Par padomju folkloras pētīšanu, mūsu priekšstatiem par padomju laiku, nācijas iztēlošanos un citiem jautājumiem ar Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, mākslas un folkloras institūta pētnieku Tomu Ķenci LU Latvijas Radio 6 ''Radio NABA'' raidījumā "Zinātnes vārdā" sarunājas Mārtiņš Kaprāns.
Mārtiņš Kaprāns: Šogad dienasgaismu ieraudzījiss tavs monogrāfiskais izdevums “Vācot padomju folkloru”. Ko nozīmē pētīt padomju folkloru, tur ir neizpētītie lauki? Un kas vispār ir padomju folklora?
Toms Ķencis: Nupat man bija iespēja uzrakstīt šķirkli Latvijas Nacionālajai enciklopēdijai, kas tā arī saucas – "Padomju folklora", un tiešsaistē to var izlasīt plašāk un izvērstāk. Īsāk to varētu definēt kā ideoloģiski ietonētu žanru kopumu, kurā iekļautas padomju tautasdziesmas, sakāmvārdi, vietvārdi, iesaukas, partizānu paroles, dzīvesstāsti utt. Būtībā visi folkloras žanri, pat pasakas, tikai tādā padomju mērcē, un padomju mērce nozīmē politisku saturu. Jo vairāk iedziļinos, jo tas šķiet sarežģītāk, tāpēc ka padomju folkloristi pie padomju folkloras pieskaita arī tradicionālo folkloru, kurā attēlota arī šķiru cīņa, vai to, kas kā tāda tiek uztverta.
Lielākai skaidrībai man labpatīk palikt pie šaurākās definīcijas, ka padomju folklora nodarbojas ar padomju propagandu.
Kāds ir tavs mīļākais padomju folkloras piemērs?
Tā ir mīkla. Kas tas ir – rijīgs kā kaķis, bet nav kaķis? Tas ir Hitlers. Un vēl viens, šķiet, ka tas pierakstīts no vienas kolhoznieku vai strādnieku sapulces Siguldā: "priekšsēdētājam nav zīda kule mugurā", jo acīmredzami vadītājs bija saģērbies šķiriski neatbilstoši.
Pastāsti par pašu folkloras tapšanas procesu, par tās ģenēzi. Kādā periodā tā tapa?
Pats padomju folkloras "centrs" ir no 1947. līdz 1954. gadam.
Tas saistīts ar Staļina nāvi?
Jā, 1953. gadā Staļins mira, un šim notikumam bija vēl tāda "astīte" – dažās lietās līdz 1954., citās līdz 1955. gadam, atkarībā no katras republikas un katras nozares situācijas. Vēlīnajā staļinisma periodā folkloristikas zinātnē parādījās prasība palīdzēt vākt un radīt padomju folkloru, pēc tam šis uzstādījums vairs nebija tik aktīvs, bet šajos dažos gados pirms Staļina nāves tas bija folkloristikas nozares vadošais uzstādījums. Katru gadu folkloristi devās ekspedīcijās uz kādu no lauku rajoniem – Siguldas, Cēsu, Aknīstes, Ventspils vai citu un pavadīja aptuveni mēnesi, cenšoties savākt folkloras materiālus, tajā skaitā arī padomju folkloru.
Jāsaka, ka nebija tā, ka Latviju būtu pārņēmis milzīgs padomju jaunrades vilnis, un visās šajās ekspedīcijās tika savākts, ja nemaldos, tikai ap 5000 folkloras vienību – tautasdziesmas, sakāmvārdi, mīklas.
Salīdzinājumā tradicionālās folkloras vienības bija ap 70 vai 80 tūkstošiem.
No visām vietām tika savākts aptuvenu vienāds daudzums folkloras vienību vai arī kāda vieta izcēlās īpaši?
Tas ir tāpat kā sociālajos tīklos – ir aktīvi satura radītāji, ir tādi, kas dalās, un tādi, kuri neko nedara – tikai lasa. Tāpat ir arī ar folkloru – ir cilvēki, kas redz to kā savu aicinājumu vai talantu, citiem tas ir saistīts ar darba pienākumiem, piemēram, kultūras namu kultorgiem (kultūras dzīves organizētājs – red.), un šie cilvēki rada proporcionāli lielāku vairumu nekā pārējie. No kaut kādiem skolēniem pieraksta – no cita vienu, no cita divas vienības, ir klasē kāds teicamnieks, kurš ir aizrāvies ar folkloras vākšanu un pieraksta pilnu kladi, un tā beigās savācas tie tūkstoši.
Vai tas, ka padomju folklora neizkonkurēja tradicionālo latviešu folkloru, liecina, ka folkloru nevar radīt mākslīgi un iedzīvināt no augšas? Vai šis būtu galvenais secinājums, ko var izdarīt no tava pētījuma?
Tas neizriet no šāda uzstādījuma, taču citādi ir derīgs. Šie gadi, ko es arī grāmatā aprakstu, bija aktīvais laiks, kad padomju folklora tika pieprasīta un stimulēta no augšas. Bet jau 1960. vai 1965. gadā iznākušajā grāmatā par sociālisma uzvaru Latvijā bija arī nodaļa par folkloristiku, kuru rakstīja mūsu institūta vai tā Folkloras nodaļas vadītāja, un tur jau tiek runāts par padomju folkloru kā tādu teorētisku kļūdu, kura ir palikusi pagātnē. Taču tajā pašā laikā institūtam aizvien daži, ko mēs sauktu par teicējiem, sūtīja vēstules ar saviem sacerējumiem par godu partijas kongresam, 1. maijam vai citiem notikumiem un aicināja to pieņemt kā folkloru, masu daiļradi. Taču vēlāk – 70. gadu sākumā ieviešas tā sauktās padomju tradīcijas – ateistu kapu svētki, pilngadības svētki un citas. Lielākoties tās bija kaut kāds analogs baznīcu tradīcijām, kas tika aizstāts ar sociālistisko formu, un šo jauno tradīciju apkopošana, aprakstīšana, pētīšana kļuva par folkloristikas, etnogrāfijas pētījumu objektu.
Principā folkloras ideja turpinās, tikai citās praksēs, ne tik daudz mutvārdu kultūrā kā reālās tautas praksēs.
Rituālos. Uz šo jāraugās plašāk – kam kalpo šīs diskursīvās konstrukcijas, nevis tikai šauri žanra perspektīvā – tautasdziesmas tādas vai šitādas. Jāraugās uz folkloru kā rituāliem, tradīcijām, arī uz mākslu un tās daudzajiem uzvedumiem – kā tas viss iekļaujas ideoloģiskajā mašinērijā kopumā.
Varbūt staļinisma posmā radītā folklora bija neveikls galējā totalitārisma mēģinājums izmantot šo visu resursu, bet tad, kad padomju režīms kļuva mazliet maigāks, tad tā turpinājās citos veidos, rituālos?
Mainījās, turpinājās, transformējās, kļuva par citām formām, kādās vara mijiedarbojās ar sabiedrību. Padomju folklora nebija izolēts Latvijas fenomens, bet vissavienības, kuram bija centralizēti nosacījumi un bija nepieciešama Staļina totalitārā sistēma, lai to visu ieviestu.
Lielā mērā tā atspoguļoja arī Staļina personības kultu, jo bija daudz satura, kurā tika slavināts dižais tautu tēvs – "Zīļu kroni pinu mūsu tēvam Staļinam, viņš kā ozols, mēs kā zari", un šāda tipa saturs.
Tas, protams, pēc tam ātri izgāja no modes. Tikko iznācis žurnāls "Letonika", kurā ir mans raksts par radošo pagriezienu latviešu folkloristikā. Tajā aprakstu brīdi, kurā folkloristikas vācēji kļūst par aktīviem folkloristikas radīšanas veicinātājiem – 1949., 1950. gadā Maskavā notika folkloristu semināri, un tur tika pārdēvēta folkloras nozare, izstrādātas instrukcijas, kādā veidā jāstrādā ar masām, lai veicinātu jaunradi. Tā lēnām pazuda robeža starp folkloru un kolektīvu jaunradi, jo bieži vien tā nemaz nebija tik kolektīva, bieži tas tika tā kā pietušēts, piegrozīts. Folkloras vācējs pats kļuva par tās līdzautoru – iedomāsimies, ka partordze (partijas dzīves organizētāja – red.) kolhozā "Lāčplēsis" sacerējusi folkloras vienību, kas ir masu dziesma no četriem pantiem, kurā tautasdziesmai līdzīgā pantmērā aprakstīts, kā ar traktoru tiek aparti purvi, kā mūsu tautas zelta druvas līgo tautu saimes laimei un tā tālāk. Folkloristam ir uzdevums palīdzēt autorei ar formu, lai tas viss smukāk skan un labāk izskatās, kā arī norādīt uz tādām nepilnībām, piemēram to, ka ar traktoru purvu apstrādāt nevar – no sākuma tas ir jāmeliorē.
Vai ir kaut kāds magnēts, kaut kas, kas tevi īpašai saista tieši šajā īsajā vēstures posmā?
Man staļinisms šķiet ārkārtīgi interesants, un, jo vairāk es par to pētu, jo interesantāks tas kļūst.
Pēc šī perioda seko vēlīnais sociālisms, tas ir izstiepts, samērā viendabīgs, vienveidīgs, aiziet tādā "zastojā" (stagnācija – red.) un "zapojā" (žūpošana – red.), un tad 80. gados arī lēnām izbeidzas, bet staļinisms ietver visas spēcīgās vēsturiskās pretrunas, atbalsis, paliekas no revolūcijas un ideju par revolūcijas uzturēšanu. Uz vēlīno staļinismu varam raudzīties arī caur postkoloniālisma prizmu – tiek okupētas dažādas republikas, tajā skaitā Baltijas valstis, notiek grandiozs eksperiments, kur tā sistēma, kas bija izveidojusies 25 gadu laikā Padomju Krievijā, tiek adaptēta pilnīgi citai situācijai.
Kā Latvijā pēdējo 20 gadu laikā ir mainījušies priekšstati par padomju periodu?
90. gadu sākumā rakstītajos darbos ir stiprs padomju laika noliegums, ap gadsimtu miju parādās nostalģiskas tendences, bet pēdējā desmitgadē ir līdzsvarotāks, reālistiskāks skatījums, novēršanās no lielajām laikmeta traumām un cenšanās saprast padomju ikdienu un sistēmas iekšējo loģiku, funkcionēšanu. Piemēram, kāpēc daudzi cilvēki, kuri juta iekšēju pretestību pret padomju varu katrs atsevišķi, kopā gāja uz darbu, gāja 1. maija parādē, balsoja Padomju Savienības kompartijas vēlēšanās utt. utjp. Kā iespējama šāda atšķirība starp individuālo viedokli, individuālo stāju un visas padomju sistēmas funkcionēšanu kopumā?
Kā tu uztver cilvēku, kuri dzīvojuši padomju laikā, nostalģiju pret padomju periodu? Tā ir kroplība vai dabiska parādība?
Vairāk sliecos uz to, ka nostalģija pret aizgājušo laiku ir dabiska parādība jebkurā sabiedrībā un tā ir saistīta ar paaudžu dinamiku, ar sociāli ekonomisko apstākļu maiņas tempu, ar pārmaiņām sabiedrībā kopumā.
Nostalģiju pazīstam jau kopš Senās Grieķijas. Pieņemu, ka tā saistīta arī ar novecošanu.
Tu esi pētījis arī nācijas ģenēzi, tās tapšanu un tev ir iemīļota frāze, ka "nācija sevi iztēlojas", esi sarakstījis eseju par iztēloto Latviju. Kā vispār nācija var iztēloties sevi, ņemot vērā, ka nācija tomēr ir kaut kas ļoti abstrakts?
Tik brutāls jautājums, nezinu, no kura gala īsti sākt. Visīsākā atbilde būtu – puslīdz vienots priekšstats par kādu abstraktu lietu ir šī iztēlošanās. Noteikts cilvēku kopums iztēlojas, ka viņi pieder kaut kādai vienai lielākai grupai, vai tā būtu nācija, vai tā būtu reliģiska kopiena, vai jebkāda cita tāda veida abstrakcija, tad šī grupa kļūst par realitāti, jo nav īsti tādu ar apziņu nesaistītu pazīmju kopuma, pēc kura mēs pietiekami skaidri varam definēt nāciju.
Kas ir svarīgākie iztēles avoti latviešu nācijai? Pieļauju, ka katrai nācijai tie ir nedaudz citādāki, pretējā gadījumā visas nācijas būtu vienādas.
Viena no svarīgākajām noteikti ir vēstures dimensija. Tā nozīmē priekšstatu par to, ka nācija ir kaut kas, kas turpinās laikā – kas kādreiz ir sākusies, attiecas arī uz mums šobrīd un kas attieksies arī uz mūsu bērniem nākotnē. Vēsture, no kuras pēc tam izriet kaut kādas gaidas vai priekšstati par nākotni, ir nozīmīga daļa no jebkuras nācijas iztēlošanās. Jo galu galā tas, kas ir bijis, tā vairs nav, un kurā novembrī, kas sanāca, ko proklamēja, kad kurš ko nošāva, ko atbrīvoja, - tam realitātē ārpus apziņas taču nav pilnīgi nekādas ietekmes uz to, kas notiek, izejot ārā. Šobrīd, piemēram, līst lietus un debesis ir pelēkas. Varbūt 17. novembrī proklamēja? Tas neko nemaina. Būtiski it tas, ka mēs vienojamies par šo faktu – par 11. vai 18. novembra nozīmību, tas padara to par realitāti, kas veido mūsu dzīvi sociālās identitātes aspektā, ja tā var teikt. Būtiski apzināties to, ka nācija – tā ir nepārtraukta tapšana un jebkurš no mums ir daļa no nācijas. Nācija arī nav nekas tāds fiksēts, statisks, viendabīgs, nemainīgs,
nācija ir process, kas visu laiku turpinās un kurā mēs piedalāmies, un kurā mēs varam piedalīties dažādās kvalitātēs un padarīt šo nāciju par gudrāku, stiprāku, ilgtspējīgāku vai tieši otrādi – degradēt viņu ar savu muļķību, pretvalstisko rīcību vai ar ko citu.
Man patika kā [iepriekšējais] Latvijas Valsts prezidents [Raimonds Vējonis] 2018. gada 18. novembrī runāja par to, kā šajos 100 gados Latvija ir pieaugusi, sasniegusi pašapzinīgu briedumu, un no šīm pozīcijām mēs varam daudz drošāk, stabilāk skatīties nākotnē un nevis krist kaut kādās fobijās, piemēram, mazvērtības kompleksos.
Kā tu vērtē asimilāciju – kā negatīvu parādību, vai, kā tu pirms tam runāji nostalģijas kontekstā, – kā dabisku?
Tas ir tāpat kā vērtēt dabas parādības. Līst lietus – negatīvi, cilvēks paliek slapjš. Man liekas, ka asimilācija ir milzīgs, sarežģīts process, kurš notiek daudzu paaudžu garumā un saistīts ar politiskajiem režīmiem, sociālekonomiskajām formācijām Latvijas gadījumā un tā tālāk. To nevar tā vienkārši tā novērtēt – labi vai slikti. Drīzāk varam skatīties, ko mēs no tā varam dabūt derīgu.
Savā akadēmiskajā darbībā daudz esi runājis par reklāmu. Kā tu vērtē reklāmas lomu nācijas iztēlošanās procesā? Vai ir kādi spilgti piemēri, kur redzams, ka reklāma kaut kādā ziņā ir kvalitatīvi palīdzējusi veidot diskusiju vai pašrefleksiju nācijai?
Man liekas, ka reklāma plašākā nozīmē kā vadīta mērķtiecīga komunikācija ir ļoti svarīga jebkuras nacionālās identitātes pastāvēšanā un jebkurā valstiskumā. Totalitāros režīmos mēs to redzam daudz izteiktāk, jo visur klātesoši ir milzu plakāti ar lozungiem, vadoņu bildes un citi materiāli. Demokrātiskos režīmos tas ir mazāk uzkrītoši, taču arī karogs, kas karājas pie valsts iestādes, ir reklāma – tā ir komunikācija, kas nes kaut kādu ziņu, kaut kādu nozīmi, atgādinājumu.
No aktīvākiem komunikācijas piemēriem lielisks paraugs ir Baltā galdauta svētki – šeit redzam, kā tradīcija pārveidota mērķtiecīgas komunikācijas rezultātā.
Labākie jomas profesionāļi radīja konceptu, izmantoja medijus, lai šo ieviestu, to uzturēja, atjaunoja, un tagad tā ir kļuvusi par skaistu, vērtīgu mūsu tradīciju. Arī valsts amatpersonu uzrunas ir lielā mērā reklāmas teksti, jo tās pārdod sevi un savas idejas vai institūciju, un tām nav nekādas citas funkcijas, kā tikai reklamēt, un, jo augstāka ir amatpersona, jo reklāmiskāka ir tās runa.
Kādiem pētniecības tematiem esi pievērsies tagad?
Gatavoju nākamo granta pieteikumu, lai pētītu vēlīno sociālisma periodu – no 1954. līdz 1985. gadam. To gribētu aptvert ne tikai folkloras kontekstā, bet plašāk – par padomju kultūru un folkloras un etnogrāfijas vietu padomju kultūrā un to, kā tās izpaudās Latvijā, Baltijas valstīs, Austrumeiropas reģionā.
