"1919. gada vasarā ap Daugavpili notiek vienas no sīvākajām kaujām. Polijas armija no vienas puses, Padomju Krievijas bruņotie spēki – no otras puses. Arī Lietuvas armija. Ar mērķi, kurš pirmais ieņems Daugavpili un kurš kontrolēs Latgales lielāko pilsētu. Visi ir ieinteresēti. Katrai no šīm armijām, valstīm un valdībām bija savi politiskie mērķi. Bija acīmredzams, ka tas neizdosies Polijas armijai vienai pašai, Lietuvas armijai vienai jau galīgi tas neizdosies. Un arī Latvijas armija nebija ģeogrāfiski tādā situācijā, lai, ignorējot pārējos frontē esošos spēkus, varētu uzbrukt Daugavpilij," Latvijas Televīzijai stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.

"Viena no nozīmīgākajām personām, kurai varam teikt lielu paldies, ka Latgale tiek atbrīvota un Latgale kļūst par Latvijas Republikas sastāvdaļu, ir Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba priekšnieks pulkvedis Pēteris Radziņš," uzskata Kuzmins. Radziņš bijis viens no Latvijas lielākajiem militārajiem teorētiķiem un rakstniekiem."Viņam bija ļoti laba attieksme gan pret Poliju kā valsti, gan pret Polijas bruņotajiem spēkiem. Viņš uzstāja, ka mums noteikti jāmēģina vienoties ar Poliju, lai pēc iespējas ātrāk sāktu Latgales atbrīvošanas operāciju," stāsta pētnieks.

1919. gada 30. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis un Virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš noslēdza vienošanos ar Polijas armijas pārstāvi Rīgā kapteini Aleksandru Miškovski. Formāli visu Latgales atbrīvošanu vadīja Polijas grupējuma komandieris Edvards Ridzs-Smiglijs, kuram bija pakļauti latviešu komandieri.

"Atbilstoši noslēgtajam līgumam par Polijas bruņoto spēku līdzdalību bija paredzēts, ka poļi piedalīsies ar 30 000 karavīru. Reālais poļu karavīru skaits, kas piedalījās, nav precīzi zināms," par spēku samēru 1920. gada sākumā stāsta Valdis Kuzmins. Tomēr viņš norāda, ka pēcpadomju izlūku avotiem, kas vēlāk publicēti, piedalījās ap 15 000 poļu.

"Kauju sākumā ir grūti mērīt padomju 15. armijas spēkus pret latviešu vienībām. Apmēram 6000 karavīru iesaistīti vienā frontē, varētu pieskaitīt vēl 3000. Bet, kā rakstīja Pēteris Radziņš, padomju armijas rīcībā bija Daugavpils-Ostrovas dzelzceļa līnija. Igaunija risināja miera sarunas ar Padomju Krieviju, tāpēc Sarkanā armija varēja no igauņu frontes pārsviest savus spēkus salīdzinoši ātri, izmantojot dzelzceļa satiksmi. Kritiski svarīgi bija sākt operāciju pēc iespējas ātrāk un iespējami straujākā uzbrukumā ieņemt Daugavpili, lai neļautu padomju spēkiem pievest rezerves," vērtē pētnieks.

Ar Daugavpils Universitātes vēstures doktoru Henrihu Somu Latvijas Televīzija tikās pie katoļu baznīcas Līksnas pagastā, Daugavpils novadā. Tās apkārtnē 1920. gada 3. janvārī notika pirmās kaujas par Daugavpils atbrīvošanu no lieliniekiem. "No Sēlijas puses pāri Daugavai pārcēlās divi Latvijas armijas kājnieku pulki, un sākas kaujas. 3. janvāra rītā Līksnas pagasts un blakus esošais Nīcgales pagasts bija pirmie pagasti Latgalē, kurus atbrīvoja Latvijas armija," stāsta vēsturnieks.

1920. gada janvārī bija liels sals. Reizēm naktīs temperatūra noslīdējusi līdz mīnus 30 grādiem. Daugava bija aizsalusi. Tas deva iespēju Latvijas karavīriem viegli šķērsot upi. Sastingušajā zemē nocietinājumus un ierakumus nevarēja izbūvēt. Tik vien kā izmantot dziļo sniegu, lai paslēptos no pretinieka.

"Latvijas armijas uzbrukums bija pēkšņs. Sarkanā armija to negaidīja," saka Henrihs Soms un ar roku norāda virzienus, kur Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas pulka trīs bataljoni izvērsa triecienu.

"Ieņēma tuvējo Nīcgales staciju. Tā kļuva par bāzi, no kuras pēc tam ieņemtās teritorijas apgādāja ar munīciju un pārtiku. Divi bataljoni aizgāja tajā virzienā, bet viens bataljons devās pa labi. Viena daļa karavīru virzījās Latgales iekšienē Rēzeknes virzienā, un otra daļa devās pa labi uz Daugavpili, lai tur iespējami ātri savienotos ar poļu armiju un izveidotu vienotu fronti, kas sekmētu tālāku Latgales atbrīvošanu. Uzdevums bija ieņemt teritoriju virzienā uz Daugavpili. No Līksnas līdz Daugavpilij ir tikai 20 km. Ir stāsti, ka iedzīvotāji ir palīdzējuši Latvijas armijai, parādot ceļus, kā tuvāk aiziet," stāsta vēsturnieks.

Ar Līksnas dzelzceļa staciju saistās kāda zīmīga epizode. Kad sarkanarmieši pameta Nīcgali, viņu bruņu vilciens ar ložmetējiem un artilēriju iebrauca Līksnas stacijā, lai virzītos uz Daugavpili. Stacijā saglabājusies no laukakmeņiem celta ēka ar maziem logiem, arkveida durvju ailām un senu durvju bultu. Neatkarības kara gados tā, visticamāk, bija noliktava, un tā varēja būt lieciniece notikumiem pirms 100 gadiem.

"Latvijas armijas karavīri ielenca staciju, un kā trofeja tika iegūts padomju bruņu vilciens. Lai padomju vilciens nespētu aizbraukt, tika saspridzinātas sliedes. Tika atrasts arī mašīnists un kurinātājs, kuri bija paslēpušies vietējā pārmijnieka būdā. Bataljona komandieris nolēma lielinieku bruņu vilcienu izmantot, lai pārvietotu Latvijas karavīrus uz Daugavpili. Tas [sliežu ceļš] tika saremontēts, un vilciens devās uz Daugavpili savienoties ar Polijas armiju. Pēcpusdienā, kad Daugavpils jau faktiski bija atbrīvota, no šīs stacijas Daugavpilī ieradās pirmie Latvijas karavīri," vēstures notikumus atstāsta Henrihs Soms.

Sarkanarmieši atkāpjoties Līksnas stacijā pameta ne vien bruņu vilcienu, bet arī vagonus ar artilērijas šāviņiem. Kā uzsver vēsturnieks, operāciju un kauju plānos šādas epizodes kā lielinieku bruņu vilciena atņemšanu nevar paredzēt. Ļoti daudz ko izšķīra vienību komandieru prāts, pieredze un izveicība. Par šo epizodi bataljona komandieris Augusts Apsītis-Apse vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

Daugavpils bija atbrīvota. Apstākļi frontē bija smagi. Jaunās Latvijas valsts armija tikai veidojās. Karavīriem trūka pārtikas, apģērba, bruņojuma.

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Kristaps Pildiņš Latvijas Televīzijai stāsta, ko savās atmiņās bija minējis toreizējais Vidzemes divīzijas komandieris un Dienvidu frontes pavēlnieks Mārtiņš Peniķis: "Pirms uzbrukuma Daugavpilij 2. janvārī, sapulcējoties 3. Jelgavas kājnieku pulka karavīriem, bataljona komandieris ir konstatējis, ka vairākiem karavīriem ir novalkāti apavi. Ziemas laikā tie nav derējuši uzbrukumam, tāpēc šie karavīri ir nosūtīti uz lauku virtuvēm, lai ar vezumiem sekotu kājniekiem. Nākamajā dienā komandieris fiksē, ka karavīri ir atpakaļ ierindā.
Viņš jautā: "Kāpēc jūs neesat tur, kur jūs norīkoja?"
Karavīri lūdza atļauju piedalīties uzbrukumā: "Mēs esam sagādājuši sev jaunus zābakus."
"Kur tad jūs ņēmāt jaunus zābakus? Ne tak atņēmāt civiliedzīvotājiem?"
Karavīri saka: "Nē. Mēs tos apšuvām ar stirnu ādām, un nu mums ir jauni apavi."
Komandieris atļāva viņiem doties 3. janvāra uzbrukumā Daugavpilij."

9. janvārī sākās uzbrukums Ziemeļlatgalē.

Kaujās izcēlās Latgales partizānu pulks, kas bija no izveidots vietējiem brīvprātīgajiem iedzīvotājiem. "Viņu galvenais uzbrukuma mērķis bija Pitalovas dzelzceļa stacija, ko vēlāk mēs 1920.–1930. gados saucām par Abreni, lai pēc iespējas ātrāk pārgrieztu dzelzceļa līniju, kas savieno Daugavpili ar pārējo Krievijas teritoriju. Lai neļautu padomju vienībām pārsviest papildu vienības no Igaunijas frontes," stāsta Valdis Kuzmins.

Viņš norāda, ka Abrenes virzienā uzbrukums neattīstījās tik veiksmīgi. Un, kā rakstījis Pēteris Radziņš, tad savā ziņā tā bija viņa kļūda, ka viņš ļāva komandieriem uz vietas pašiem plānot uzbrukumu operācijas, kā viņi vēlējās. "Daudz lielāks panākums bija Latgales partizānu pulka pirmā bataljona uzbrukums Kārsavas stacijai, kuru izdodas ieņemt 12. janvārī," norāda Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks.

Atbrīvot Ziemeļlatgali armijai izdevās, savelkot loku ap Rēzekni.

"Rēzekne bija stratēģiski nozīmīga vieta. Padomju armijai Rēzekne bija pēdējais placdarms, kur varēja veikt militārās operācijas, un dzelzceļš bija ļoti nozīmīgs. No Krievijas puses varēja arī apgādi veikt, karavīrus pārvietot," Latvijas Televīzijai uzsver Latgales Kultūrvēstures muzeja vēsturnieks Kaspars Strods.

"Gan pulkvedis Pēteris Radziņš, gan Kurzemes divīzijas komandieris vēlējās, lai Rēzekni atbrīvo tieši latviešu vienības. Kā rakstīja Pēteris Radziņš, tas bija politisku iemeslu dēļ," norāda Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.

"Jo visas lielās pilsētas - Jelgava, Rīga, Cēsis, Daugavpils - vienmēr atbrīvo kādas citas valsts karaspēks. No politiskā viedokļa būtu bijis labi, ja tās būtu latviešu vienības, kas ieiet Rēzeknē. Bet plāns, kuru 19. janvārī izstrādāja pulkvedis Jānis Puriņš... ja pildītu šo plānu, tad vācbaltu vienības nonāktu ļoti kritiskā situācijā. Iespējams, pat varētu nonākt ielenkumā ar ļoti bēdīgām sekām. Tāpēc Landesvēra komandieris, britu majors Herolds Aleksanders pieņēma lēmumu ignorēt augstāk stāvošā komandiera pavēli un īstenot pats savu plānu - un 1920. gada 21. janvāra agrā rītā pirmās vācbaltu vienības iegāja Rēzeknē," stāsta Kuzmins.

Pēc viņa teiktā, tas esot bijis viens "spīdošākajiem mobilās karadarbības paraugiem". "Ar ragavām iebrauc 30 kilometrus padomju spēku aizmugurē, sāk apšaudīt dzelzceļa līniju. Padomju vienības jutās apdraudētas. Un visi tie, kas bija spējīgi, sakāpa vai nu bruņotos vilcienos, vai preču vilcienu vagonos un centās atstāt Rēzekni. Jo ātrāk, jo labāk. Faktiski Rēzekni ieņēma bez kaujas 21. janvārī," norāda pētnieks.

Ir kāds fakts, kas nav plaši zināms. Pie Rēzeknes Mūzikas vidusskolas ir piemiņas plāksne ķīniešiem. "1920. gada 21. janvārī šeit notika kaujas, kurās piedalījās Krievijas 15. armijas ķīniešu vienība un karoja pret Baltijas landesvēra vienību jeb toreiz - Latvijas zemessardzes vienību (vācu). Te krita 16 ķīnieši. Plāksni uzstādīja padomju gados, un tā veltīta tam, ka ķīnieši ir bijuši lieli padomju patrioti. Padomju laikā tas bija ļoti izteikti, spilgts propagandas piemērs," stāsta Kaspars Strods.

Muzeja krātuvē atrodama arī vietējā padomju avīze "Ausma", kas 1960. gadā piemin, kā ķīnieši cīnījušies. Viņi nav gribējuši padoties. "Tiek citēts, ka ķīnieši uz Landesvēra prasībām – padoties – ir klieguši, acīmredzot krievu valodā, ka nepadosies, jo pakļaujas tikai padomes [padomju armijas] rīkojumiem. Bet ir arī cilvēku atmiņas, ka tepat Rēzeknē ķīnieši pie viņiem mitinājušies. Sazinājušies zīmju valodā. Viņi nav sapratuši krievu valodu. Tas liek aizdomāties, vai šie ķīnieši ir spējuši komunicēt frontē," vērtē vēsturnieks. Viņš norāda, ka ķīnieši karojuši ne tikai Rēzeknē, bet arī daudzviet citur Latgalē.

"Jau 1919. gada septembrī Latvijas Pagaidu valdība savās iekšējās diskusijās runāja par tiem punktiem, kas noteikti ietverami nākamajās miera sarunās. Piemēram, par to, ka Latgale būtu atzīstama kā Latvijas Republikas sastāvdaļa. Taču šādu prasību izvirzīšana 1919. gada septembrī ļautu padomju Krievijai savukārt diktēt pretprasības un tas radītu mums ne tik izdevīgu starta pozīciju sarunās. Līdz ar to, kad 1920. gada janvāra beigās visa Latvijas teritorija, vismaz tajā apjomā kā to Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņēmēji bija iedomājušies, bija atbrīvota, tad arī bija reāls pamats noslēgt pamieru 1920. gada 1. februārī," norāda Kuzmins.

Pamiers starp Latviju un Padomju Krieviju vēl nenozīmēja kara beigas.

Turpmākajos mēnešos austrumu frontē risinājās sadursmes un izlūkgājieni. 1920. gada 11. augustā Latvija un Padomju Krievija parakstīja Miera līgumu. Ar to beidzas arī Neatkarības karš.

Atbrīvojot Latgali no lieliniekiem, krita ap 500 Polijas karavīru. Bojā gājušos apglabāja vietā, kuru Daugavpils iedzīvotāji tagad dēvē par Slobodku. Pēc Neatkarības kara tur bija kapi un piemineklis. Tagad slejas liels betona krusts ar poļu ģerboni. Uzraksts poliski vēsta: "Poļu karavīriem, kritušiem par šo zemi". Par šo piemiņas vietu ir stāsts.

"Padomju gados piemineklis tika aizmirsts, noniecināts. No šejienes tika ņemta grants ceļu izbūvei. Poļi mēdz atkārtot – ceļš no Daugavpils uz Krāslavu, kur sabērta tā grants, ir ar poļu karavīru kauliem nobērts. 1990. gados – jau Atmodas laikā – uzstādīja šo betona krustu, un tā ir poļiem svēta vieta. Apkārt ir iestādīti Latvijas simtgades ozoli," atklāj Daugavpils Universitātes vēstures doktors Henrihs Soms.