Atšķirībā no Rietumeiropas valstīm, kas pēc nacistiskās Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā atguva savu neatkarību, PSRS karaspēka ofensīva Latvijā 1944.–1945. gadā noslēdzās ar atkārtotu padomju okupāciju.
Tikai drosmīgākie izvēlējās ar ieročiem rokās pretoties svešajai varai un daudzkārtīgam pārspēkam. Nacionālo partizānu karā Latvijā līdz 1956./1957. gadam piedalījās ap 12 000–13 000 partizānu, no kuriem krita vai izdarīja pašnāvību 2407, bet padomju drošības iestāžu apcietinājumā nonāca 5489 cilvēki.
Vienas no spilgtākajām pēckara bruņotās pretošanās izpausmēm Kurzemē bija Kabiles ieņemšana 1945. gada Ziemassvētkos un Āpuznieku kauja 1946. gada 1. janvārī.
Kabiles partizānu vienība
Kabiles nacionālo partizānu vienību sākotnēji vadīja bijušais Kuldīgas aizsargu pulka vada komandieris Fricis Kārkliņš, kurš centās apvienot nelielas mežabrāļu grupas vai individuāli patvērumu mežā radušos cilvēkus. Viņu mērķis bija vērsties pret padomju okupācijas varas patvaļu, sagaidīt Rietumu valstu militāro palīdzību un atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti.
1945. gada septembrī partizānu nometnē pie "Jauntrekņu" mežsarga mājām bija pulcējušies 16 mežabrāļu. Viņiem pievienojās arvien jauni dalībnieki, arī bijušie leģionāri – virsleitnants Jānis Osvalds Zieds ("Oberleitnants"), leitnants Alberts Daukšs ("Klakts"), leitnants Kārlis Gertners ("Mācītājs") un citi. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara Kurzemes mežabrāļu grupas darbojās patstāvīgi, vadoties pēc vietējiem apstākļiem, bet nepieciešamības gadījumā saskaņoja dažādu grupu savstarpējo rīcību.
Līdzīgu taktiku ievēroja Kabiles partizāni, kas brīdināja vai fiziski sodīja (piekāva vīriešus vai nodzina matus sievietēm) vietējos kolaboracionistus, tā vājinot padomju varas nostiprināšanos un teroru pret civiliedzīvotājiem, bet vienlaikus izvairījās no lielākām sadursmēm ar komunistu režīma bruņotajiem formējumiem.
Kaut arī Kabiles partizāni saņēma atbalstu no vietējiem iedzīvotājiem, nereti kā soda veids tika praktizēta arī padomju aktīvistu aplaupīšana, it īpaši, ja tie atkārtoti nebija atturējušies no okupācijas režīma atbalstīšanas.
Uzbrukums Kabiles izpildkomitejai
Bijušajā Kabiles pagastmājā bija novietojusies vietējā izpildkomiteja un milicijas iecirknis, kur naktīs dežūrēja ap 25 bruņoti miliči un iznīcinātāji. Uzbrukuma iegansts bija vēlme atbrīvot iepriekšējā dienā aizturēto mežabrāli Rūdolfu Eglīti, kurš gan pa nakti jau bija pārvests uz Kuldīgas čeku.
1945. gada 24. decembra agrā rītā 20 bruņoti partizāni sadalījās vairākās grupās, pārgrieza telefona vadus, bloķēja ceļus un novietojās izejas pozīcijās 300 metru no Kabiles centra.
Pēc uguns atklāšanas atsevišķa trieciengrupa caur logiem, tos izgāzdama ar visiem rāmjiem, ielauzās milicijas telpās. Miličus nostādīja pie sienas ar paceltām rokām un līdzās tiem atstāja sargu, bet pārējie partizāni steidzās augšup uz otro stāvu, kur bija sabēguši Kuldīgas iznīcinātāju bataljona Kabiles vada kaujinieki. Kaut arī bija iespēja viņus nogalināt, lietojot rokas granātas, to nedarīja, lai neciestu turpat blakus dzīvojošā partizānu atbalstītāja – izpildkomitejas rakstveža ģimene.
Saskaņā ar LPSR Valsts Drošības ministrijas Kuldīgas apriņķa daļas priekšnieka Sobačkina vēlāk sniegto izziņu 1945. gada 24. decembrī Kabilē no mežabrāļu lodēm krita Valsts Drošības Tautas komisariāta (VDTK) Kuldīgas apriņķa daļas operatīvais pilnvarotais Dambis un šoferis Puriņš, iznīcinātāji Liepiņš un Znotiņš, bet tika ievainoti VDTK Kuldīgas apriņķa daļas vecākais leitnants Kirsanovs, operatīvais pilnvarotais Baļuļins, iznīcinātājs Galeckis un milicijas pilnvarotais Zieds. Sadursmē izdevās izdzīvot vietējai partordzei Budanskai, kura bija paslēpusies aiz krāsns.
Partizāni paņēma kā trofejas iegūtos ieročus, konfiscēja izpildkomitejas dokumentus un rakstāmmašīnas, kā arī atbrīvoja apcietinājumā esošos cilvēkus.
Daudzi apkārtnes iznīcinātāji, baidīdamies no mežabrāļiem, pēc šī uzbrukuma centās pamest dienestu.
Kā vēlāk atcerējās viens no šīs kaujas dalībniekiem Pēteris Pētersons ("Pēteris") (sagūstīts 1947. gada 16. decembrī, deviņus gadus ieslodzīts Noriļskā), jau pēc izpildkomitejas ieņemšanas un tumsas iestāšanās Kabilei no Kuldīgas puses tuvojusies smagā automašīna ar PSRS Iekšlietu karaspēka (čekas) karavīriem. Tā tomēr neuzdrīkstējās iesaistīties cīņā ar mežabrāļiem pēc tam, kad divi izlūkos sūtīti čekisti palika guļot ceļmalā pēc partizāna Jāņa Ozoliņa ("Džonis", kritis 1946. gada 23. novembrī) raidītām mašīnpistoles kārtām: "Tā mašīna tur palika, jo, kad notika tā šaušana, neviens palīgā nenāca. Ozoliņš savāca visus ieročus, kas viņiem tur bija uz pleciem, un atstiepa tos mums. Tā mēs uztaisījām briesmīgu troksni. Apkārtne visa runāja pēc tam, ka nu jau padomju vara pagalam".
Simboliski to apliecināja arī partizānu virs Kabiles pagastmājas paceltais sarkanbaltsarkanais karogs, kas demonstrēja bruņotās pretošanās kustības dalībnieku alkas pēc savas valsts un tautas brīvības.
Āpuznieku kauja
Kad 1945. gada 31. decembrī bija pagājusi nedēļa pēc pārdrošā uzbrukuma Kabiles izpildkomitejai, ap 200–300 karavīru no PSRS Iekšlietu karaspēka 5. strēlnieku divīzijas 36. motorizētā strēlnieku pulka, bruņoti ar tanketi, mīnmetēju, četriem ložmetējiem un citiem kājnieku ieročiem, uzsāka pretakciju, kas izvērtās par Āpuznieku kauju visas dienas garumā.
Kabiles grupas komandieris F. Kārkliņš ar vēl vienu partizānu bija devies pēc siena, tāpēc mežabrāļu nometnes (četri bunkuri un atsevišķa zirga novietne) aizstāvēšanu uzņēmās bijušais leģiona virsnieka-vietnieks (nereti dēvēts par leitnantu/virsleitnantu, kam trūkst dokumentāru apstiprinājumu) Ēvalds Pakulis ("Šerifs"). Nometni, izvērsušies 150 metru tai priekšpusē, aizsargāja 25 vīri, bruņoti ar trim ložmetējiem, četrām triecienšautenēm, 15 mašīnpistolēm un bagātīgu munīcijas krājumu.
Pēc Ē. Pakuļa pavēles pirmo triecienu uztvēra partizānu priekšgrupa ar Kārli Kristolcu priekšgalā, bezbailīgi ar ložmetēja kārtām retinot uzbrucēju rindas. Čekistu uzbrukums tika apturēts uz pusotru stundu, kas ļāva mežabrāļu pamatspēkiem sagatavoties nākamajam triecienam.
"Mēs tikmēr jau ieņēmām pozīcijas un salikām rokasgranātas pa ķērienam. Virsnieki acīmredzot bija iestāstījuši pārējiem, ka "bandīti ir aizlaidušies prom, ka jāiet apskatīt tā viņu nometne." Viņi nāca mežā tā kā brieži, pat runājās savā starpā. Norunājām tā, – pielaist granātas metiena attālumā viņus. Kad viņi pienāca tik tuvu un kad atklāja uguni, tad viņiem nebija, kur palikt. Tas, kas noslēpās aiz koka, tam ar granātu uzmeta virsū. [..] Tie krievi jau nevarēja galvu pacelt. Kā viņi paceļ, tā mēs viņus tūlīt šaujam nost. Tad viņi līda atpakaļ un slēpās, kur varēja, un tad pēc kāda laika sāka ar mīnmetējiem šaut. Bet mežā mīnmetēja šāviņš kokos sprāgst, tur viņi nekā nedabūja." Tik spilgti šīs kaujas gaitu vēlāk atcerējās Arvīds Blūzmanis ("Lācītis") (1947. gadā legalizējies, 2017. gadā apbalvots ar Viestura ordeni), kurš kopā ar vēl vairākiem partizāniem un rokas ložmetēju bija ieņēmis sedzējpozīcijas nometnes labajā flangā.
Tā kā partizānu bunkurā atradās saslimušais Artūrs Dišlers ("Artūrs"), tad mežabrāļi pieņēma lēmumu nosargāt nometni līdz tumsai, kas arī izdevās, līdz ar krēslu un pēc čekistu atkāpšanās pārceļoties uz meža masīvu vairāk nekā 15 kilometru attālumā.
Ir droši zināms, ka Āpuznieku kaujā krita trīs partizāni – Emīls Šmits ("Čigāns", viņa līķim čekisti vēlāk bija nogriezuši pirkstu, lai nolaupītu laulības gredzenu), Ādolfs Kūrējs ("Moskvīters") un K. Kristolcs, bet mūsdienās pieejamie padomju drošības iestāžu dokumenti, iespējams, ir apzināti sagrozīti, jo saskaņā ar tiem kaujā krituši nevis trīs, bet astoņi "bandīti", bet čekisti paši zaudējuši tikai divus kritušos un septiņus ievainotos, t.sk. vienu virsnieku.
Nacionālās pretošanās kustības muzeja Rendā vadītājs Andrejs Ķeizars (pateicoties viņa un viņa domubiedru nesavtīgiem pūliņiem, 2022. gada 15. septembrī netālu no Āpuznieku kaujas vietas atklāja Latviešu nacionālo partizānu apvienībai (LNPA) "Kurzeme" veltītu piemiņas objektu) uzskata, ka šajā kaujā varēja tikt ievainoti vai krita vismaz 50 čekas kaujinieku, kas varētu būt apbedīti Annas kapos Kuldīgā. Par to liek domāt arī vietējo iedzīvotāju vēlāk stāstītais, ka kritušie sasaluši krauti kā malka divās kravas mašīnās un vesti uz Kuldīgas čeku, kur saskaņā ar tobrīd tur ieslodzītās Marijas Muižnieces stāstīto "visu Jaungada nakti nagloja zārkus priekš savējiem".
Arī "Āpuznieku" māju saimniece Alīna Šnace bija novērojusi, ka, kaujai ritot, "ap pusdienas laiku aizdedzies siena šķūnis, kur partizāni glabājuši munīciju un sprāgstvielas, kam eksplodējot, gājuši bojā daži tuvumā esošie uzbrucēji, bet no rīta ap nodegušo šķūni sniegs bijis sarkans no asinīm. Čekas karavīri esot nakšņojuši netālu esošajos "Alņos", no kurienes vesti projām daudzi kritušie."
Kaut arī Āpuznieku kauja beidzās ar partizānu uzvaru, tad, kā vēlāk čekas nopratināšanā liecināja Ē. Pakulis: "Partizānos zuda gara možums un bija slikts garastāvoklis. Tas bija izskaidrojams ar bēdām par kritušajiem biedriem, kā arī paredzējām, ka tāds liktenis gaida arī mūs."
LNPA "Kurzeme"
Pēc Āpuznieku kaujas, parādot savas izcilās kaujas prasmes un komandiera talantu, par Kabiles grupas vadītāju kļuva Ē. Pakulis, un tā pakāpeniski kļuva par vienu no spēcīgākajām partizānu grupām ar vairāk nekā 50 bruņotiem vīriem ierindā.
Ē. Pakulis ātri vien ieviesa stingrāku militāro disciplīnu un uzskatīja, ka ir nepieciešama centralizēta partizānu darbības koordinācija, jo drīzumā sāksies karš bijušo sabiedroto – PSRS un Rietumu valstu starpā.
Sakaru uzturēšana starp mežabrāļu grupām bija arī svarīga, lai apmainītos ar to rīcībā nonākušo informāciju, kā arī sniegtu patvērumu tiem partizāniem, kuru grupas tiktu iznīcinātas. Par padomju aktīvistu sodīšanu lēma partizānu tiesa meža sapulcēs.
Aktīva padomju varas atbalstītāja bija Kabiles skolas pionieru vadītāja komjauniete Alvīna France (pateicoties viņas denunciācijām, komunistu represijās cieta vairāk nekā 20 cilvēku), kuras sodīšana ar nāvi 1946. gada aprīlī notika, kādam no mežabrāļiem ietērpjoties glītā mētelī ar platmali galvā un izvilinot viņu ārpus skolas.
Savukārt nāves soda izpildi Abavciemā nošautajam iznīcinātāju komandierim Ķīvītim, kurš nemitīgi terorizēja vietējos iedzīvotājus, izdevās veikt tikai ar atkārtotu mēģinājumu, jo partizāni nevēlējās to darīt viņa nepilngadīgās meitas klātbūtnē.
1946. gada 9. maijā "Olģerta" nometnē Kuldīgas apriņķī pie Abavas notika Ē. Pakuļa izveidotās organizācijas – Latviešu nacionālie partizāni (LNP) "Kurzeme" dibināšanas sanāksme, kurā piedalījās 21 pārstāvis no septiņām mežabrāļu grupām. 6.–7. septembrī sekoja daudzu šo partizānu grupu pārstāvju apspriede Talsu apriņķī pie Usmas ezera, kurā gandrīz 60 dalībnieku no 16 mežabrāļu grupām vienojās par kopēju taktiku cīņā pret padomju okupācijas režīmu.
Sanāksmes dalībnieki pieņēma lēmumu apvienot vienības LNP "Kurzeme" un "Latviešu nacionālo partizānu organizācija" vienā struktūrā ar nosaukumu – Latviešu nacionālo partizānu apvienība (LNPA) "Kurzeme", par kuras vadītāju ievēlēja Ē. Pakuli.
Kopumā LNPA "Kurzeme" vienoja 17 nacionālo partizānu grupas – ap 500 dalībniekiem, tās darbība 1946. gadā aptvēra daudzus pagastus Ziemeļkurzemē un arī ārpus tās robežām.
Liktenīga partizānu grupu pārstāvjiem izrādījās čekas aģenta Marģera Vītoliņa ("Tankists", vainojams 48 cilvēku represēšanā, miris Latvijas Republikas Prokuratūras pret viņu uzsāktās izmeklēšanas laikā 1996. gadā) klātbūtne šajā sanāksmē, kurš, uzdevies par ārvalstu sakarnieku, fotografēja partizānus it kā tiem izgatavojamo dokumentu vajadzībām.
M. Vītoliņš arī pārliecināja 14 partizānu grupu delegātus doties uz Rīgu, kur 1946. gada oktobrī gaidītās tikšanās ar Lielbritānijas izlūkdienesta pārstāvi vietā tos sagaidīja nonākšana Stūra mājā Brīvības ielā 61.
Nesagaidot partizānu atgriešanos, pēc dažām dienām Ē. Pakuļa uzdevumā uz Rīgu devās A. Daukšs, kuru čekisti aizturēja Cēsu un Brīvības ielas krustojumā. Pēc izrādītās pretošanās viņu Stūra mājā smagi piekāva, bet vēlāk sodīja ar 15 gadiem ieslodzījumā Vorkutā, kur viņš bija viens no 1953. gada sacelšanās dalībniekiem, bet Latvijā atgriezās 1956. gadā.
Čekas represijas
Kaut gan atsevišķām Kurzemes partizānu grupām izdevās noturēties līdz pat 50. gadu vidum, lielākā daļa mežabrāļu objektīvu iemeslu dēļ nespēja ilgstoši pretoties okupācijas režīma pārspēkam, un daudzi vai nu krita (Kabiles grupas pirmo komandieri Frici Kārkliņu un vēl citus nošāva mežā 1946. gada novembrī-decembrī), vai tika neitralizēti čekas aģentu-kaujinieku īpašās operācijās.
Represijas smagi skāra arī sievietes partizānes. 1946. gada decembrī čekas aģenti aizturēja bijušo leģiona medmāsu un Kabiles grupas sakarnieci Ēriku Launīti, kuras vecāki jau 1941. gada 14. jūnijā bija izsūtīti uz Sibīriju, bet viņa pati tagad 15 gadus bija spiesta pavadīt ieslodzījumā Gulagā.
Līdz 1949. gada janvārim dzīvību izdevās saglabāt no Matkules nākušajai Laumaņu ģimenei piecu cilvēku sastāvā (tēvs, māte, divi dēli un meita), kurus nogalināja bijušā leģiona leitnanta Arvīda Gailīša ("Grosbergs", vainojams 24 cilvēku represēšanā) vadītās specgrupas operācijā Tukuma apkārtnē.
Kabiles partizānu grupā izveidojušās Vilmas Laumanis ("Rupucis") un bijušā leģionāra Jāņa Slokenberga ("Jokers") romantiskās attiecībās piedzima meita, kuras tālākās gaitas palikušas nezināmas.
Nespējot izturēt čekistu fizisko vardarbību vai emocionālo spiedienu, par nesadarbošanos draudot iznīcināt viņu ģimenes, par nodevējiem diemžēl kļuva arī daļa bijušo partizānu vai viņu atbalstītāju.
Tikai tā čekai 1946. gada 10. decembrī izdevās aizturēt LNPA "Kurzeme" vadītāju Ēvaldu Pakuli, kurš tobrīd nemaz nenojauta, ka viens no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem Jānis Vanags ("Kaminskis", tautā pazīstamo dziesmu "Vecās likteņdzirnas" un "Tur mazā meža bunkurītī" vārdu autors) tobrīd jau ir kļuvis par čekas aģentu ("Vinogradovs", vainojams 14 cilvēku represēšanā, miris mīklainos apstākļos 1958. gadā).
Pēc atbrīvošanas no apcietinājuma 1946. gada novembrī J. Vanags atjaunoja sakarus ar Kabiles grupu un izklāstīja mežabrāļiem čekas izdomātu leģendu, ka kāda cita partizānu grupa no Vidzemes vēlas pievienoties kurzemniekiem. Čekas inscenējums izdevās pēc tam, kad tikšanās brīdī divi partizāni tika nošauti, bet ar nodevīgiem J. Vanaga sitieniem ar pistoli pa galvu tika apdullināts pats Ē. Pakulis. Tikai pateicoties tam, ka no 1947. gada maija uz laiku bija atcelts nāves sods, viņu sodīja ar 25 gadiem ieslodzījumu – tobrīd augstāko soda mēru.
Mordovijas un Kolimas nometnēs Ē. Pakulis atradās 23 gadus un bija viens no tiem garā nesalauztajiem, kas nekad nelūdza mīkstināt viņam piespriesto sodu. Pēc atgriešanās dzimtenē Ē. Pakulis strādāja par mākslinieku Dekoratīvās mākslas kombinātā un mira 1987. gadā, pēdējo atdusas vietu rodot Salaspils kapos.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
