Filozofijas esejas un nepakļaušanās
1985. gadā “Mikrofons” radio ēterā skanēja jau 20 gadu – kā pretpropaganda ASV Valsts departamenta uzturētās raidorganizācijas “Amerikas balss” raidījumiem latviešu valodā, ko, par spīti slāpēšanai, slepus klausījās daudzi.
““Mikrofona” skanēšanas laiks tika piemērots tam laikam, kurā skanēja “Amerikas balss”. Ja “Amerikas balss” mainīja laiku, tad mainījās arī “Mikrofona” skanēšanas laiks,” smejas Kārlis Grīnbergs, kurš līdz 80. gadu vidum bija “Mikrofona” redakcijas vadītājs. Raidījums tolaik skanēja četrreiz nedēļā – otrdienās, ceturtdienās, piektdienās un svētdienās septiņos vakarā. Apzināti veidots kā izklaidējošs, brīvāka formāta raidījums ar mērķi piesaistīt plašu auditoriju, “Mikrofons” prata ietvert arī sabiedrībā svarīgas tēmas un, viņaprāt, tādējādi pielika arī savu roku Atmodas veicināšanā.
“Es domāju, ka tas izdevās, to pat iepriekš neparedzot. Teiksim, “Mikrofona” redakcijā nonākot tādam cilvēkam kā Ilmāram Latkovskim, raidījuma programma kļuva tāda, kas zināmā mērā šo Atmodu veicināja,” norāda Grīnbergs.
“Es nācu no filozofijas studijām, un man bija tāda varbūt filozofiska pieeja, kas savienojās ar zināmu buntavnieciskumu kā cilvēkam, kurš saklausījies “Amerikas balsi”,” atceras Latkovskis, kurš “Mikrofonā” strādāja no 1983. līdz 1988.gadam. Tolaik kopā ar kolēģiem Kārli Grīnbergu, Vizmu Apoloni un Liu Guļevsku viņi bija “Mikrofona” redaktori, kuru atbildībā bija sagatavot raidījumu – izvēlēties sižetus, uzrakstīt studijas tekstus diktoriem.
“Es mēģināju reizēm darīt lietas, kuras radio it kā nepienāktos un ko noteikti šodien neviens neklausītos. Piemēram, raidījumu cikls ar Mišela Monteņa esejām.
Tās esejas, protams, ir pavisam cits laiks, bet ļoti bieži tās problēmas, īpaši sociālpolitiskās, kas attiecas uz valdošajiem cilvēkiem, ir ļoti aktuālas arī mūsdienās. Tika lasīti eseju fragmenti un ik pa brīdim ielikti kādi sižeti. Un tajā laikā, kad nebija šīs informācijas milzīgās gūzmas, kad nebija jāpiesaista uzmanība divos teikumos, daudzi cilvēki patiešām klausījās raidījumu ar Monteņa esejām. Šodien grūti iedomāties, ka tādā populārā raidījumā būtu filozofiskas esejas,” atminas Latkovskis. Filozofiskiem zemtekstiem “piesieties” bijis grūtāk, tomēr cenzori pūlējās būt modri.
“Kolēģe Lia Guļevska reiz raidījumu bija iesākusi ar teikumu: “Šodien valdošie – Rietumu vēji.” Cenzors uz tiem rietumu vējiem bija aizķēries un teicis – neparko! Tas neizgāja cauri,” šodien ar smaidu atceras kādreizējais “Mikrofona” redaktors.
Viens no skandalozākajiem “Mikrofona” raidījumiem izskanēja 1988. gada 24. martā. Tajā pieminēja deportācijas, skanēja Lidijas Lasmanes-Doroņinas balss. Radio fonotēkā par šo ierakstu saglabājušās atmiņas gadu vēlāk, kad ētera groži jau bija krietni vaļīgāki.
Fragments no raidījuma: “Patiesība, šķīstīšanās patiesība... Par to pagājušā gada 24. martā runāja Zigurds Vidiņš un viņa filmas “Daži stāsti bez epiloga” varoņi. Par to domāja raidījuma redaktors Ilmārs Latkovskis. Raidījuma atkārtojuma noņemšana, telefonu nepārtrauktā zvanīšana, rājieni, klausītāju vēstuļu plūdi, raidījuma tiražēšana Čiekurkalna tirgū – tāda bija reakcija...”
“Kā tas raidījums izgāja cauri, es tagad neatceros, bet tas bija iespaidīgs raidījums. To dzirdot, kāds no Kompartijas vadoņiem bija atjēdzies, ka šis jau ir par traku, un atkārtojumu noņēma nost. 11.00 no rīta jābūt atkārtojumam, un atkārtojuma nav. Tobrīd redakcijā biju es un jaunā darbiniece Elita Mīlgrāve, kura tobrīd, šķiet, vēl tikai praktizējās, kad sāka zvanīt telefoni. Nemaņā! Bija četri telefoni, un mēs divatā nespējām tos izcilāt. Kāpēc nav? Kuriozi – zvanītāji lamā mani, kāpēc nav atkārtojuma...” atceras Latkovskis.
Tas gan nebija šis raidījums, bet iesaistīšanās tobrīd pagrīdes žurnālā “Auseklis”, kas 1988. gadā pielika punktu Latkovska darbam “Mikrofonā”. Bet paskaidrojumus esot nācies rakstīt regulāri.
“Bija kuriozs gadījums, kad man tika izteikts rājiens par “netradicionālu Uzvaras dienas atspoguļojumu”, jo raidījumā bija runāts par Žani Lipki, vecticībniekiem un pretošanās kustību,” viņš min kādu piemēru.
Cilvēku vienošana aptaujās un nelegālā mūzika
“Mikrofona” spēks bija tā veidotāju personībās, saka Gundars Venens, kurš kā raidījuma mūzikas redaktors no 1983. līdz 1988. gadam dzirdēja visus “Mikrofona” raidījumus. Viņš uzsver: “Mikrofons” atļāvās cilāt tematus, kuri ļodzīja Padomju Savienības publisko tēlu.
“Tikai kroplā sabiedrībā dzīvojot, kur viens uzskata, ka viss ir kārtībā, bet pārējiem tā nešķiet, rodas pretnostatījumi. Mēs ļoti apzināti mēģinājām izklaidējošā raidījumā pasniegt tās tēmas, kas prasījās pēc risinājuma,” teic Venens, kā piemēru minot Lias Guļevskas sadarbību ar Marinu Kostaņecku, kura tolaik daudz rakstīja par problēmām bērnunamos un internātskolās.
Īpaša loma “Mikrofona” vēsturē ir ikgadējai dziesmu aptaujai, kas kļuva par visa raidījuma zīmolu. Ilggadējā “mikrofoniete” Lia Guļevska intervijā radio kolēģei Zanei Lācei uzsver – tā nebija tikai populārākās dziesmas noteikšana.
“Primāri tas nozīmēja latviešu auditorijas sakļaušanos ap kaut ko. Un tas ''kaut kas'' tajā konkrētajā brīdī bija dziesma. Gan Zigmunds Skujiņš, gan Leons Briedis jau Atmodas laikā un pēc tam skaidri un gaiši formulēja: Latvijai nebija kaut kādā veidā jāapvienojas un jāiznāk ārā no savām skalu būdām. Mēs visi jau bijām vienoti - “Mikrofona aptaujā”, teātrī un Dziesmu svētkos,” uzsver Guļevska.
“Mikrofona” redakcijas vadītājs Kārlis Grīnbergs piebilst – šīs dziesmas latviešu valodā bija liels spēka avots laikā, kad apkārt valdīja izteikti pārkrievošanas centieni.
“Un te bija turēšanās pie nacionālā, pie latviskā. Bija jau arī daži gadi, kad mūs spieda ielikt dziesmas arī krievu valodā, bet tas nevienam no mums un mūsu klausītājiem negāja pie sirds, tāpēc no tā tomēr tikām vaļā,” viņš atminas.
Dziesmā varēja pateikt vairāk nekā vārdos, tādēļ dziesmu tekstus cenzori pētīja īpaši skrupulozi. Raidījuma veidotāji atceras, kā 1981. gadā tika saņemti stingri mājieni, ka nedrīkst uzvarēt Ulda Stabulnieka un Māras Zālītes “Tik un tā”. Bet 1986. gadā bijuši centieni kavēt grupas ''Līvi'' dziedātās “Dzimtās valodas” uzvaru, kas gan neizdevās.
““Mikrofona aptaujā” kulminēja tā dzīvā klātbūtnes sajūta, kas gada garumā izpaudās “Mikrofona” vēstuļu raidījumos un izbraucienos pie klausītājiem reģionos, saka “Mikrofona” mūzikas redaktors Gundars Venens. Viņa atbildībā bija arī mūzikas izvēle ikdienas raidījumiem, un līdzās radio fonotēkā akceptētajiem skaņdarbiem viņš atvilktnē turēja arī dažus ierakstus “ārpus likuma”.
“Viens no spilgtākajiem momentiem, kad mēs izmantojām, jāsaka, nelegālu mūziku, bija Ilmāra raidījums, kurā viņš pārraidi beidza ar vārdiem, ka “smaids maksā daudz mazāk par elektrību, bet dod daudz vairāk gaismas”. Tam viņš pievienoja teikumu “nu, tad nodzēsīsim gaismu un pasmaidīsim”. Un Sandra Glāzupa, kura bija mūsu diktore, to norunāja tik samtaini un pavedinoši, ka tur nemaz cita noskaņa nevarēja būt, kā tikai kaut kas tāds intīms...” smiedamies atminas toreizējais divdesmitgadnieks.
Pārliecībā, ka cauri tas tāpat neizies, Venens raidījumu nolēma noslēgt ar Joko Ono dziesmu “Kiss Kiss Kiss”. Apstiprinot raidījumu, sarunas karstumā par iepriekšējo tematu brīvdomīgo meldiņu nepamanīja. Lai gan pēcāk skandāls bijis liels, 80. gadu radio ētera vēsturē palicis arī šis nospiedums.
No raidījuma, kam vajadzēja slāpēt klausītāju interesi par “Amerikas balsi”, “Mikrofons” ar laiku pats kļuva par vienu no valdošās varas drupinātājiem.
