Tai pašā laikā reizumis arī paši arhīvu vācēji nav līdz galam pārliecināti par to, kur tieši vajadzētu glabāties arhīviem. Tāpat gadās, ka savākto vēstures liecību – dokumentu, fotogrāfiju, sarakstes, memoriālo priekšmetu, tostarp arī trimdā izdotās literatūras - ir tik daudz, ka teju neiespējami to apkopot vai kā citādi sistematizēt.
Raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" sarunā atklājās viens no veiksmes gadījumiem, kad Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) nonākuši vērtīgi materiāli no Valdemāra Ģintera privātā arhīva. Tas noticis, pateicoties Valdemāra Ģintera mazmeitas Baibas Eglājas iniciatīvai.
Kā stāstīja LNVM direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts,
Valdemāra Ģintera piederīgie bija tie, kuri uzrunāja muzeju, jautājot, vai muzeju interesē arheologa Valdemāra Ģintera arhīva materiāli. Tiešā tekstā jautājot: "Vai jūs tas interesē?"
Valdemārs Ģinters savulaik bijis Valsts Vēsturiskā muzeja direktors, arheologs, un muzejam bija kontakti ar viņa piederīgajiem. Līdz ar to, lai nodotu Ģintera arhīvu muzejam, tas bijis tikai sarunu jautājums, lai izlemtu, tieši kas muzejam būtu vajadzīgs, lai atklātu sava laika liecības. Veiksmīgās sadarbības rezultātā muzejs ticis pie ļoti vērtīgām laika liecībām.
"Šajā gadījumā bija ļoti spēcīga piesaiste šai konkrētajai personībai, jo Valdemārs Ģinters bija kādreizējais mūsu muzeja direktors ar ļoti ievērojamu lomu Latvijas vēsturē.
Viņš Otrā pasaules kara laikā ļoti aktīvi līdzorganizējis bēgļu laivu kustību uz Zviedriju. Viņš bija faktiski viens no drosmīgākajiem organizatoriem Kurzemes krastā un viens aktīvākajiem Zviedrijas latviešu sabiedriskās dzīves organizētājiem.
Mums bija skaidrs, ka esam ieinteresēti, un notika abu pušu tikšanās ar pārliecību, ka vēsturiskajām liecībām ir jābūt Latvijā," sacīja Ķikuts.
Šis ir veiksmes stāsts ne tikai tā iemesla dēļ, ka satikās divas ieinteresētas puses – muzejs un piederīgie, bet, kā stāsta Valdemāra Ģintera mazmeita, vectēva veidotais arhīvs bijis ļoti skrupulozs un ar milzu vērību veidots, glabāts un sistematizēts.
"Viņa arhīvi, iespējams, interesē tika viņa bērnus. Nākamās paaudzes, dzīvojot trimdā, jau ir asimilējušās, un viņus šie vēsturiskie materiāli vairs neinteresē. Mūsu gadījumā šī bija veiksmīga sakritība. Mans vecaistēvs, pats vēsturnieks būdams, saprata, cik nozīmīgi ir tie materiāli, dokumenti, kurus viņš atstāja, aizejot mūžībā 1982. gadā. Viņš daļēji tos jau bija sakārtojis.
Kad 1989. gadā pirmo reizi aizbraucu pie saviem radiem uz Zviedriju, tad tur atradām perfektā kārtībā sakārtotu arhīvu. Piemēram, bija tāds koferītis ar uzrakstu "Manas kara gaitas",
kur bija viss no pirmajām Baloža brigādēm, visas ārzemju pases, ko Ulmanis bija izdevis uz kuģa “Saratova” pirmajiem cilvēkiem Liepājā, kuri iestājās par neatkarības cīņu. Ieskaitot Otrā pasaules kara šifrus, sarakstes, dokumentus, un tas viss bija perfekti sakārtots," stāstīja Valdemāra Ģintera mazmeita.
Ģimenes lēmums bija nodot šos materiālus muzejam, lai tie būtu pieejami visai sabiedrībai, lai tā uzzinātu par cilvēku, kurš bijis izcils savas dzimtenes patriots. Tomēr nereti viņš palicis ēnā viena iemesla dēļ – viņš tādējādi sargāja savus dzimtenē, okupācijā palikušos piederīgos.
Kā norādīja Baiba Eglāja, viņu dzimtas gadījumā nav bijušas šaubas par to, ka dzimtas materiāliem vajadzētu glabāties tieši Latvijā – tieši LNVM. Tomēr katrs gadījums ir izskatāms rūpīgi un apdomājot, iespējams, kādiem no privātajiem arhīviem vieta glabāšanai ir tieši mītnes zemē.
Valdemāra Ģintera privātā arhīva dāvinājuma rezultātā muzejs un līdz ar to sabiedrība tikusi pie ļoti vērtīgām liecībām – tostarp fotogrāfijām, Latvijas Pagaidu valdības Valdemāram Ģinteram izsniegtas ārzemju pases (Nr.351). Vēl dāvinājumā ir Valdemāra Ģintera Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Atsevišķās Studentu rotas krūšu nozīme, arī viņa diapozitīvu krājums no 1944. gada vasaras.
"Ģinters bija viens no pirmajiem, kas sāka interesēties par krāsu diapozitīviem. Krāsu diapozitīvi tam laikam ir kaut kas unikāls. Ap diviem tūkstošiem krāsu diapozitīvu ir viņa arhīvā. Iedomājieties, 1944. gada vasarā viņš bija sadabūjis krāsu filmas, lai nofotografētu pirms evakuācijas uz Vāciju un slavenā Mērija Grīnbergas ceļojuma muzeja krājuma vērtīgākās etnogrāfijas kolekcijas daļas," stāstīja LNVM direktora vietnieks.
Muzeju un Valsts arhīva pārstāvji norādīja, ka pati svarīgākā lieta vēstures liecību, tostarp privāto arhīvu saglabāšanā, ir komunikācija. Proti, saruna ar liecību šā brīža glabātājiem un potenciālajiem glabātājiem nākamajām paaudzēm – vai nu tie būtu kāds no muzejiem, vai arī arhīvs.
