Feodālās sistēmas pašā augšā ir valdnieks – karalis, imperators vai kādas zemākas kārtas pārstāvis, piemēram, hercogs. Tas bija noteicošais spēks no 12. gadsimta beigām līdz 1920. gadam, kad Satversmes sapulce likvidēja visas muižniecības korporācijas un to privilēģijas.
Nākamais tituls pēc nozīmības ir hercogs. “Hercogu grupa ir ļoti nozīmīga visā Eiropā, jo, ja mēs paskatāmies uz Franciju agrīnos viduslaikos, tur nav tādas stabilas, īstas Francijas karaļvalsts, tur ir dažādas hercogistes,” sacīja Lancmanis. Ar laiku tas kļuva par titulu, goda apzīmējumu. “Tie ir tituli, kurus karalis var piešķirt, var atņemt, bet vienmēr tie saistīti ar kaut kādu zemes īpašumu,” skaidroja mākslas vēsturnieks.
Nedaudz zemāks tituls ir firsts. “Ar to apzīmē vienlaicīgi gan valdošo namu locekļu, teiksim, karaļa dēlu, titulu, gan vienlaikus tas var būt arī mazas valstiņas vadītājs, piemēram, Lihtenšteina ir firsta valsts,” norādīja Imants Lancmanis, papildinot, ka jau 16. vai 17. gadsimtā Svētās Romas impērijā parādījās goda tituls – firsts, kuru piešķīra par kādiem īpašiem nopelniem. Šis tituls vēlākos laikos bija svarīgas arī Latvijai, jo Krievijā jēdzienam firsts atbilda kņazs. Krievija sākotnēji sastāvēja no mazām kņazistēm, bet ar laiku tas kļuva arī par goda titulu, kā tas, piemēram, notika ar Pēteri I. “Viņš saglabāja kņaza jēdzienu, bet no jauna ieveda grāfus un baronus,” zināja stāstīt mākslas vēsturnieks. Latvijā ir vairākas dzimtas, kuras nes šo titulu, pazīstamākie – firsti Līveni.
Varētu šķist, ka Latvijā nav bijusi neviena vietējā muižniecības dzimta ar marķīza titulu, bet viena ļoti pamanāma persona šīs zemes vēsturē tomēr ir – marķīzs Filipo Pauluči, kurš 1812. gada oktobrī kļuva par Rīgas gubernatoru.
Grāfs bija gan kā valdošās kārtas apzīmējums, gan kā tituls, kurš bija ļoti izplatīts visās zemēs, arī Latvijā. Piemēram, Vīnē 18. gadsimtā tituli bija pērkami. Vikonti, kas ir kaut kas starp grāfu un baronu, Latvijā nav bijuši, taču gana daudz to bija Francijā un Anglijā.
Barons bija viens no izplatītākajiem tituliem, un tas savulaik saistījās ar noteiktu sabiedrības kārtu. Ir maldīgi visus muižniekus saukt par baroniem. Muižnieks nav tituls, tas bija cilvēks, kuram piederēja zemes īpašums. “19. gadsimta pirmajā pusē zināma lobisma rezultātā Krievijas Senāts vairākos piegājienos pieņēma automātisku veselas rindas seno Baltijas dzimtu pārvēršanu par baroniem,” norādīja Lancmanis.
“Kurzemes hercogiste bija viena no pirmajām, ja ne pati pirmā visā Eiropā, kur izveidoja stingru, noslēgtu tā saukto bruņniecības korporāciju,” stāstīja vēsturnieks, atklājot, ka šāda korporācija gan Latvijā, gan citviet pastāv joprojām.
“Varētu teikt, ka 20. gadsimta laikā un īpaši pēc Pirmā pasaules kara patiešām aristokrātija palika otrajā plānā, nauda noteica visu,” atzina Lancmanis.
