Kā sasauca Satversmes sapulci
Kā 1920. gadā valstsvīri ielika pamatus Latvijas demokrātijai, kurus mēs izmantojam vēl šobaltdien. Notikumi, personības un radinieku stāsti
Autors: Judīte Čunka
Ir 1920. gada 1. maijs. Rīgā valda pacilājoša gaisotne. Ļaudis izgājuši ielās un ar sajūsmu sveic Satversmes sapulci. Beidzot bija piepildījušās latviešu tautas ilgas – pašiem spriest un lemt, kādu ceļu Latvijas valstij iet. Todien darbu sāka Latvijas pirmais parlaments. Satversmes sapulces deputāti izstrādāja un pieņēma valsts galveno dokumentu – Satversmi. Kopš tā laika 1. maijs ir viena no nozīmīgākajām dienām Latvijas vēsturē – Satversmes sapulces sasaukšanas diena.
Latvijas Satversmes sapulces, vēlāk Saeimas nams. 1920. gadu beigas. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Satversmes sapulce pulcējās simboliskā vietā – kādreizējā Vidzemes bruņniecības namā, ko tagad zinām kā Saeimas ēku. Kā stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts: "(..) faktiski tā bija politisko oponentu galvenā mītne, bet jau kopš 1919. gada vasaras Bruņniecības namā sāka darboties Tautas padome. Pasludinot bruņniecības korporāciju likvidēšanu, tika pārņemti īpašumi, un šo namu Latvijas valsts faktiski konfiscēja Vidzemes muižniecībai. Pārņēma savā rīcībā. Sekoja tiesvedības 20. gadu sākumā, bet tās bija nesekmīgas, jo Latvijas valsts šo soli izprata kā revolucionāru aktu. Nebija arī citas alternatīvas, kur darboties Satversmes sapulcei."
Satversme – unikāls vārds

Vārdu – Satversme – radīja Atis Kronvalds. To viņš ieviesa, lai apzīmētu nosacījumus, kas regulē dažādu institūciju – pagasta, guberņas vai valsts darbību. Šo jaunvārdu latviešu prese un sabiedrība jau bija pieņēmusi kopš 19. gadsimta 80. gadiem. Toms Ķikuts: "Runājot par konstitūcijām Eiropā, tiek konsekventi lietots šis latviskais, jaunradītais vārds – Satversme. Protams, ka šī tradīcija tika turpināta. Un, piemēram, 1917. gadā, kad rit politiskās debates par Latvijas nākotni un par vēlēšanu rīkošanu, nav cita jēdziena. Mēs nemaz nemākam Krievijas učrediteļnoje sobraņije latviski nosaukt citādi, kā tikai Satversmes sapulce. Tas ir pilnīgi dabisks vārds. Mums nav īsti cita jēdziena, kā to apzīmēt. Es domāju, ka pateicoties Kronvaldam, esam tikuši pie skaista, skanīga latviešu vārda, kā nosaukt savas valsts konstitūciju. Unikālā, savā vārdā."
Pēc Latvijas Republikas dibināšanas 1918. gada 18. novembrī vēl pusotru gadu nevarēja sarīkot vispārējas vēlēšanas, jo izveidojās nelabvēlīga militāri politiskā situācija. Bija jāaptur Sarkanās armijas iebrukums un jāstājas pretī Bermonta karaspēkam. Kā uzsver Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis, tikai pēc tam, kad Latvijas armija padzina bermontiešus un guva izšķirīgu uzvaru pār lieliniekiem Latgales frontē, 1920. gadā februārī Latvijas Pagaidu valdība beidzot varēja gatavoties Satversmes sapulces vēlēšanām.
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieka Imanta Cīruļa skaidrojums
Kurš drīkstēs vēlēt?

"Fundamentāls jautājums, kas saistīts ar Satversmes sapulci, un ir arī viens no valsts pamatjautājumiem – kurš drīkstēs vēlēt, kurš drīkstēs balsot, lai ievēlētu šo vissvarīgāko valsts orgānu. Satversmes sapulces jautājums gāja roku rokā ar pilsonības jautājumu. Jāpatur prātā, ka Latvija bija tik tikko dzimusi," norāda Imants Cīrulis. Pirms tam cariskās Krievijas impērijā Latvijas teritorija bija sadalīta starp guberņām un nebija skaidrs, kuri būs Latvijas valsts pilsoņi: "1919. gada vasarā nolēma, ka balsstiesīgi būs visi Latvijas iedzīvotāji, kuri šeit dzīvojuši Pirmā pasaules kara sākuma brīdī 1914. gadā un viņu pēcnācēji. Izņemot tos cilvēkus, kuri starplaikā būtu pieņēmuši citas valsts pavalstniecību."
Uzsaukums "Savs kaktiņš, savs zemes stūrītis!". Latvijas Pagaidu valdības uzsaukums par Agrāro reformu un Satversmes sapulces vēlēšanām. 1920. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Nolikums par Satversmes sapulces vēlēšanām bija ļoti liberāls. Tas ietvēra modernās demokrātijas principus, kas bija zināmi jau no latviešu sabiedrības agrākām prasībām: "Tās ir – vispārīgas vēlēšanas, kurās pirmo reizi piedalītos visi valsts balsstiesīgie iedzīvotāji. Tiešas vēlēšanas, aizklātas, proporcionālas. Pirmo reizi nacionālā mērogā piedalīsies abu dzimumu vēlētāji – arī sievietes, kas cara laikā nebija iespējams.
Latvijas Satversmes sapulces vēlētāja kartīte. Izdota Ādolfam Indzeram Valkas apriņķa Alūksnē. 1920. gada marts – aprīlis. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Vecuma ziņā tika noteikta robeža no 21 gada vecuma, ko tajā laikā arī citur Rietumeiropā uzskatīja par pilngadību." Taču, kā norāda Cīrulis, vēlēšanu likuma liberālais raksturs slēpa zemūdens akmeņus: "Bažas bija par to, ka nenosakot 5% barjeru iekļūšanai parlamentā, tajā varētu nonākt ļoti daudzas sīkas partijas ar vienu, diviem, trim kandidātiem. Tas novestu līdz politiskai sadrumstalotībai parlamentā. Tā tas arī notika."

Sociāldemokrātu vecie lauri

Satversmes sapulces vēlēšanas nolika uz 1920. gada 17. un 18. aprīli. Priekšvēlēšanu aģitācija valsts mērogā sabiedrībai – tā bija visai jauna pieredze. Redzamākie spēlētāji bija divi – Latviešu zemnieku savienība (LZS) un Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Latviešu zemnieku savienības vēlētāji galvenokārt bija turīgie lauksaimnieki. "Tā dēvētie vecsaimnieki, kuriem piederēja zināms kapitāls un zeme. Nostabilizējusies sabiedrības šķira. Latviešu zemnieku savienība bija dibināta 1917. gadā. Tas bija jauns politisks spēks. Arī redzamākie cilvēki, partijas līderi Kārlis Ulmanis, Ādolfs Klīve, Miķelis Valters – tobrīd bija iesācēji politikā. Latviešu zemnieku savienībai bija plašs nodaļu tīkls – pāri par 300. Partija izvērsa aktīvu priekšvēlēšanu aģitāciju," stāsta vēsturnieks.
1920. gadā vairums politisko partiju bija ļoti trūcīgas – tām trūka naudas. "Kā raksta sociāldemokrātu partijas pārstāvis Fēlikss Cielēns, 1920. gadā nebija priekšvēlēšanu aģitācijas literatūras plūdu, ko mēs vēlāk zinām no Saeimas vēlēšanām – ar neskaitāmajiem plakātiem, uzsaukumiem, skrejlapām, kas tika tūkstošiem un tūkstošiem drukātas un izdalītas. 1920. gadā galvenais medijs, kā paust priekšvēlēšanu kampaņu, bija tautas sapulces. Latviešu zemnieku savienība ļoti aktīvi izmantoja lauku nodaļu tīklu un rīkoja sanāksmes, kurās runāja par aktuāliem jautājumiem."

Zemnieku savienības galvenais oponents bija LSDSP ar senām tradīcijām. Imants Cīrulis atgādina:
"1917. gadā Latvijas sociāldemokrātijā vēl bija gan radikālais spārns – kreisie lielinieki, vēlākie komunisti, Ļeņina atbalstītāji un otrs spārns – mazinieki jeb meņševiki – mērenāki kreisie, kuri arī iestājās par sociālismu un kuriem arī bija svarīgas Kārļa Marksa tēzes, tomēr viņi nebija tik radikāli kā lielinieki. 1920. gadā vēlēšanās piedalījās tikai mērenie sociālisti, LSDSP un komunisti. Radikāli kreisie sarkanie Satversmes sapulces vēlēšanas boikotēja. Ir ļoti būtiski saprast šos apstākļus, jo vēl pirms trim gadiem, 1917. gadā, radikālie kreisie un mērenie kreisie bija triumfējuši visās vēlēšanās, kas notika Latvijas teritorijā. 1917. gadā Vidzemē 70 % atbalsta bija kreisajiem, tātad sociāldemokrātiem. Latviešu strēlnieku vienībās līdz pat 95 % bija atbalstījuši radikāli kreisos revolucionārus, sociālistus. Līdz ar to arī 1920. gadā LSDSP rēķinājās, ka joprojām saņems iedzīvotāju, tātad vēlētāju vairākumu. Sociāldemokrāti savā ziņā nu gulēja uz lauriem, kas bija plūkti 1917. gadā pārliecībā, ka Latvijas sabiedrība savā vairākumā joprojām ir kreisa, pat radikāli kreisa."

Brošūra “Latviešu Zemnieku Savienības Statūti”
Rīga, 1920. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
LSDSP izvērsa ļoti aktīvu priekšvēlēšanu aģitāciju – drukāja skrejlapas, rīkoja sapulces laukos un pilsētās. Sociāldemokrātu popularitāti cēla Rainis un Aspazija. 1920. gada sākumā dzejnieki atradās trimdā Šveicē, Kastaņjolā. Nedēļu pirms vēlēšanām viņi atgriezās Rīgā. Turpina LNVM vēsturnieks A. Cīrulis: "Pēc visiem nolikumiem kandidēt drīkstēja tikai cilvēki, kuri tajā brīdī dzīvoja Latvijas teritorijā. Un, kā tad apiet šo problēmu, lai Rainis un Aspazija, kas ir pazīstami un plašos sabiedrības slāņos ļoti cienīti cilvēki, drīkstētu kandidēt no LSDSP rindām? Tika izdarīts izņēmums, un abi literāti tika iekļauti kandidātu rindās."
Raiņa un Aspazijas sveikšana pēc atgriešanās Latvijā 1920. gadā. Atklātne. Latvijas Nacionālā bibliotēka
Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, K. Ulmaņa sekretārs Jūlijs Druva (1882–1950), adjutants Miervaldis Lūkins (1894–1941), šoferis Miklass, šofera palīgs Brēmers pie Lubānas kroga. Fotografēts pēc atentāta mēģinājuma pret K. Ulmani braucienā no Jaungulbenes uz Lubānu. 1920. gada 15. aprīlis. Fotogrāfs Alfrēds Grāvers. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Par to, ka sabiedrībā joprojām valda liela sašķeltība ideoloģiskā ziņā, liecināja incidenti priekšvēlēšanu kampaņas laikā. 1920. gada 15. aprīlī notika atentāts pret Latviešu zemnieku savienības redzamāko līderi Kārli Ulmani. Starp Lubānu un Dzelzavu tika uzspridzināts ceļmalā augošs koks. Ulmanis palika dzīvs, krītošais koks tikai apskādēja automašīnu. Bija aizdomas, ka uzbrukumu organizējuši radikāli kreisie, iesūtītie komunisti. Bija uzbrukums arī LSDSP pārstāvjiem Cēsīs. Piemēram, LSDSP kandidātu Kārli Kurzemnieku pēc uzstāšanās sašāva uz ielas, un viņš vēlāk nomira.
Vēlēšanu diena un politisko spēku sadalījums

Satversmes sapulces vēlēšanās startēja 57 saraksti. Kopumā 25 politiskie spēki – vairākas centriskas grupas, bezpartejiskie, bija pārstāvētas arī mazākumtautības – vācbaltiešu, ebreju, krievu un poļu partijas. Kā secina Imants Cīrulis, 17. un 18. aprīlis, pēc meteoroloģiskajiem novērojumiem un laika biedru atmiņām, bijis ļoti piemērots vēlēšanām.
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Imants Cīrulis par partijām un priekšvēlēšanu aģitāciju
Visu martu un aprīli spīdēja saule. Koki jau bija salapojuši. Labais laiks veicināja balsotāju aktivitāti. "Par Satversmes sapulces vēlēšanām pastāvēja lielas bažas. Vai iedzīvotāji masveidā piedalīsies vēlēšanās? Vēl pirms dažiem gadiem 1917. gadā latviešu sabiedrība bija ārkārtīgi sašķelta," norāda vēsturnieks.
Bažas par to, vai Satversmes sapulce iegūs visas tautas pārstāvību, izrādījās nepamatotas. Bija ārkārtīgi augsta vēlētāju aktivitāte. Kopumā nobalsoja gandrīz 85 % no balsstiesīgajiem. Balsošanai vēlētāju sarakstos bija ap 800 000 iedzīvotāju, no kuriem 700 000 piedalījās vēlēšanās.
Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu Bolderājas apakšiecirkņa darbinieki. 1920. gada aprīlis. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Kā norāda Imants Cīrulis, bija bažas par Latgali: "Jāsaprot, ka Latgale tikai pirms pāris gadiem bija paudusi savu piederību jaunajai Latvijas valstij. Daudziem Latgales iedzīvotājiem joprojām vēl nebija pašsaprotami, ka viņi pieder pie Latvijas valsts kopuma ar vidzemniekiem, kurzemniekiem un rīdziniekiem. Bija bažas arī tādēļ, ka Latgalē līdz 1920. gada janvāra beigām bija padomju okupācijas režīms, un daudzi nelojāli cilvēki, iespējams, boikotēs vēlēšanas."

Arī šīs bažas izrādījās nepamatotas. Latgalē kopumā vēlēšanās piedalījās 78 % balsstiesīgo. Sabiedrība bija noticējusi valsts dzīvotspējai. Imants Cīrulis citē rakstnieces Ivandes Kaijas rakstīto: "Neviens nedrīkst palikt mājās, jo šīs nebūs parlamenta vēlēšanas. Parlamenti turpmāk mainīsies ik pēc trijiem vai četriem gadiem, bet Satversmes sapulce būs tā, kas ieliks pamatus, un no mums katra ir atkarīgs, kādi cilvēki iekļūs Satversmes sapulcē. Kādi cilvēki iekļūs Satversmes sapulcē, tāda būs mūsu valsts iekārta."

Satversmes sapulcē ievēlēja 150 deputātus, kas pārstāvēja 16 politiskos spēkus. Visvairāk mandātu – 57 ieguva LSDSP. Latviešu zemnieku savienība – 26. Latgales zemnieku partija – 17. Bet pārējās 13 partijas – katra pa dažām deputātu vietām. No 150 deputātiem 132 bija latvieši. Bija pārstāvēti arī vācieši, ebreji, krievi, poļi. No 150 deputātiem sešas bija sievietes. Tik liela sieviešu pārstāvība vairs nebija nevienā citā starpkaru Latvijas parlamentā.
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Imants Cīrulis par vēlētāju aktivitāti un rezultātiem
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts par Satversmes sapulces sasaukšanu
1. maija diena

Satversmes sapulces atklāšanas dienu – 1. maiju – pagaidu valdība izsludināja par svinamu dienu. Valsts un pašvaldības iestādes nestrādāja. Arī privātiem rūpniecības uzņēmumiem bija lūgts laist darbiniekus brīvus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts stāsta, ka tālaika prese un atmiņas par 1. maiju liecina par vērā ņemamu pacēlumu sabiedrībā: "Tūkstošiem cilvēku bija iznākuši Rīgas ielās. Manifestācijas. 1. maija pēcpusdienā gājiens no Esplanādes uz Jēkaba ielu, lai pie Satversmes sapulces nama sveiktu jaunievēlētos deputātus. Tā bija ļaužu jūra. Rīgas ielas tobrīd atgādināja to, kas notika 1990. gada 4. maijā – šīs ļaužu masas pie parlamenta ēkas. Cilvēki saprata tā mirkļa simbolismu, pagrieziena dienu Latvijas valsts vēsturē."

Satversmes sapulces atklāšanas svinīgā sēde bija paredzēta uz pulksten 4.00 pēcpusdienā. Pirms tam notiek svinīgs dievkalpojums blakus esošajā Jēkaba baznīcā. Visi jaunievēlētie deputāti neierodas – atnāk 137. Vairāki deputāti Maskavā risina miera sarunas ar Padomju Krieviju. Daži izlēmuši, ka tomēr noliks mandātu un dos vietu citam partijas biedram. Citi nav varējuši atbraukt no attālākajiem apgabaliem. Sēdi sāk puspiecos pēcpusdienā. To atklāj Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste. Ar klusuma brīdi godina kritušos Neatkarības karā par valsts brīvību.
Satversmes sapulces atklāšana. 1920. gada 1. maijs. Fotogrāfs Mārtiņš Lapiņš. No grāmatas "Jānis Čakste. Illustrēts piemiņas rakstu krājums." Rediģējis A. Kurmis. Rīga, 1928. gads
Todien izraudzījās arī Satversmes sapulces priekšsēdētāju. Bija izvirzīti divi kandidāti. Vēsturnieks Ķikuts stāsta: "Latviešu zemnieku savienības deputāts Ādolfs Klīve izvirza Jāni Čaksti, kurš sekmīgi vadīja Tautas padomi. Drīz pēc tam Čakste pārjautā – vai tiešām nebūs neviena cita kandidāta? Protams, ka sociāldemokrātu līderis Pauls Kalniņš iesniedza arī Raiņa kandidatūru. Notiek vēlēšanas ar zīmītēm. Balsu skaitītāji apstaigā sēdvietas ar vēlēšanu urnām. Deputāti izdara izvēli. Izrādās, ka 83 deputāti savu balsi ir devuši par Jāni Čaksti. Rainis, kas triumfāli atgriezies 10. aprīlī no Šveices, diemžēl paliek bez šī posteņa, kas droši vien viņam būtu bijis ļoti svarīgs.
Pēc laikabiedru atmiņām, šī politiskā amata neiegūšana Rainim sāpējusi. Jānis Čakste bija tik sekmīgi spējis samierināt dažādos politiskos spēkus un lietišķi vadīja Tautas padomes darbu, ka ir pilnīgi saprotams, ka pilsonisko frakciju politiķi atdeva savu balsi par Čaksti."

Svinīgā sēde ilga stundu. Vakarā notika koncerts operā. Jānis Čakste rīkoja svinīgu pasākumu jeb kā toreiz teica – rautu – Satversmes sapulces namā.
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts par 1920. gada 1. maiju
Jāņa Čakstes personība

Ozolnieku novada Salgales pagastā pie "Aučiem" plīvo valsts karogs. Te ir Jāņa Čakstes dzimtas mājas. 2018. gadā atjaunotajā kalpu mājā ierīkoja jaunu ekspozīciju par Satversmes sapulces priekšsēdētāju un Latvijas Valsts pirmo prezidentu. Te var iepazīt Čakstes personību, viņa dzīves gaitas un skatījumu par brīvu, neatkarīgu un demokrātisku Latviju. Jaunais muzejs ir Čakstes mazmazbērnu dāvana Latvijai simtgadē.
Kā stāsta muzeja vadītāja Ineta Freimane, Jāņa Čakstes politiskā karjera un panākumi sakņojās viņa personīgajās īpašības. Viņam piemita patriotisms. Viņam bija ļoti plašs redzesloks. Viņš prata nospraust mērķus, nekad nefokusējas uz šaurām partiju vai personīgām interesēm. Čakstem piemita personīgais šarms – daudzi atceras, kā viņš teicis runas un kā spējis aizraut cilvēkus. Viņš bija arī labs organizators. Izcils diplomāts, kas prata apvienot dažādas intereses un atrast kompromisu un vidusceļu, kas visiem ir pieņemams. Cilvēki neatceras, ka viņš būtu kādreiz iekaisis dusmās, pacēlis balsi vai bijis nesavaldīgs.

"Viņa laikabiedri rakstījuši par to, ka Jānis Čakste pēc savas būtības pārstāvēja politisko aristokrātiju, kas sevī ietver arī garīgo aristokrātiju. Neizvirzīt par mērķi savas politiskās uzvaras vai iegūt kādus labums, bet veidot labumu sabiedrībai. Viņš pastāvēja uz to, ka Latvijai ir jābūt demokrātiskai sabiedrībai. Tas ir vienīgais, kas šeit ir iespējams. Man šķiet, tas bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējās Jāni Čaksti arī par Satversmes sapulces priekšsēdētāju. Izvēlējās tāpēc, ka cilvēki uzticējās viņa darbībai.

Jānis Čakste nepiederēja ne pie vienas politiskās partijas. Viņš gribēja apvienot dažādus virzienus un strāvas. Viņam kādas vienas politiskās partijas virzība šķita par šauru. Pret visām partijām viņš izturējās ļoti toleranti, pieņemot vērtīgākās idejas, ko katra var sniegt. Palikušas atmiņas par to, ka Jānis Čakste kā Satversmes sapulces vadītājs nevienu jautājumu neizlēma vienpersoniski. Nekad. Viņš ņēma vērā visus viedokļus, kas tika iesniegti. Jānis Čakste bijis ar mieru pieņemt kādu lēmumu sapulcē tikai tad, ja tiešām visi tam piekrituši. Ja bija kādi iebildumi, vajadzēja panākt risinājumu tā, lai visi būtu ar mieru un piekristu," stāsta muzeja vadītāja Freimane.
Jānis Čakste bijis arī pieticīgs sadzīvē, un viņam nav bijusi vēlme dzīvot grezni. Savu mūžu pavadīja "Aučos" – vecajā lauku mājā, kurā vēl dzīvoja viņa tēvs, māte un arī pats ar ģimeni. Ineta Freimane turpina: "Jauno māju viņš uzcēla savai ģimenei mūža nogalē, kad bija jau prezidents. Par viņa pieticību liecina interesants fakts. Tad, kad Jānis Čakste jau bija prezidents, kādam no valsts darbiniekiem ienākusi prātā ideja, vai viņam neuzdāvināt Rundāles pili, lai ir kārtīga rezidence, kur vasarās atpūsties un pieņemt ārvalstu delegācijas. Jānis Čakste bija ilgi smējies un teicis – viņš nav karalis un īsti nesaprot, ko viņš varētu ar pili iesākt."
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Stāsta Jāņa Čakstes dzimtas muzeja “Auči” vadītāja Iveta Freimane
Satversmes sapulces darbs
Satversmes sapulce 1920. gada 27. maijā pieņēma "Deklarāciju par Latvijas valsti". Tajā ir divi punkti, kas vēlreiz apliecina un nostiprina ierakstīto Latvijas Republikas proklamēšanas aktā 1918. gada 18. novembrī:
1
Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu.
2
Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Satversmes sapulce apstiprināja valsts simbolus – ģerboni, karogu un himnu. Izveidoja valsts pārvaldi, finanšu sistēmu. Taču virsuzvedums bija izstrādāt valsts pamatlikumu – Satversmi. Vēsturnieks Toms Ķikuts norāda, ka lieli strīdi bija par varas sadalījumu starp parlamentu, Ministru kabinetu un Valsts prezidentu: "Pilsoniskās partijas saskatīja, ka vēlamā valsts pārvaldes iekārta varētu vairāk sliekties uz prezidentālo pusi – dot vairāk pilnvaru Valsts prezidentam. Tad sociāldemokrāti un Fēlikss Cielēns ļoti kategoriski iestājās pret to. Proti, ka jābūt parlamentārai valstij, un iebilda pret Valsts prezidenta institūcijas izveidi, uzskatot, ka pilnīgi pietiek ar Saeimas priekšsēdētāju, kas pilda augstākās valsts amatpersonas funkcijas. Kompromiss beigās bija tāds, kādu mēs šodien redzam mūsu valsts iekārtu. Tā ir parlamenta prioritāte, un Valsts prezidenta institūcija kā izšķiroša atsevišķu lēmumu pieņemšanā."
Čakste vada Satversmes sapulces plenārsēdi, 1920. gads. No grāmatas “Latvijas prezidenti. Dzīves un vēstures mirkļi”. Rīga, 2003. gads
Debates par Satversmes tekstu un risinājumiem, ko tajā ietvēra, bija ilgstošas un mokošas. Deputāti tikai 1922. gada 15. februārī spēja pieņemt pirmo Satversmes daļu, kas noteica valsts iekārtas principus. Kā augstākais varas nesējs tika noteikta "Latvijas tauta."

Domstarpību dēļ deputāti tā arī nevienojās par iecerēto Satversmes otro daļu. "Par pilsoņu tiesībām un brīvībām tā arī neizdevās vienoties. Nespēja rast kompromisu, jo tas bija arī politisks jautājums. Pastāvēja redzējuma atšķirības starp sociāldemokrātiem un pilsoniskajām partijām par to, vai pilsoņu tiesības un brīvības jāparedz Satversmē un kādām tām jābūt," skaidro Ķikuts, uzsverot, ka pilsoņu brīvību un tiesību jautājumi politisko partiju programmās bija ļoti jūtīgi: "Sociāldemokrātiem strādnieka, pilsoņa tiesību un brīvību jautājums ir ļoti dogmatiski principi, kuri partijai pēc statūtiem ir jāaizstāv. Minoritāšu partijām atkal ir savs skats uz to, kādi principi Satversmē būtu vairāk jāaizstāv. Savukārt labēji pilsoniskajam centriskajam blokam svarīgas ir pamatnācijas tiesības. Tā ir opozīcija sociāldemokrātu priekšlikumiem. Jau pašā pamatā bija pietiekamas fundamentālas pretrunas, kuru dēļ izlemj tālāk šo jautājumu nevirzīt."
Šo otro daļu pieņēma tikai pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 90. gados. Latvijas Satversme ir viena no vecākajām Eiropā un salīdzinoši īsa. LNVM pētnieks Ķikuts norāda, ka ir interesanti 20. gadu kontekstā paraudzīties uz to, cik ļoti orientēta uz modernām pilsoņu tiesībām un brīvībām Satversme ir: "Nepieļauj nekādā veidā vienas amatpersonas dominēšanu. Liberāla vēlēšanu sistēma. Parlamentārā iekārta. Tas viss saistīts ar jaunās valstis veidošanās apstākļiem, ar plašākajās masās dzīvo vēlmi iestāties pret visa veida apspiešanu, netaisnību, nedemokrātiskumu.
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts par Satversmes tapšanu
Šīs prasības ir augušas kopš jaunlatviešu laikiem, 19. gadsimta otrās puses, kopš cīņas pret Krievijas patvaldību. Tas varbūt ir mans subjektīvs iespaids, bet Satversme nes šo demokrātisko, liberālo brīvību garu. Tas ir ļoti simpātiski, gan arī simboliski raugoties uz to, kā latviešu nācija ir tikusi pie valstiskuma. Protams, no šīsdienas skatu perspektīvas interesanti ir arī tas, ka tā ir viena no vecākajām Eiropā. Atšķirībā no lietuviešiem un igauņiem, mēs atjaunojām 1922. gada Satversmi, nevis pārstrādājām, tāpēc mūsu Satversme ir salīdzinoši lakoniska."
Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Kara invalīdu savienības izdevums. 1920. gadi. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Agrārā reforma bija otrs fundamentālais jautājums, ar ko Satversmes sapulcei vajadzēja tik galā. Kā uzsver Ķikuts, tā bija viena no lietām, ko no jaunās neatkarīgās Latvijas valsts sagaidīja sabiedrība: "Atrisināt netaisnību zemes sadalē laukos, jo gandrīz puse zemes piederēja lielajiem muižu īpašniekiem. Zemi vajadzēja pārdalīt par labu individuālajām zemnieku saimniecībām. Ideja par taisnīgāku zemes pārdali laukos ir dzīva kopš latviešu nācijas dzimšanas brīža. Tā, pirmkārt, ir sociālā reforma, jo tās ir rūpes par 75 % iedzīvotāju, kuri dzīvo Latvijas laukos. Bija nepieciešams viņus apgādāt ar zemi, lai varētu izveidot privātās saimniecības. Šī agrārā reforma lielā mērā nosaka 1920. – 1930. gadu Latvijas vaibstus. Jauncelsmes ideāls. Jaunsaimniecību celšanas bums Latvijas laukos. Šī agrārā saimniekošana ieprogrammē arī tālāko ekonomisko attīstību. Tas veicina infrastruktūras veidošanu laukos. Jo šīs 55 000 jaunsaimniecības, kas izveidojās agrārās reformas rezultātā, prasa elementāru lauku infrastruktūru."

Izveidoja Valsts zemes fondu, kurā apvienoja kādreizējos kroņa īpašumus un lielajiem privāto zemju īpašniekiem konfiscētās zemes. Pēc tam zemi pārdalīja jaunsaimniekiem. Gribētāju bija daudz. Tika noteikta kārtība, kā un kurš var pretendēt uz zemi. "Tie bija cilvēki, kuri dzīvo attiecīgajā pagastā, ir spējīgi apstrādāt, kuriem ir lauksaimniecības inventārs. Priekšrocība tiem, kas cīnījās Neatkarības karā par Latvijas valstisko neatkarību. Zemes ierīcības komisijas lēma, ka pamatā tiek piešķirta 15 līdz 20 hektāru liela platība. Relatīvi neliela, ar ģimenes spēkiem, vienu diviem kalpiem apstrādājama saimniecība. Zemi nodeva īpašumā ilgtermiņa izpirkumā, par simbolisku izpirkuma maksu – 10 līdz 20 lati par hektāru."
Strīdus ābols Satversmes sapulcē un pēc tam pirmajā Saeimā bija par to, vai un kā kompensēt zaudējumus kādreizējiem zemju īpašniekiem. "Sociāldemokrātiem ir kardināls "nē", jo tas nozīmē piekāpšanos visiem kādreizējiem izsūcējiem un tā tālāk. Mēs varam iedomāties sociāldemokrātu retoriku. Citas partijas ir pielaidīgākas. Arī Latviešu zemnieku savienība, kas gan aizstāv latviešu zemkopju intereses, bet tomēr pielaidīgāk skatās uz šo jautājumu.
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts par agrāro reformu
Protams, vācbaltiešu partijas ir kardināli citās pozīcijās. Pieprasa vēsturiskās taisnības nodrošināšanu arī pret vācu minoritāti, kas ir lielākā cietēja. Galu galā 1924. gadā tiek pieņemts lēmums, ka kompensācijas neizmaksās," stāsta Ķikuts un piebilst – kompensācijas slepeni izmaksāja vien Polijas pavalstniekiem – poļu muižniekiem. Par šo Latvijas lēmumu vācbaltiešu deputāti sūdzējās starptautiski – vērsās Tautu Savienībā.
Atklātne ar Latvijas karti. Mākslinieks Ansis Cīrulis, izdevis Jānis Rieksts Rīgā. 1918. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Latviju atzina starptautiski

Paralēli nodarbojās ar Latvijas starptautisko atzīšanu. Satversmes sapulces darbības laikā 1920.gada 11.augustā Latvija panāca Miera līgumu ar Krieviju, kura atteicās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas zemi un tautu. 1921.gada 26.janvārī Antantes Augstākā padome (Lielbritānija, Francija, Beļģija, Itālija un Japāna) vienbalsīgi atzina Latviju de iure. 1921.gada 22.septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā.
Radinieku atmiņas
Egils Grasmanis par vecvectēvu Robertu Ivanovu, Satversmes sapulces sekretāru
Egils Grasmanis stāsta par vecvectēvu Robertu Ivanovu. Foto – Judīte Čunka
Ar Egilu Grasmani tiekamies viņa darba birojā. Viņš ir uzņēmējs. Galda spēļu izdevniecības "Brain Games" vadītājs un īpašnieks. Pēdējā laikā Grasmanis sācis pastiprināti interesēties par dzimtas saknēm un dažādos vēstures avotos meklē ziņas par vecvectēvu.

"Mans vecvectēvs Roberts Ivanovs bija viens no Satversmes sapulce dalībniekiem. Satversmes sapulces prezidija sekretārs. Vēlāk divas reizes bija arī Saeimas deputāts. Vairākkārt ievēlēts par valsts kontrolieri," stāsta Grasmanis. Vecvectēvs izaudzis laukos Bēnes pagastā, mācījies Jelgavā, studējis Šveicē, piedalījies 1905. gada revolūcijā. Pēc tam bēga uz ASV. "Cik saprotu, ar tiešo kuģi no Liepājas uz Filadelfiju. Man izdevās Filadelfijā atrast arī konkrētus datumus, kad viņš ieradās "Latviešu biedrībā." Pusgadu pavadīja Filadelfijā, tad devās uz Šveici un turienes atgriezās Latvijā 1918. gadā," stāsta Grasmanis. "Cik saprotu no nostāstiem, vecvectēvs bija ļoti pietuvināta persona Jānim Čakstem. Gan palīgs, gan medību draugs. Jelgavā viņš aktīvi darbojās," norāda Ivanova pēctecis.
Valsts kontroles 75. gadu jubilejas izdevums
Roberts Ivanovs bija sociāldemokrāts, pazīstams ar Raini – abi iepazinušies Šveicē. Ivanovs bija tas, kurš 1920. gada aprīlī, īsi pirms Satversmes sapulces vēlēšanām, organizēja Raiņa un Aspazijas atgriešanos no trimdas Šveicē.

Otrā pasaules kara laikā Ivanovs bija starp tiem 188 sabiedriski politiskajiem darbiniekiem, kuri 1944. gada 17.martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu. "Okupācijas laikā pieprasīja atjaunot Latvijas neatkarību – tas ir viņa pēdējais politiskais žests. Pēc tam viņš slapstījās, lai izvairītos no represijām. Ivanovu slēpa kāds Stradiņa universitātes ārsts, kuram viņš savulaik bija apmaksājis studijas. Slēpšanās notika ilgus gadus – viņš mira 1954. gadā. Cik saprotu, uz kapakmens nebija viņa vārda un uzvārda, jo to norādīt baidījās," stāsta mazmazdēls.

Fotogrāfijas un ziņas par vecvectēvu Grasmanis ieguvis no vecmāmiņas. Pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas vecvectēvs aizgājis no valsts amata un dzīvoja laukos. Grasmanis atzīst, ka viņam vēl ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu: "Posms, ko vēl neesmu pētījis – ko viņš darīja kā Satversmes sapulces prezidija sekretārs? Mani ļoti saista arī šī mistērija – tas, ka publiski par viņu ļoti maz kas zināms. Tas mani motivē vairāk uzzināt par viņa gaitām, nozīmīgumu un lomu, kādu viņš spēlējis".

Grasmanis šķirsta žurnālu zilos vākos. Tas ir Valsts kontroles 1998. gada izdevums. Togad Valsts kontrolei bija 75.gadu jubileja, un tā izdeva speciālu izdevumu, kurā apkopoja ziņas par visiem valsts kontrolieriem, arī Robertu Ivanovu. "Zinu, ka mana vecvecmāmiņa sagatavoja materiālus un iedeva Valsts kontrolei. Tur bija arī šī fotogrāfija no Latvijas de jure atzīšanas svinīgās sēdes Satversmes sapulcē (tā notika 1921. gada 28. janvārī – aut.). Cik zinu, tā ir vienīgā fotogrāfija no tā pasākuma. Manuprāt, iemesls, kāpēc tā nav nekur publiski pieejama, ir tāds, ka Jāņa Čakstes attēlam ir neliels brāķis. Čakste seja ir iekopēta vēlreiz pēc tam. Visticamāk, fotografēšanas brīdī viņš grozīja galvu un attēls sanāca miglains. Manuprāt, ļoti interesants foto. Kā mākslas darbs – gan saules staru, gan nelielā brāķa dēļ," saka Grasmanis.
Fotogrāfiju Ivanova pēctecis palielinājis un pielicis darba kabinetā pie sienas, jo tas ir īpašs fotouzņēmums, ar kuru viņš ļoti lepojas. Viņš rāda: "Re, tas ir mans vecvectēvs Roberts Ivanovs un pārējie Satversmes sapulces prezidija dalībnieki. Šī bija pirmā fotogrāfija, kurā es ieraudzīju vecvectēvu Robertu Ivanovu, sēžot blakus Jānim Čakstem. Un pirmo reizi sāku apjaust, ka vecvectēvs bijis svarīga persona. Turpinot meklēt un skatoties citas fotogrāfijas, redzu – viņš daudzās bildēs ir tuvu stāvošs Čakstem."
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Egils Grasmanis stāsta par vecvectēvu Robertu Ivanovu
Vērtējot pirms 100 gadiem Satversmes sapulces paveikto, Grasmanis uzsver: "Toreiz ielika pamatus Latvijas demokrātijai. Mūsu valsts pamatus, kurus mēs izmantojam vēl šobaltdien."
Andris Gobiņš par savu vecvectēvu Gustavu Reinhardu, Satversmes sapulces deputātu
Andris Gobiņš stāsta par savu vecvectēvu Gustavu Reinhardu. Foto – Judīte Čunka
Tikšanos ar Andri Gobiņu, biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidentu, norunājam Vērmanes parkā. Vietā, kur saplūst Krišjāņa Barona un Merķeļa iela. Tas ir rajons, kur pirms 100 gadiem strādāja viņa vecvectēvs.

"Manas vecāsmātes tēvs bija acu ārsts Gustavs Reinhards. Viņam šeit, Barona ielas sākumā, bija Acu klīnika. Viņš bija apbraukājis Latviju, stāstot cilvēkiem, kā izvairīties no bīstamām slimībām, tādējādi iegūstot atpazīstamību un cieņu. Kad notika Satversmes sapulces vēlēšanas, viņu ievēlēja no Kristīgi nacionālās savienības. Pēc Satversmes sapulces viņu ievēlēja arī pirmajās trijās Saeimās," stāsta Gobiņš.

"Vecvectēvam bijis svarīgi, ka Satversmes sapulcē un Saeimā būtu kāds mediķis, kas pārzina veselības jomu. Vēl pirms Satversmes sapulces sanākšanas Gustavs Reinhards bija Veselības departamenta pirmais direktors, kas ir līdzvērtīgs darbam mūsdienu Veselības ministrijā. No vecāsmātes dzirdētajos ģimenes stāstot bieži izskanēja šobrīd aktuālā tematika par cilvēku higiēnu – cik ļoti svarīgi ir mazgāt rokas. Vecvectēvs bija tas, kurš ar likumu ieviesa obligātu prasību nodrošināt tekošu ūdeni skolās, lai bērni pirms maltītes mazgātu rokas un izvairītos no slimībām, tai skaitā acu kaitēm," par savu senci stāsta Gobiņš.
Ārsts un Satversmes sapulces deputāts Gustavs Reinhards darbā acu klīnikā. Foto – no A. Gobiņa ģimenes arhīva
"Vecvectēvs teica, ka viņam tas amats nebija tik milzīgi vajadzīgs. Bet viņam bija svarīgi kalpot sabiedrībai. Satversmes sapulcē diskusijās bez mediķu pārstāvības un zināšanām būtu kas pietrūcis. Tas bija 1919. – 1920. gads. Kara jukas bija tikko pārciestas. Bija smagas sērgas, īpaši Rīgā un citur. Zināšanas bija ārkārtīgi svarīgas," uzsver Reinharda mazmazdēls.

Lai uzzinātu par kādiem jautājumiem viņa vecvectēvs ir debatējis, Gobiņš lasījis Satversmes sapulces stenogrammas: "Gribētos mudināt katru papētīt novadniekus un senčus, kas tolaik bija Satversmes sapulcē. Materiāli ir ārkārtīgi interesanti. Vecvectēva partija – Kristīgi nacionālās savienība – bija maza. Mūsdienās tā pat nepārvarētu 5 % slieksni. Bet arī mazās partijas toreiz uzklausīja. Labos argumentos ieklausījās pārējie Satversmes sapulces pārstāvji. Tas redzams stenogrammās un pieņemtajos lēmumus. Interesanti, ka visi jautājumi, par kuriem šodien runā Saeimā, jau tolaik ir diskutēti un risināti. Baznīcas īpašumi, higiēna, roku mazgāšana. Vecvectēva bija arī priekšlikums, ka ģimenes būtu jāatbrīvo no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. "
Andris Gobiņš rāda vecvectēva Gustava Reinharda fotogrāfiju. Foto – Judīte Čunka
Gobiņš ir pārliecināts, ka mūsdienu deputāti no Satversmes sapulces pārstāvjiem varētu pamācīties, kā vienam otrā ieklausīties: "Debates bija ārkārtīgi asas, ar starpsaucieniem no soliem, ar emocijām. Bet arī ar ļoti skaidri argumentētiem faktiem, ar atsauci uz starptautiskiem dokumentiem. Vecvectēvs bija Latvijas pārstāvis Starptautiskajā Sarkanajā Krustā un darbojās attiecīgās komitejās. Apbrīnojama ir šo cilvēku spēja tajos laikos jautājumus risināt! Kaut mūsu deputātiem būtu tādas argumentēšanas prasmes un tāda savstarpējā cieņa, kas parādās pat sīvās vārdu apmaiņās!"

Reinhards Satversmes sapulces laikos jau bija dzīves briedumā. Viņš nodzīvoja līdz 1937. gadam, Otrā pasaules kara šausmas nepiedzīvojot. Taču Pirmajā pasaules karā viņš tika iesaukts krievu armijā un aizgāja līdz pat Japānas robežām. Valstsvīrs tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un daudziem citiem pagodinājumiem. Mazmazdēls Gobiņš citē rindas no vecvectēva atmiņu piezīmēm: "Man ir laimējies nesavtīgi kalpot citiem, nedomājot par algu un par sevi." Mazmazdēls norāda, ka kalpošana bija vecvectēva dzīves misija – Satversmē, Saeimā, sniedzot bezmaksas lekcijas un ārsta konsultācijas, darbojoties Rīgas latviešu biedrībā un korporācijā "Letonija", Ārstu biedrībā.
Gobiņš uz interviju atnesis arī foto no ģimenes albuma. "Redzam vecvectēva darba momentu Acu klīnikā. No turienes viņš gāja uz darbu Satversmes sapulcē. Vecvectēva darba duna notika šajā rajonā. Gustavs Reinhards bija arī Latvijas Universitātes līdzdibinātājs, tās Medicīnas fakultātes aizsācējs. Tepat Rīgas latviešu biedrības zinātņu darba grupā arī strādāja. Sabiedriski aktīvie ļaudis šajā rajonā apgrozījās un būvēja savu valsti," stāstījumu par savu vecvectēvu, Satversmes sapulces deputātu Gustavu Reinhardu noslēdz Gobiņš.
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Andris Gobiņš stāsta par vecvectēvu Gustavu Reinhardu
Deg greznais Satversmes sapulces nams

Darbs greznajā, bijušajā Bruņniecības namā ritēja līdz brīdim, kad 1921. gada 17. oktobrī izcēlās ugunsgrēks tīšas dedzināšanas dēļ.

"Satversmes sapulces namā virsšveicars Kārlis Putrams bija aizdedzinājis galvenās sēžu zāles griestu pārsegumu. Rezultātā izdega jumts, iegruva galvenās sēžu zāles pārsegums, sabojājot visu iekārtu un paralizējot parlamenta darbu šajā namā. Putrams bija saistīts ar kreisajiem, visdrīzāk komunistisko pagrīdi. Tobrīd viesos bija Somijas delegācija. Ugunsgrēkam būtu bijis jānotiek brīdī, kad delegācija pēc pasākuma operā atnāk uz parlamentu. Faktiski tas bija plānots kā terora akts. Spriežot pēc izmeklēšanas materiāliem, Putramam par ļaunprātīgu dedzināšanu tika piespriests diezgan bargs sods," stāsta vēsturnieks Ķikuts.
Latvijas Republikas Saeimas prezidija daļa pēc pārbūves. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Liesmas izpostīja grezno zāli ar krāšņajiem lukturiem, bruņniecības vapeņiem pie sienām un Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga skulptūru pie fasādes. Plenārsēdes pārcēla uz Rīgas pili. Izdegušās ēkas remonts ilga gadu. Kā stāsta vēsturnieks Ķikuts, Satversmes sapulces nams kļuva latviskāks: "Interjerā atbrīvojās no tā, kas nāca no pagātnes un atgādināja par seno Bruņniecības namu un tā tradīcijām. Tika aizvākta Valtera fon Pletenberga skulptūra un tās vietā parādījās fasādē Lāčplēsis. Pēc Eižena Laubes projekta mainījās arī zāles iekārtojums. Šo vidi pielāgoja jaunās valsts parlamenta vajadzībām."
Satversmes sapulces darba beigas

Satversmes sapulce darbojās divarpus gadus, pieņēma vairāk nekā 200 likumus un 130 noteikumus par dažādu iestāžu darbību. Uz pēdējo sēdi restaurētajā zālē deputāti sanāca 1922. gada 3. novembrī.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā ir kāda maza, bet vērtīga lieta, kas simbolizē Satversmes sapulci – piemiņas nozīme, kuru saņēma visi 152 deputāti. Tā pienācās visiem Latvijas pirmā parlamenta deputātiem neatkarīgi no tā, cik ilgu laiku un ko viņi bija darījuši Satversmes sapulcē.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa, baltiem cimdiem rokās, uzmanīgi izceļ nozīmi no ekspozīcijas un noliek uz tumša samta, lai vēstures relikviju varētu labāk nofotografēt un nofilmēt. Kad gaismas slīd pāri piemiņas nozīmei, iemirdzas 585. raudzes zelts, kas izceļ burtus, sudrabā darinātās ozollapas un krāsaina emalja. "Satversmes sapulce savā pēdējā kopsēdē 1922. gada 3. novembrī pieņēma pēdējo, 262. likumu. Tas noteica, ka tiek izveidota īpaša Satversmes sapulces piemiņas nozīme. Četros pantos bija noteikts piemiņas zīmes izskats – tā būs zelta un veidota kā valsts lielais ģerbonis, bet krāsās. Bija noteikts, ka tā ir jānēsā krūšu kreisajā pusē. Gan pie civila, gan militāra apģērba.

Latvijas Satversmes sapulces deputāta piemiņas nozīme. Mākslinieks Rihards Zariņš, izgatavota Stefana Berca darbnīcā. 1922. gads. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Tika arī noteikts, ka Saeimas deputātiem ir pienākums katru gadu 1. maijā rīkot svinīgo sēdi, uz kuru uzaicina arī Satversmes sapulces deputātus. Tā godinot Satversmes sapulci – pirmo demokrātiski vēlēto orgānu Latvijas Republikā," stāsta Ozoliņa.

Ar nozīmes izgatavošanas praktiskajiem jautājumiem nodarbojās jau 1. Saeimas Saimnieciskā komisija. Kā stāsta vēsturniece, sākotnēji gan darbs nevedās: "Neizdevās noorganizēt konkursu. Neviens mākslinieks nepieteicās nozīmi veidot. Tad vērsās pie izcilā latviešu grafiķa Riharda Zariņa un lūdza viņam metu uzzīmēt. Viņam tas nebija grūti, jo Zariņš jau bija pielicis roku arī pie Latvijas lielā ģerboņa darināšanas. Viņš uzzīmējis nozīmes veidolu, ievietojot centrā burtus SLS , kas apzīmē "Latvijas Satversmes sapulci"".
Ozoliņa saka, ka nav izdevies atrast dokumentālas liecības par to, kā piemiņas nozīmes pasniegtas. Nav arī zināms, kam piederējusi muzejā krājumā nonākusī nozīme. Tās nebija numurētas un uz tām nebija iegravēti deputātu iniciāļi. "Šo muzejs iegādājās 1995. gadā no kolekcionāra – pat ne no pēctečiem vai šo notikumu lieciniekiem. Diemžēl informāciju pagaidām neesam atraduši, bet nezaudējam cerības to izdarīt. Tā ir ļoti liela vērtība – ne tikai mūsu demokrātijas piemiņai un kā vēstures liecība, bet arī kolekcijas priekšmets," uzsver Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciāliste.
PLAŠĀKAI INFORMĀCIJAI: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa par piemiņas zīmi
Latvijas Republikas Satversme stājās spēkā 1922.gadā 7.novembrī, un tajā dienā darbu sāka 1. Saeima.