"Arheologi saka, ka senākais apzīmējums tautai, kas šeit veidojas laikā no 1. gadsimta mūsu ērā līdz 7.–8. gadsimtam, varbūt bijis "ziemgaļi" – balti, kas atrodas ziemeļos, vistālāk projām no visām baltu apdzīvotajām zemēm. Tikai vēlākais uzslāņojumus no viduslaikiem, no jaunajiem laikiem šo "Ziemgali" pārvērš par Zemgali, par zemo galu. Tā ir sagadījies, ka daļa no tā ir Zemgales līdzenumā," skaidroja Tomašūns.
"Zemgaļi jau savā būtībā kā kopība ar kopēju vārdu veidojās apmēram 1000 gadu laikā. Ja paskatās arheoloģisko materiālu, viņi tomēr ir ienācēji šeit, nāk no dienvidu puses, spiežas uz ziemeļiem, kur jau ir priekšā kāda cita cilts – lībieši," viņš piebilda.
Vēsturnieks skaidroja, ka, ciltij pārvietojoties, dzīvojot, aizejot līdz Gaujai, atgriežoties atpakaļ pāri Daugavai, zemgaļi ir noteikti saplūduši kopā ar ciltīm, kas teritorijā jau atradās.
“Līdz ar to nevar teikt, ka zemgaļi ir kaut kas unikāls, īpašs, jo ir veidojušies līdzīgi kā daudzas citas apkārt esošās ciltis – meklējumos, cīniņos, savstarpējās laulībās, tirgojoties,” Tomašūns secināja.
Viens no svarīgākajiem novada identitātes elementiem – valoda – atšķirībā no citiem Latvijas novadiem Zemgales gadījumā ir atdāvināta pārējai Latvijai, uzsvēra Barševskis:
“Runājot par zemgaļiem un par Zemgali kā Latvijas daļu, pirmkārt, uz šejienes izlokšņu pamata veidojas latviešu literārā valoda. Līdz ar to šo savu novadnieciskās identitātes daļu Zemgale ir atdāvinājusi pārējai Latvijai”.
“Pārējos novados varam atrast – sevišķi, ja runa par Kurzemi un Latgali, arī Sēliju, – ļoti spilgtas valodiskās dialekta īpatnības, bet zemgaļi – tas ir vidus dialekts. Vidus dialekts, kuru runā arī Vidzemes daļā, domājams, arī ir turp aiznests un palicis,” viņš stāstīja.
Barševska pausto papildināja Tomašūns: "Kad veidojās rakstu valoda, latviešu valodas sākums, kas balstās tieši uz zemgalisko izrunas veidu, tad vēstures kartē mēs ieraugām, ka Latvijas iedzīvotāji sadalīti trijās daļās: ir kurzemnieki, vidzemnieki un ir arī Inflantijas ļaudis. Tādu zemgaļu nemaz nav oficiālajā vāciskajā apritē.”
“Bet tas nenozīmē, ka viņu nav, – viņi ir un atstāj savu iespaidu, ko mēs ceļam augšā šodien, pētot pagātnes dokumentus," uzsvēra Tomašūns.
Vēsturnieki norādīja, ka vēsturiskās zemgaļu zemes, kas tika spraustas 13. gadsimtā, šobrīd atrodas Lietuvas pusē. Līdz ar to ir jautājums, kā zemgaļi ir ietekmējuši ne tikai latviešus, bet arī lietuviešus, žemaišus.
Barševskis uzskata, ka Lietuvā no zemgaliskā saglabājies daudz: “Lietuvā jūtama zemgaļu ietekme, un viņi arī to neaizmirst un apliecina savās publikācijās”.
Tomašuns atklāja, ka, apceļojis pilskalnus, kapulaukus Lietuvas pusē no Akmenes līdz Jonišķiem, Šauļiem, un tur visur muzejos var atrast zemgaļu arheoloģiskos priekšmetus, un latvieši, kas dzīvo Lietuvas pusē, ir spējuši saglabāt zemgalisko pieskaņu.
"Es tā vienmēr kauninu mūsu puses ļaudis, ka zemgaļu muzejs ir Žemaitijā, ne Jelgavā. Mūsu pusē nav pašvaldības vai valsts muzeja zemgaļiem. Bet tā ir zemgaļu vaina, tā ir mūsu pašu vaina," bilda vēsturnieks.
Zemgaļi, lai gan ne masveidīgi, tomēr 13.–14. gadsimtā arī izceļojuši uz Lietuvu.
"Kaut kāda daļa zemgaļu aizgāja uz Lietuvas pusi, bet tajā brīdī, kad viņi aizgāja, tajā pusē bija Zemgale, tikai dienvidu daļa. Varbūt neaizgāja uz Lietuvu, bet Zemgales dienvidu daļu, kā tas bieži notika tajos laikos, kad tev spiežas pretinieks virsū, pamet savu zemi, paiet mazliet tālāk. Varbūt arī šajā gadījumā tā ir noticis," norādīja Tomašuns.
"Robeža veidojās līdz 15. gadsimta vidum, līdz 1451. gada līgumam. Tur bija jau Livonijas jautājumi, viduslaiku tradīcijas, vienošanās," skaidroja Barševskis. "Acīmredzot tur bija vairāki politiski jautājumi, arī lai norobežotos ar Lietuvas valsti, sakārtotu attiecības."
