Kad Latvijā iebrūk Sarkanā armija un tiek izveidota Stučkas valdība, tā arī izveido savu dzelzceļa pārvaldi, tad vasarā tiek nodibināta Andrieva Niedras valdība, kas arī izveido savu pārvaldi, un vēl trešā struktūra, kas ir izveidojusies 1919. gadā, ir Ziemeļlatvijas dzelzceļa pārvalde. Tātad paralēli darbojās četras struktūras, kas vienlaikus ir Latvijas teritorijā un mēģina organizēt vilcienu kustību.
Kā uzbūvēt valsti?
1918. gada 18. novembris ir Latvijas valsts dzimšanas diena, taču 1919. gads ir laiks, kad savu valsti pēckara apstākļos pašiem bija jāsāk celt no nulles.
Šajā gadā gadsimta jubileju atzīmē virkne dažādu valsts iestāžu, institūciju un organizāciju, kas kļuva par valsts sākumu tolaik un kalpo par pamatu joprojām, tādēļ divas nedēļas ik rītu Latvijas Radio piedāvā Sintijas Ambotes veidotu rubriku "Kā uzbūvēt valsti?", kurā dažādu iestāžu šodienas darbinieki atskatīsies to tapšanas vēsturē, skaidros, kādas bijušas to funkcijas un pirmās personības, kā arī pastāstīs par sevis izvēlētu vēsturisku priekšmetu, telpu, dokumentu vai zīmīgu skaņdarbu.
Latvijas valsts 1919. gada 5. augustā paziņo, ka likvidē visas pagaidu struktūras, kādas līdz tam vien ir bijušas, un tiek izveidota Latvijas dzelzceļa virsvalde.
5. augustā Latvijas dzelzceļi no kopējā dzelzceļu tīkla, kas šajā laikā bija ap 2700 kilometru, pārvaldīja apmēram 928 kilometrus. Bija ļoti nelieli posmi, kā Rīga–Olaine, bet tālāk no Olaines līdz Jelgavai saimniekoja vācieši, kas ļoti ilgi šo dzelzceļa mezglu neatdeva.
Un tikai pēc Bermonta sakāves ''Latvijas Valsts dzelzceļi'' pakāpeniski sāka pārņemt visas līnijas. Dzīvē tā pārvalde ir ļoti minimāla, un jāņem vērā, ka dzelzceļš tolaik lielākoties apkalpoja Latvijas armiju, kuras komandanti, kas darbojas šajās stacijās, bija tie, kas noteica, kas būs prioritārie pārvadājumi. Tātad vispirms bija Apsardzības ministrijas vajadzības, Apgādes ministrijas vajadzības, tad paša dzelzceļa vajadzības, jo akūti bija nepieciešams vadāt malku, lai lokomotīves varētu vispār braukt, un tad tikai bija pasažieru pārvadāšanas funkcija.
Tur nebija regulāru vilcienu sarakstu, vilcieni regulāri kavējās un neaizbrauca līdz galamērķim, jo pa ceļam salūza. Liela problēma bija lokomotīvju un vagonu trūkums.
“Valsts dzelzceļi” izmisīgi 1919. gada situācijā mēģināja kaut kā nodrošināt vilcienu kustību un atjaunot to. Daudz kas bija iznīcināts, piemēram, tilti. Dzelzceļu tīklā bija pāri par 2500 tiltu, bet 44 lielie tilti ir uzspridzināti.
Lielākā daļa dzelzceļa speciālistu sāka atgriezties pēc 1920. gada. Darbinieki, kas pēc tam strādā dzelzceļa virsvaldē, atgriezās no evakuācijas - gan tie, kas jau iepriekš bija strādājuši Latvijas teritorijā, gan arī tie, kas cara laikā bija ieguvuši izglītību un strādājuši visā Krievijā. Tas bija liels ieguvums Latvijas valstij, jo šie inženieri bija ar lielu pieredzi cariskās Krievijas dzelzceļu būvniecībā un ekspluatācijā, tad viņi pēc tam darīja Latvijā lielu darbu.
Uz 1919. gada vilciena biļetes redzams, kādā stāvoklī tolaik ir virsvalde, jo tā nav no jauna izdota biļete, bet gan bijusī Rīgas–Orlas dzelzceļa biļete no cara laika.
Redzams, ka to ir izdevis dzelzceļa komisariāts, tātad Stučkas valdības biļete, un vienkārši ar roku nosvītrots 1912. gads un uzrakstīts 1919. gads, un izdota konkrētam cilvēkam, kas ir braucis no Rīgas un Kurtengofu jeb Koknesi. Viņš ir braucis 6. maijā turp un atpakaļ trešajā klasē. Tas biļetes uzrakstīšanas veids liecina par to, ka tolaik virsvaldei nav nekā.
