Ir skaidrs, ka cilvēka dzīvība var būt atkarīga no pareizi vai nepareizi saliktiem komatiem rakstītā tekstā teikumā – "apžēlot nedrīkst nogalināt". Tomēr daudz vairāk ir to gadījumu, kad komata lietošana neietekmē mūsu izdzīvošanu, bet liek krietni palauzīt galvu par šo pieturzīmju lietošanu.
Komatu kā pieturzīmi ir ieviesis sengrieķu domātājs un gramatiķis Aristofāns no Bizantijas. Un tas noticis aptuveni 200 gadus pirms mūsu ēras. Vārds "komats" grieķu valodā nozīmē nogrieztu, atdalītu gabalu vai gramatikā – atdalītu teikumu.
"Agrāk jau starp vārdiem nebija pat atstarpju, līdz Aristofāns izdomāja, ka tā nevar. Aristofānu īstenībā uzskata par interpunkcijas tēvu. Viņš arī izdomāja, ka jāliek tam visam punkts, un viņš patiešām pielika punktu. Viņam gan bija trīs veidu punkti," stāstīja Rapa.
"Zemākais punktiņš, kas mūsdienu izpratnē ir punkts, bija komats. Tas nozīmēja, ka beidzas kāda mazāka [teksta] vienība. Tad rindas vidiņā bija punkts, kas apzīmē tādu ilgāku pauzi. Un punkts burta augšējā maliņā nozīmēja, ka beidzas teikums vai tāda lielāka rindkopa, lielāka doma," viņa skaidroja.
Savukārt komats mums zināmajā tā izskatā atnāca tikai ar kristietību – jau mūsu ērā. Domas dalās, bet tiek uzskatīts, ka to ieviesa skotu, īru vai kādi citi mūki.
Savukārt Latvijā komata lietošana ienāca līdz ar vācu rakstības tradīciju pārņemšanu.
"Bet agrāk tik daudz komatu kā šodien nebija, jo komatu likšana attīstās līdz ar gramatiku, un dažas vietas, kur mēs apšaubām, – komats ir vai nav jāliek, – tās vēl nav arī gramatiski atrisinātas. Proti, valodnieki strīdas, vai tur tiešām ir tāda patstāvīga vienība vai nav," atzina valodniece.
Tikmēr literāti un dzejnieki pret komatu likšanu tekstā izturas diezgan brīvi. Piemēram, rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Dzintars Sodums nereti pieturzīmju lietošanu saucis par bizantisku, norādot, ka reizumis tā biežā komatu likšana ir vecmodīga un komatus var arī likt pēc sajūtām.
Arī Krišjānis Barons, pierakstot tautasdziesmas, komatus vairākos gadījumos nav licis, jo uzskatījis, ka pieturzīmju lietošana apstādina dainu ritmu.
Es iejūdzu raibu zaķi
Rakstītās kamanās.
Gaismai austot Rīgā braucu,
Saulei lecot Vāczemē.
Piemēram, rakstītā tekstā šajā latvju dainā aiz vārdiem "austot" un "lecot" neredzam komatu, kaut gramatikas normas prasītu divdabja teicienus atdalīt ar komatiem, norādīja Rapa.
"Latviešu valodā komatu un vispār pieturzīmju ir salīdzinoši daudz, to būs pamanījis ikviens. Pasaulē ir gan intonatīvais interpunkcijas tips, gan gramatiskais interpunkcijas tips. Mums ir gramatiskais interpunkcijas tips. Tas nozīmē, ka mēs atdalām katru patstāvīgo gramatisko vienību – divdabja teicienus, teikuma daļas, vienlīdzīgus teikuma locekļus," skaidroja valodniece.
"Grūtības rada tas, ka latviešu valodā papildus gramatiskajam principam, pēc kura ļoti viegli var salikt komatus, ja zina gramatiku, pievienojas jēdzieniskais princips. Proti, mēs neliksim komatos frazeoloģismus, nedalāmus vārdu savienojumus, kuri it kā veido tos divdabja teicienus. Piemēram – cilvēks sēž degunu nokāris. Tur nevajag komatu, kaut gan tur ir divdabja teiciens, jo tas ir frazeoloģisms ar vienu nozīmi. Līdzīgi arī – viņš sēž rokas klēpī salicis. Ja cilvēks sēž, tiešām rokas klēpī salicis, tad mēs liekam komatu, taču, ja gribam pateikt, ka cilvēks neko nedara, komatu neliekam. Tas parasti rada grūtības, bet citādi komatu likšana nav tik grūta, kā parasti par to stāsta," klāstīja Rapa.
Reizēm šķiet, ka latviešu valoda ir pārbagāta ar komatiem, taču arī citās valodās to netrūkst.
Arī japāņu un ķīniešu valodā hieroglifus atdala ar komatiem, arī angļu valodā, kur pirmajā mirklī šķiet, ka rakstos nefigurē tik daudz pieturzīmju, kā mums, ir jāzina gramatikas principi.
"Ar angļu valodu nav nemaz tik vienkārši, kā varētu šķist. Lai gan viņiem ir intonatīvais princips, tur tomēr ir jābūt dziļām zināšanām par interpunkciju, tur nevar likt komatu, kur pagadās. Viņiem ir savi principi. Ja jūs nepazīstat angļu kultūru, vēsturi, angļu valodas attīstību, jūs nemaz tik viegli komatus nevarat ielikt," vērtēja Rapa.
