjiem, bet arī lauzt aizdomu ēnu vienam pār otru, tostarp mazināt neuzticību. 

Jāatzīmē, ka tieši Abrene bija tā vieta, kur notika diskusija par terminiem – vai Latvijai būt suverēnai vai neatkarīgai valstij. Ja trimdas ieskatā runa bija par neatkarību, tad Latvijas pusē ar piesardzību izturējās pret šo terminu, jo, Daiņa Īvāna vārdiem runājot, tolaik Latvija, esot Padomju Savienības sastāvā, nevarēja “bliezt” ar terminu “neatkarība”, tā vietā varēja izmantot “suverenitāte”.

Tolaik Padomju Savienībā par suverenitāti jau varēja runāt, bet neatkarība esot bijis kaut kas briesmīgs, ko nevarot pieminēt.

Tieši tāpēc Dainis Īvāns šodien to sauc par matu skaldīšanu par terminiem.

1989. gada maija nogalē, atgriežoties no konferences Abrenē, kā savulaik to raksturojis konferences dalībnieks akadēmiķis Jānis Freimanis savās atmiņās, jau vilciena guļamvagonā sadarbībā ar Juri Rozenvaldu un Pēteri Laķi sāka tapt aicinājums Latvijas Tautas frontes biedriem apspriest jauna programmatiska mērķa – Latvijas neatkarības – prasības izvirzīšanu.

Sākums vienotam mērķim

Abrenes konference bija vieta, kur latvieši abās pusēs saprata – šis ir brīdis un laiks, kad visi strīdi jāliek malā, jo mērķis ir vienots – Latvijas neatkarība. 

“Eiforija, ka notiek lūzums, ka notiek ļoti straujš pavērsiens Latvijas vēsturē, bija sajūtama visos mūsos te, Latvijā,” uzsvēra Dainis Īvāns.

Abrenes konference bija spilgts apliecinājums vai rezultāts tam, ko saprotam ar trimdas latviešu nacionālpolitisko darbību, proti, to politisko un miermīlīgo darbību savās mītnes zemēs, kuras mērķis bija veicināt Latvijas atbrīvošanu no okupācijas un neatkarības atjaunošanas panākšana. 

 

 

Globālais latvietis

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt