Sadaļas Sadaļas

Kāda bija Latvijas pašvaldību veidošanās un vēlēšanas no viduslaikiem līdz pat mūsdienām?

Nedēļas nogalē Latvijā noritēs kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Vietvarām līdzīgi veidojumi Latvijas teritorijā tapuši jau pirms 200 gadiem, kad arī zemniekiem un kalpiem radās pirmās pilsoniskās līdzdalības iespējas pagastos. Kāda bija pašvaldību veidošanās un vēlēšanu vēsture no viduslaikiem līdz pat mūsdienām?

ĪSUMĀ:

  • Poļu un zviedru laikos turīgie pilsētas iedzīvotāji varēja vēlēt rātskungus.
  • Mūsdienu pašvaldībām līdzīgas vienības veidojās aptuveni pirms 200 gadiem.
  • Pagastos vecākais un tiesnesis ar palīgiem varēja būt no zemnieku vidus.
  • Līdz 19. gadsimta vidum muižas joprojām noteica lielāko daļu lēmumu.
  • 19. gadsimta otrajā pusē katram pagasta māju un zemju īpašniekam bija viena balss.
  • 1917. gadā visiem pieaugušajiem iedzīvotājiem piešķīra vēlēšanu tiesības.
  • Mūsdienu cilvēks starpkaru Latvijā ļoti labi atpazītu priekšvēlēšanu gaisotni.
  • Demokrātisko vēlēšanu principu izbeidza Ulmaņa apvērsums 1934. gadā.
  • Padomju laikā bija “vēlēšanu teātris” ar kompartijas apstiprinātiem kandidātiem.


Pašvaldību principu pirmsākumi iesniedzas jau viduslaikos, kad Latvijas teritorijā pilsētas un to rātes organizēja vietējo dzīvi un bieži bija ļoti neatkarīgas no laicīgā valdnieka, tiesa gan, par pilsonisko līdzdalību mūsdienu izpratnē to vēl nevarēja saukt, stāstīja Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Imants Cīrulis.

Kāda bija Latvijas pašvaldību veidošanās un vēlēšanas no viduslaikiem līdz pat mūsdienām?Sintija Ambote

“Poļu vai zviedru laikos it sevišķi lielās pilsētās, kā Rīga, kurai bija savas pilsētas tiesības, rātskungus ievēlēja paši turīgie pilsētnieki, kam ir īpašums pilsētā. Protams, te nevar runāt par pilsonisko aktivitāti, jo cilvēku skaits, kas varēja kandidēt uz rātskunga vai birģermeistara vietu, bija ļoti ierobežots. Tie bija turīgākie slāņi, namnieki, un tā tas pastāvēja vairākus gadsimtus,” skaidroja vēsturnieks.

Savukārt mūsdienu pašvaldībām līdzīgas vienības veidojās aptuveni 200 gadu senā pagātnē.

Būtisks ir zemnieku brīvlaišanas laiks Vidzemes un Kurzemes guberņās, kad nolemts dibināt arī pagastus, kur vecākais un tiesnesis ar palīgiem varēja būt no zemnieku vidus. Tas deva iespēju daļēji pārņemt arī pienākumus, kas iepriekš bija tikai muižas pārziņā.

“Maza institūcija, kurai ar muižas žēlastību deleģē daļu no funkcijām, piemēram, sadalīt pagasta iekšienē darāmos darbus, uzmanīt, lai visi nodokļi un nodevas tiek samaksātas, kā nākas, piereģistrēt pagastā jaunpienākušos cilvēkus, sekot līdzi svešiniekiem, kas uzturas pagastā, organizēt pagasta policiju, pārvaldīt pagasta finanšu stāvokli jeb pagasta lādi un rūpēties arī par labības rezervēm, ko sauca par pagasta magazīnu, kur glabāja graudus, u.c. līdzīgas funkcijas,” šo vienību uzdevumus raksturoja vēsturnieks.

Līdz 19. gadsimta vidum pagastu pašnoteikšanās vēl bija ļoti ierobežota, jo muižas joprojām noteica lielāko daļu lēmumu, lai gan zemnieki formāli jau bija brīvlaisti.

Pagasta vecāko varēja ievēlēt zemnieki, bet tikai tie, kas paši ir kādu māju saimnieki.

Savukārt 19. gadsimta otrajā pusē katram pagasta māju un zemju īpašniekam bija viena balss, bet kalpiem un bezzemniekiem bija iespēja uz 10 pieaugušiem vīriešiem izvēlēties vienu pārstāvi, kura balsi kā vienu ieskaitīja pagasta vecākā izvēlēšanā.

Taču pagasta pārvaldes ievēlēšanas demokratizācija arvien vairāk kļuva aktuāla, jo gadsimta beigās bija liels šo iedzīvotāju skaits, kuru iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu pagastos bija ļoti ierobežotas.

Šāds pagastu pārvaldības modelis turpinājās līdz pat Krievijas impērijas sabrukumam 1917. gadā, kad visiem pieaugušajiem iedzīvotājiem piešķīra vēlēšanu tiesības.

Tad jau iezīmējās politiskās cīņas modelis – bija daudzas partijas, aptuveni 10, katra centās iegūt vairāk balsu; kad augustā notika pirmās Rīgas domes vēlēšanas, tad bija arī milzīga aģitācija, mītiņi, izdales materiāli, aģitatori, kuri staigāja pa pilsētu, stāstīja Cīrulis.

Principi, ka visi piedalās un ievēl vietvaru, gadu vēlāk, 1918. gadā, tika ierakstīti arī jaunās valsts pamatos.

Pēc kara, piemēram, jaunu Rīgas domi ievēlēja ik pēc trīs gadiem, vienlaikus tika vēlētas apriņķu valdes un pagastu pašvaldības. Vēsturnieks norādīja, ka mūsdienu cilvēks, nokļūstot starpkaru Latvijā, ļoti labi atpazītu priekšvēlēšanu gaisotni, īpaši pilsētās.

Katrai partijai bija savs preses izdevums, kurā tā cēla saulītē sevi vai nozākāja pretiniekus, katrai bija sava stratēģija, mītiņi ar koncertiem, stāstīja Cīrulis.

Demokrātisko vēlēšanu princips starpkaru Latvijā turpinājās līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam, kas izbeidza šo tradīciju 1934. gada 15. maijā.

Padomju laikos bija “vēlēšanu fikcija”, vēlēšanas bez izvēles, kur bija kompartijas apstiprinātie saraksti, tas bija “vēlēšanu teātris”, un demokrātiskās vēlēšanas Latvijā atgriezās tikai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu pašā nogalē, stāstīja Cīrulis.

Deviņdesmito gadu sākumā ar pirmajām brīvajām vēlēšanām parādās arī tas, ka sabiedrībai ir dažādi uzskati par politiku un skatījums, kādu priekšstatu bija radījusi Padomju Savienība ar fiktīvajām vēlēšanām. Līdz ar to arī atdzīvojās tā pati demokrātisko vēlēšanu sistēma, kāda bija starpkaru periodā un darbojas arī šobrīd.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt