Kā Krievija "uz mūžīgiem laikiem" atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju
Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums kļuva par pamatu attiecību veidošanai arī pēc neatkarības atgūšanas. Krievija gan apšauba tā spēkā esamību.
AUTORI: JĀNIS LĀCIS, LIGITA LUKSTRAUPE

Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšana bija viens no nozīmīgākajiem notikumiem valsts neatkarības veidošanā. Noslēdzas Brīvības cīņas, valstī var sākt attīstīties saimnieciskā darbība un ekonomika, turklāt šis dokuments paver ceļu Latvijas starptautiskai atzīšanai.
Latvijas – Padomju Krievijas miera līgums
sastāvēja no preambulas un 23 pantiem, kuros abas puses vienojās par juridiskajiem, militārajiem, ekonomiskajiem, koncesiju, reevakuācijas un repatriācijas jautājumiem.
Līgumā Krievija „uz mūžīgiem laikiem" atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju.
Dokuments parakstīts Rīgā 1920.gada 11.augustā.
Ratificēts Satversmes Sapulcē 1920.gada 2.septembrī Rīgā un 1920.gada 9.septembrī Maskavā.
Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notika Maskavā 1920.gada 4.oktobrī.
Miers

1919.gada nogalē Latvijā turpinās Brīvības cīņas, un viens no mūsu pēdējiem pretiniekiem ir Padomju Krievijas karaspēks, kas atrodas valsts austrumos. Tobrīd kaimiņvalstī plosās pilsoņu karš, Sarkanā armija ir aizņemta cīņās ar baltgvardu ģenerāļiem, un tai ir būtiski vismaz daļā frontes apturēt karu. Tieši tādēļ Padomju Krievija un tās vadītājs Vladimirs Ļeņins 1919.gada augusta beigās un septembra sākumā Baltijas valstīm piedāvāja uzsākt miera sarunas.

Latvijas armijas karavīri Latgalē
No fotovēsturnieka Pētera Korsaka arhīva
Sākotnēji Baltijas valstis un Somija tiecas šādu miera līgumu noslēgt vienoti. Oktobrī un novembrī Tallinā un Tartu notiek konferences, kurās šāda vēlme tiek apliecināta, tomēr Padomju Krievija sliecas uz sarunām tikai ar katru valsti atsevišķi. Galu galā šāds sarunu modelis tiek pieņemts, un tajā katra valsts turpina cīnīties galvenokārt par savām interesēm.

Slepenais pamiers

1919.gada decembrī pirmie sarunas ar Padomju Krieviju uzsāk igauņi. Tās noslēdzas ar miera līguma parakstīšanu 1920.gada 2.februārī. Lai Latvija varētu nonākt līdz miera līgumam, nepieciešams apturēt karadarbību valsts austrumos, kur 1919. un 1920.gada mijā kopā ar neatkarīgās Polijas armijas vienībām Latvijas armija turpina kaujas par Latgales atbrīvošanu.
Tā laika Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics nolemj uz Maskavu sūtīt pamiera delegāciju jurista Friča Mendera vadībā. LU profesors vēsturnieks Aivars Stranga šo izvēli raksturo kā pamatotu. Vairāk nekā desmit gadus Menders pavadīja emigrācijā Eiropā, kur iepazinās ar krievu delegācijas vadītāju Ādolfu Joffi. Menders bija sociāldemokrāts un tāpat kā Joffe aizstāvēja meņševiku jeb mazinieku idejas. Turklāt Menders bija lielisks debatētājs.

Latvijas ārlietu ministrs Z.A. Meierovics
No fotovēsturnieka Pētera Korsaka arhīva
Vizītkartes
Fricis Menders
Latviešu advokāts, politiķis un sabiedriskais darbinieks
Dzimis 1885.gadā. Studējis augstskolās Vīnē, Bernē un Briselē. Pārstāvēja Sociāldemokrātisko strādnieku jeb tā saukto "mazinieku" partiju. Satversmes Sapulces delegāts un viens no Latvijas Valsts dibinātājiem. Pēc rakstura nosvērts diskusiju meistars.
Bija pirmo četru Saeimas sasaukumu deputāts. Aktīvi turpināja publicēties gan atklāti, gan nelegāli, par ko tika notiesāts gan Ulmaņa valdīšanas laikā, gan vairākkārt padomju gados. Mūža nogalē par pretpadomju aģitāciju ievietots nespējnieku namā. Miris 1971.gadā.
Ādolfs Joffe
Padomju ārsts un diplomāts
Dzimis 1883.gadā miljonāra Abrama Jofes ģimenē. Politiski pārstāvējis meņševiku jeb mazinieku spārnu. Pēc 1917.gada revolūcijas Krievijā strādājis Ārlietu ministrijā, vadījis Brestļitovskas miera sarunas ar Vāciju. Bijis pedantisks un cienījis klasisko krievu literatūru.
Vadīja miera sarunas ar Poliju, bija sūtnis Ķīnā un Japānā. Pārstāvēja Ļeva Trocka vadīto, Staļina represijām pakļauto kreiso opozīciju. 20. gadu vidū saslima ar smagu nervu sistēmas slimību. 1927.gada novembrī 44 gadu vecumā nošāvās.
1920.gada 2.janvārī Sarkanā Krusta delegācijas piesegā Fricis Menders, kā arī Tautas padomes pārstāvis Andrejs Frīdenbergs un artilērijas kapteinis Nikolajs Fogelmanis devās uz Maskavu. Pēc nepilnu mēnesi ilgām sarunām 1920.gada 30.janvārī pulksten trijos naktī pamiers tika noslēgts. Latvijas pusei gan ir viena prasība – pagaidām šis fakts jāatstāj slepenībā.

Slepenība bija jāievēro, pirmkārt, lai nesabojātu attiecības ar Poliju, kura mums palīdz atbrīvot Latgali un kura ar Padomju Krieviju nevēlējās slēgt mieru. Otrkārt, nebija skaidrs, kā šādu vienošanos vērtēs Antantes valstis jeb Lielbritānija un Francija. Treškārt, bija bažas, kādu iespaidu tas atstās uz Latvijas armiju. LU profesors vēsturnieks Ēriks Jēkabsons situāciju raksturo kā paradoksālu, kad vienā pusē karojošie sarkanarmieši atklāti runā par pamieru, bet Latvijas armijas pusē tas netiek ievērots, jo vienkārši karavīri par to nezina.

Latvijas-Krievijas pamiera līguma teksts. Noslēgts 1920.gada 30.janvārī
Gatavošanās sarunām

Pamiera slepenības plīvurs saglabājās gandrīz divus mēnešus, kuru laikā kaujas Latgalē ir pierimušas un Antantes valstis ir apstiprinājušas, ka neiebildīs pret Baltijas valstu miera sarunām ar Krieviju. Tādēļ 1920.gada martā Latvijas puse Krievijai oficiāli paziņo par gatavību uzsākt šīs sarunas.

Šie divi mēneši ievelkas, mēģinot noformulēt Latvijas prasības, kā arī izveidot mūsu delegāciju. 1920.gada pavasarī Latvijas politiķi gatavojas Satversmes sapulces vēlēšanām, un vairums no viņiem nevēlas iemainīt deputāta vietu pret braucienu uz Maskavu. Turklāt ārlietu ministrs Meierovics joprojām cer uz sarunu iespējamību apvienībā ar Poliju, Somiju un Lietuvu, kas tomēr netiek īstenota.
Sarunas Maskavā

Rezultātā 1920.gada aprīlī delegācija 34 locekļu sastāvā tiek noformēta. Par tās vadītāju ieceļ juristu Aurēliju Zēbergu. 16.aprīlī Maskavā sākas sarunas. LU profesors Aivars Stranga savā grāmatā "Latvijas — padomju Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā" sarunu pirmo posmu raksturo tā: "Delegācija veda sev līdzi Latvijas valdības izstrādātos pamatprincipus sarunām ar Krieviju. Tie nebija reālistiski un nevarēja nodrošināt tāda līguma parakstīšanu, kādu Latvijas valdība vēlējās."

Vēstures doktors Aivars Stranga par sarunu gaitu Maskavā un delegācijas vadītāju maiņu
Jau pēc pāris nedēļām bija skaidrs, ka padomju puse nepiekrīt Latvijas nosacījumiem par Pirmā pasaules karā un padomju agresijas laikā radušos zaudējumu kompensācijām, kā arī Latvijas kā tranzīta valsts izmantošanu. Turklāt delegācijas vadītājs Aurēlijs Zēbergs izrādās vājš diplomāts. 1920.gada maijā viņš atgriežas Latvijā un atsakās no delegācijas vadīšanas.

Zēberga vietā stājas tautsaimnieks un vēlākais sūtnis Padomju Krievijā Jānis Vesmanis. Līdz 1920. gada jūnija vidum izdodas saskaņot līguma punktus, kuros Krievija atzina Latvijas neatkarību uz mūžīgiem laikiem, tika noteikta robeža un līgumslēdzējas puses apņēmās nepieļaut uzturēties savā teritorijā citai valstij naidīgas organizācijas vai grupas.

Latvijas-Krievijas miera konferences delegācijas saraksts. 1920.gada aprīlis
No LVVA arhīva
Vizītkarte
Jānis Vesmanis
Latviešu tautsaimnieks, pedagogs un diplomāts
Dzimis 1878.gadā. Mācījies Rīgas Politehniskajā institūtā. Pirmā pasaules kara laikā strādāja Petrogradā. 1919.gadā atgriezās Latvijā. Pēc rakstura pacietīgs un rūpīgs.
Bija pirmais Latvijas vēstnieks Padomju Krievijā. Vēlāk partijas Demokrātiskais centrs sastāvā viņš tika ievēlēts 1.Saeimā. 30.gadu beigās pārtrauca politisko darbību. 1941.gadā izsūtīts uz Vjatlaga soda nometni Krievijā, kur pēc gada mira. Vesmanim bija 64 gadi.
Robežu novilkšanu pamatoja uz etniskajiem faktoriem. Tomēr LU profesors Ēriks Jēkabsons uzskata, ka nosakošie bija ekonomiskie un politiskie faktori, bet tikai tad etnogrāfiskie.
Sadzīve Maskavā

Latvijas delegācijai Maskavā ne tikai nācās pārvarēt grūtības sarunu gaitā, bet arī sadzīvē. 1920.gada jūnijā tas tiek aprakstīts laikrakstā "Latvijas Kareivis": "Viesnīcā iegājām ar lielām bažām par turpmākajiem apstākļiem. Šur tur bija redzami izplēsti parketa gabali; istabās netīras grīdas segas. (..) Drīz vien sāka parādīties visādi dzīvnieki, tā kā dažiem inženieriem–ekspertiem bij uz vietas jānodibina "centroklops"." Netrūka proletāriešu, kuri Latvijas delegācijai izrādīja necieņu, un tika piekomandētas tā sauktās "ņjaņas" jeb sievietes, kuras latviešu delegātiem sekoja it visur.

Latvijas Kareivis, Nr.93. 1920.gada jūnijs
No LNB arhīva
Vieni no miera sarunu asākajiem pretiniekiem bija Krievijā mītošie latviešu boļševiki. Pārliecinātais komunists un čekists Kārlis Lauders pat piedalījās sarunās Krievijas delegācijas sastāvā. Taču jo īpaši sarunām pretojās Krievijas Tieslietu komisārs Pēteris Stučka.

Ārlietu ministra Z.A. Meierovica aicinājums Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Ārlietu tautas komisāram Čičerinam par sarunu pārcelšanu uz Rīgu
No LVVA arhīva
Tomēr ar to grūtības nebeidzās. 1920.gada vidū Maskavā plosījās tīfs. Karantīna mūsdienu izpratnē tur bija sveša lieta, un drīz vien slimība skāra arī mūsu delegācijas pārstāvjus. Latvijas puse pieprasīja sarunas pārcelt uz Rīgu. Krievija tam pretojās, bet galu galā tomēr piekrita.
Sarunas Rīgā

15.jūlijā Krievijas delegācija 32 cilvēku sastāvā ierodas Rīgā un apmetas tā laika lepnākajā viesnīcā "Pēterpils". Delegācijas vadītājs Ādolfs Joffe pat bija atvedis līdzi sievu, meitu un automobili. Kā raksta tā laika prese, Krievijas delegācijas locekļi dzīvoja lepni un bija satiekami smalkos Rīgas lokālos.

Turklāt viens no aktīvākajiem krogu cienītājiem un vēlākais Padomju Krievijas sūtnis Latvijā Jakovs Gaņeckis Rīgā tikās ar vietējiem komunistiem, piegādāja viņiem naudu un, kā novēroja Latvijas drošības iestāžu pārstāvji, kārtoja arī ievērojamu summu nodošanu biedriem Rietumos.

Krievijas delegācijas vadītājs Joffe pie Ārlietu ministrijas ēkas Rīgā izkāpj no auto
No fotovēsturnieka Pētera Korsaka arhīva
Miera sarunas norisinājās Ārlietu ministrijas ēkā Nikolaja (šobrīd Krišjāņa Valdemāra) ielā 3. Ar grūtībām turpinājās debates par saimnieciskajiem līguma pantiem. LU profesors Aivars Stranga to raksturo tā: "Krievi vēlējās ātru mieru, bez piekāpšanās Latvijai. Latvija vēlējās mieru, kurā būtu, cik iespējams, vairāk ieguvumu ekonomisko prasību jomā."

Augusta sākumā krievu delegācija saņem arvien vairāk norādījumu no Maskavas, ka sarunas nedrīkst ievilkt un līgums jānoslēdz nekavējoties. 9.augustā notiek pēdējā miera sarunu sēde. Šādas steigas iemesls atradās 600 kilometru attālumā no Rīgas.

Poļi izglābj Baltijas valstu neatkarību

1920.gada augusta sākumā sarkanās armijas karaspēks Mihaila Tuhačevska vadībā bija strauji pietuvojies Polijas galvaspilsētai Varšavai. Ar lozungu "Pāri Polijas līķim" Vladimirs Ļeņins un viņa līdzgaitnieki tiecās īstenot ambīcijas par vispasaules revolūciju. Tādēļ ar mazajām Baltijas valstiņām uz neilgu laiku jānoslēdz miers un visi spēki jāvelta "cēlajam" mērķim.

Krievijas delegācijas saraksts sarunu posmā Rīgā. 1920.gada jūlijs
No LVVA arhīva
Tobrīd Latvijā notiek Baltijas valstu, Polijas, Somijas un Ukrainas Bulduru konference ar nolūku dibināt Baltijas savienību. Sanākušie jūtas izmisuši: kas notiks tālāk? Visnomāktākie ir poļi, jo, šķiet, ka kuru katru brīdi kritīs Varšava un pēc tam Sarkanā armija vērsīsies pret Baltijas valstīm. To apzinās pat lietuvieši, kas tobrīd atrodas konfliktā ar Poliju. 11.augustā šo valstu pastāvēšana šķietami karājas mata galā.
Vēstures doktors un LU profesors Ēriks Jēkabsons par sarežģīto politisko situāciju Austrumeiropā, kā arī Padomju Krievijas un Polijas kara izšķirošo nozīmi Latvijas un Krievijas miera līguma noslēgšanā 1920.gada augusta sākumā
Padomju Krievijas karaspēkam pretī stājās Juzefa Pilsudska vadītā Polijas armija, kas izrādījās taktiski spējīgāka un militāri sagatavotāka nekā viņu pretinieki. Augusta vidū poļi sakaus Tuhačevska armiju un padzīs to no savas valsts, bet 11.augustā tas vēl nav zināms nevienam, arī Latvijas valdībai. Poļu uzvara pār boļševikiem vēsturē ieies ar nosaukumu "Brīnums pie Vislas".
Miera līgums
1920.gada 11.augustā pulksten 12:40 Ārlietu ministrijas ēkā Latvijas un Padomju Krievijas delegācijas paraksta miera līgumu.
Latvija, no vienas puses, un Krievija no otras, nopietni vēlēdamās izbeigt starp viņām izcēlušos karu, nolēma uzsākt miera sarunas, pēc iespējas drīzāk noslēgt paliekošu, cienīgu un taisnīgu mieru un galīgi izšķirt visus jautājumus, kuri ceļas no Latvijas agrākās piederības pie Krievijas.
Tā teikts līguma ievadvārdos.
Pirmie līgumu paraksta Ādolfs Joffe un Jānis Vesmanis. Tad uz tā parakstus atstāj Jakovs Gaņeckis no Krievijas puses un Pēteris Berģis, Ansis Buševics, Eduards Kalniņš un Kārlis Pauļuks no Latvijas puses. Reizē ar miera līgumu puses parakstīja arī protokolu par karadarbības izbeigšanu, kam bija jānotiek pusnaktī no 13. uz 14. augustu. Uz pergamenta nodrukāto, masīvos safjanādas sējumos iesieto Līguma tekstu parakstīja ar kāda Latvijas pilsoņa dāvātu, dimantiem un pērli rotātu zelta spalvaskātu.

Latvijas un Krievijas delegāciju pārstāvju paraksti uz miera līguma. 1920.gada 11.augusts
No LVVA arhīva
Līdz ar Latvijas – Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanu mūsu valstī beidzas jebkāda karadarbība. Pēc vairāk nekā pieciem kara gadiem Latvijā šī diena iegūst īpašu nozīmi. 11.augusts reizē ir arī Brīvības cīņu noslēguma datums.
Latvijas-Krievijas miera līguma atspoguļošana presē. "Latvijas Kareivis" Nr. 142. 1920.gada augusts
Pēc līguma parakstīšanas ceremonijas delegāti un ārvalstu diplomāti devās uz Otto Švarca restorānu, kur tos gaidīja dineja. Svinīgajā runā Ādolfs Joffe par noslēgto līgumu izsakās visai nediplomātiski, uzsverot, ka Krievija ir uzsākusi vispasaules revolūciju, Latvija ir bijusi nepateicīga zeme, bet miera līgums ir goda izrādīšana. LU profesors Ēriks Jēkabsons secina, ka šajā runā Joffe jau atklāti paziņo, ka Krievija līguma pantus nepildīs.

Tās pašas dienas vakarā Padomju Krievijas delegācija speciālā vilcienā ar diviem bagāžas vagoniem un platformu ar automobili dodas atpakaļ uz Maskavu.

Krievijas delegācija pie Ārlietu ministrijas Rīgā. 1920.gada 11.augusts
No fotovēsturnieka Pētera Korsaka arhīva
Robeža
Pamatojoties uz līgumu, Latvija tika pie svarīga dzelzceļa mezgla valsts austrumos, kas Krievijas kartēs bija atzīmēts kā Pitalova. Tāpat arī pie sešiem pagastiem ar jauniem, latviskiem nosaukumiem: Gauri, Purvmala, Kacēni, Upmale, Linava un Augšpils. Kopā ar Balvu, Baltinavas, Viļakas un vēl dažiem Latvijas pagastiem to nodēvēja par Jaunlatgali, bet vēlāk, 1938.gadā – par Abreni. Savukārt Krievija savai teritorijai pievienoja līdz šim Latvijai piederošās Drisas apriņķa zemes.

Robežas apraksts ar uzmērījumiem tika pabeigts 1923. gadā. Latvijas un Krievijas robeža stiepās 351 kilometra garumā, kas tika iedalīti 106 robežpunktos.
Pirmie tās sargi bija no kara atgriezušies Latvijas karavīri. Piemēram, Latviešu strēlnieku Troickas bataljona vīri, kas pēc ilga mājupceļa no Vladivostokas tika pārformēti par pulku un apsargāja robežu no Ludzas līdz Krāslavai.

Robežpārkāpēji un diversanti

Miera līguma 4. pantā rakstīts, ka abas puses nepieļaus "uz savas teritorijas sastādīties un uzturēties jebkādām organizācijām un grupām, kuras pretendē uz valdības lomu visā otras līdzējas puses teritorijā vai tās daļā, kā arī priekšstāvībām un amata personām no organizācijām un grupām, kuru nolūks ir gāzt otras līdzējas puses valdību."

Tomēr Latvijā aktīvi turpināja darboties boļševiku atbalstītāji. Kā stāsta vēsturnieks Henrihs Soms, piemēram, Latgalē lielinieku idejas bija pārņēmušas pat veselas ģimenes. Viņu politiskās darbības atbalstam no Krievijas Latvijā tika sūtīti diversanti ar naudu un proklamācijām. Tāpat šie "ienācēji" Latvijā nodarbojās ar bandītismu un laupīšanām.
Uz Latvijas notām Krievija atbildēja izvairīgi. Lai uzturētu komunistiskās idejas un atbalstītu šīs ideoloģijas organizācijas ārzemēs, Padomju Krievijā aktīvi darbojās tā sauktā Komunistiskā internacionāle jeb Kominterne.

Pirmajos Latvijas Republikas pastāvēšanas gados pierobežas sādžās radās preču un valūtas apmaiņas punkti, kur represētajiem atņemto zeltu krievi mainīja pret pārtiku un sadzīves precēm.

Robežsargu apmācības robežas pārkāpēju aizturēšanā
No Latvijas Robežsardzes muzeja krājuma
Šos punktus saviem nolūkiem izmantoja arī krievu komunisti, kuri Krievijas pusē Ostrovā izveidoja tā saukto Padomju Latvijas internacionālo rotu – ap 100 sarkani orientētu cilvēku, kuri uz Latviju legāli un nelegāli devās spiegošanas un aģitācijas nolūkos, kā arī ar uzdevumu pierobežas iedzīvotājus savervēt par ziņotājiem.
Konstatējušas, ka lielākā daļa apmaiņas punktu tirgoņu ir sarkano aģenti, 1925. gadā Latvijas varas iestādes visus punktus slēdza. Tomēr nemazinājās Latvijas robežsardzes cīņa ar iespaidīgo pārrobežu kontrabandu, tādēļ tie, kuri kontrabandistus aizturēja, tika labi atalgoti. Nelikumīgo preci konfiscēja, vainīgajam noteica ievērojamu naudas sodu, kas vairākas reizes pārsniedza kontrabandas preču vērtību.

Robežsargi ar aizturēto kontrabandu
No Latvijas Robežsardzes muzeja krājuma
"Man laimējās," teica mūsu vadonis, atstāstīdams notikumu. Kādu rītu, viņam atrodoties slēpnī, viens nemanīti bija atlīdis. Pārsteigumā viņš juties kā paralizēts, un, pirms paspējis atgūties, nepazīstamais uz viņu šāvis, tad nozudis. Lodes tomēr nebija viņu ķērušas, tikai atstājušas divus caurumus formas mētelī. Daudzus citus robežsargus komunistu aģenti sašāva, vairāki mira.

Rīkojums, kā sargam izturēties, satiekot varbūtēju robežpārnācēju, bija labvēlīgāks pārnācējam nekā paša sarga drošībai. Tā bija gara procedūra: 1) brīdinājums, 2) šāviens gaisā, 3) sevi aizstāvot – šāviens virsū. Pārnācēji, protams, to zināja, tāpēc nesa ieročus šaušanas gatavībā un tūliņ arī lietoja, līdz ko sargs bija sevi atklājis. Tas pamudināja mūsu robežsargus darīt to pašu. Pēc tam starpgadījumi samazinājās.

Lai pasargātu no nelaimes vietējos, izveidoja 2 kilometru pierobežas joslu, kurā pēc tumsas iestāšanās visiem iedzīvotājiem bija jāuzturas dzīvokļos. Ļaudis saprata šāda rīkojuma nepieciešamību un paklausīja.
Latvijas brīvvalsts robežsarga Rūdolfa Šenberga atmiņas par dienesta laiku 3. Abrenes robežsargu bataljonā, Latvijas Robežsardzes muzeja materiāls
Tomēr ne visi nelegālie robežas šķērsotāji uz Latviju nāca ar ļauniem nodomiem. Robeža šķīra ģimenes, otrā pusē daudziem palika radinieku kapi un draudzes baznīca, kuru turpmāk bija sarežģīti vai pat neiespējami apmeklēt. Lielā mērā tas, kurā robežas pusē turpināt dzīvi, bija pašu cilvēku izvēle. To pierāda stāsts par pareizticīgo mācītāju Alekseju Budņikovu.
Kad 22. gadā netālu no Krivandas tika nostiprināta robeža, daļa vietējās Slobodas pareizticīgo draudzes palika Krievijas pusē. Draudzes mācītājs Aleksejs Budņikovs, sapratis, ka lielinieki neliks mierā, paslepus no baznīcas pāri robežai uz Latvijas pusi pārnesa visu, ko spēja panest, ieskaitot svētbildes un zvanus. Bet, kad sarkanie sāka laupīt viņa māju un pat šāva uz zvanu tornī esošo garīdznieku, viņš arī pats pameta visu iedzīvi un atbēga uz Latviju. Par draudzes locekļu saziedoto naudu Krivandā tika uzbūvēta jauna Svētā Arhangeļa Mihaila pareizticīgo baznīca, kur vēlāk kalpoja arī viņa dēls.

Svētā Arhangeļa Mihaila pareizticīgo baznīca Krivandā
Kadrs no filmas “Miers. Robeža. Tilts.”
Bēgļu atgriešanās

Ja 1914. gadā Latvijā dzīvoja divarpus miljoni iedzīvotāju, tad 1920. gadā – vien pusotrs miljons. Pēc dažu vēsturnieku aplēsēm pēc Pirmā pasaules kara ārpus Latvijas atradās aptuveni 800 tūkstoši tās iedzīvotāju. Citi uzskata, ka to varētu būt ap pusmiljonu. Sibīrijā vien ap 200 tūkstošiem.

Vienošanās par bēgļu repatriāciju ar Krieviju tika noslēgta jau pirms Miera līguma parakstīšanas, 1920.gada jūnijā. Uz to atsaucas arī līguma 9.punkts. Lai apzinātu un uzrunātu savus valsts piederīgos, Latvija Krievijā organizēja bēgļu komitejas un izdeva laikrakstus. Visiem, kuri vēlējās atgriezties, tāda iespēja tika dota. Līdz 1924.gada sākumam uz atgriezušos rēķina Latvijas iedzīvotāju skaits palielinājās vairāk nekā par 200 tūkstošiem.
Bēgļu reevakuācijas biedrības gājiens uz Brāļu kapiem. 1922.gads. No fotovēsturnieka Pētera Korsaka arhīva
Tomēr netrūka arī tādu, kuri svešumā bija apprecējušies, uzsākuši saimniecisko dzīvi, kā arī, ticot lielinieku idejām, ieņēma politiskos vai administratīvos amatus.
Neskatoties uz ekspropriācijām, aizliegumu daudz ko izvest un laupīšanām, bēgļi Latvijā atgriezās ne ar tukšām rokām. Tiesa, Krievija noteica kopējo pārvedamās bagāžas kopsvaru, kas nedrīkstēja pārsniegt 128 kilogramus. Nedrīkstēja pārvest ieročus, neģērētas ādas, automobiļus, dārgakmeņus, zelta un platīna priekšmetus, kas smagāki par 16 zolotņikiem jeb 70 gramiem. Iespieddarbus, dokumentus, fotogrāfijas un noteiktu naudas summu drīkstēja izvest tikai ar speciālu atļauju. Saskaņā ar ekonomista Alfrēda Ceihnera aprēķiniem, līdz 1924. gadam bēgļi uz Latviju pārveda 35 miljonus latu.

Latviešu bēgļu konference Rostovā pie Donas. 1919.gada augusts
Kadrs no dokumentālās filmas “Latvijas tapšanas un izveidošanas ainas laikmetā no 1918.-1928.g”. No Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva
Atmiņas
Netrūka gadījumu, kad Krievija izmantoja bēgļu atgriešanos, lai atgūtu Latvijā ieslodzītos lieliniekus. Viens no zīmīgākajiem gadījumiem ir mākslinieka Jūlija Madernieka aizturēšana pie robežas. Viņu pieprasīja apmainīt pret Latvijā ieslodzīto boļševiku Jāni Birkenfeldu. Apmaiņa notika. Madernieks mūsu mākslas vēsturē paliks kā viens no ievērojamākajiem tautiskā romantisma pārstāvjiem. Savukārt Jānis Birkenfelds turpināja darboties kā spiegs vairākas Eiropas valstīs, bet 1938.gadā Staļina represiju laikā tika arestēts un ieslodzījumā pavadīja 12 gadus.

Ludzas apriņķa komandants Aleksandrs Lasmanis atmiņu grāmatā "Cerības un vilšanās" rakstīja: "Leitnants Kalējs no mūsu puses un komisārs Priede no Padomju Krievijas puses vienojās par apmaiņas kārtību. Pēc tam sāka laist pāri tiltam piecus pret pieciem. Uz nāvi notiesātie Gricmanis un Pakalnietis savu biedru vārdā stacijā pateicās par labo uzturu un labu apiešanos cietumā. Kāds 13. kājnieku pulka seržants jautāja Gricmanim, vai tas vēl kādu reizi atgriezīšoties Latvijā. „Katrā laikā", Gricmanis atbildēja, „ja tikai man pavēlēs".
Saimniecisks tilts

Ekonomiskajam aspektam un īpašumu atgūšanai Miera līgumā tika atvēlēti septiņi no 23 pantiem. To pamatā bija Latvijas bijušā piederība Krievijai, un tie noteica procedūru un apjomus, kādos īpašumi, kā arī arhīvi un cita dokumentācija, kas nonākusi Krievijas teritorijā, nododama Latvijas pusei.

Šos pantus visai apgrūtināja piezīmes un skaidrojumi. Piemēram, 11. pants paredzēja, ka Krievija par saviem līdzekļiem uz Latviju atvedīs evakuētās bibliotēkas, arhīvus un mākslas priekšmetus. Sekoja piebilde: „ja tas nenodarīs ievērojamus zaudējumus Krievijas vērtību krātuvēm".
Būtisks miera līguma sarunu temats bija rūpniecisko uzņēmumu atgūšana. Latvija reevakuācijai pieteica 185 uzņēmumus, 108 prasības krievu puse dažādu iemeslu dēļ noraidīja. Īpašumu atgūšanai tika nodibināta abu valstu komisija, kas darbojās līdz 1923.gadam.
Vēstures doktors un LU profesors Aivars Stranga par Miera līguma saimnieciskajiem ieguvumiem un zaudējumiem
Tuvāko gadu laikā Latvija pietiekamā daudzumā atguva dzelzceļa iekārtas, tomēr visai maz ritošā sastāva. Krievija atdeva sešus lielus tvaikoņus un 20 mazākus kuģus. Kopumā deviņu gadu laikā tika atdotas mantas un kredītiestāžu vērtības par 14,4 miljoniem zelta rubļu. Reevakuēto uzņēmumu vērtība nepārsniedza 1,4 miljonus latu jeb vienu procentu no aizvestā vērtības
Krievijā palika ievērojams daudzums no Latvijai piederošajām vēsturiskajām un mākslas vērtībām. Piemēram, Pirmā pasaules kara sākumā no slavenās Rīgas Melngalvju nama sudraba kolekcijas izveda 3400 priekšmetus. No tiem atguva tikai 21. No aizvestajiem Rīgas bronzas pieminekļiem atgriezās tikai daži. No aptuveni 2000 Latvijas dievnamu zvaniem izdevās atgūt tikai ceturto daļu, tostarp Doma baznīcas un Jēkaba baznīcas zvanus. Tāpat Latvija atguva Doma un Rīgas pilsētas muzejam piederošos īpašumus. Daļa no priekšmetiem pazuda transportēšanas laikā, par citiem nācās cīnīties vēl vairākus gadus.

No Rīgas aizvestais un zudušais piemineklis Pēterim I
Latvijas ekonomisti un politiķi uzsāka darbu pie valsts ekonomiskā modeļa izstrādes. Jurists Fricis Menders rakstīja: "Latvija ir tranzīta zeme, un tai sava drošība jāveido nevis, balstoties uz militārām aliansēm vai patstāvīgu armiju, bet uz saimnieciskiem sakariem ar Krieviju un rietumiem." Menderam pievienojās arī ārlietu ministrs Meierovics, sakot, ka Latvija var kļūt par saimniecisku tiltu, bet ne barjeru starp Krieviju, Vāciju un citām valstīm. Tomēr, kā rādīja nākamie gadi, šī ideja Latvijas ekonomikā neiedzīvojās.
Pierobežas un Jaunlatgales attīstība
20.gadsimta sākumā Latgalē dzīvoja pusmiljons iedzīvotāju. Pitalovas apkārtnē - mazliet vairāk par 50% krievu un nepilni 29% latviešu. Turklāt daudzi minētie "krievi" bija latviešu pēcteči, kuru senči, Pleskavas un Vitebskas guberņā dzīvojot, bija spiesti pāriet pareizticībā, jo citādi nevarēja tikt pie zemes. Tomēr jau Pirmā pasaules kara laikā latviešu procents tur krasi palielinājās, un pēc 20 gadiem tautas skaitīšanā Jaunlatgales apriņķī latviešu bija 55%, krievu – nepilni 42%. Nelielu procentu sastādīja ebreji, baltkrievi un citas tautības.
Kopš robežas ar Krieviju nospraušanas jaunā Latvijas valsts domāja par tās nostiprināšanu, kas bija iespējams, tikai attīstot kā jauniegūtās teritorijas, tā visu pierobežas reģionu. Latvijas brīvvalsts laikā Jaunlatgales (kopš 1938. gada – Abrenes) pilsēta tika uzcelta pilnīgi no jauna. Pēc miera līguma noslēgšanas tur bija tikai dzelzceļa stacija, dzelzceļnieku dzīvojamā māja un noliktavas. Pārējā teritorija bija neapdzīvota. Brīvvalsts laikā Jaunlatgale pārtapa par diezgan attīstītu saimnieciskās un kultūras dzīves centru.
Vēstures doktors Henrihs Soms par etnisko stāvokli Jaunlatgalē pirms 100 gadiem
Kā stāsta vēstures doktors Henrihs Soms, saimnieciskajai attīstībai Latvijas austrumos tika pievērsta īpaša uzmanība. Arī paši Latgales iedzīvotāji dibināja biedrības, kas veicināja ne tikai jaunsaimniecību, bet arī izglītības un kultūras dzīves attīstību. Zeme tika dota Brīvības cīņu dalībniekiem un robežsargiem.
Vēstures doktors Henrihs Soms par pierobežas attīstību un Latvijas valsts atbalstu robežsargiem
Uzplauka dzīve arī citur pierobežā. Kārsavā Reinholds Matīss iegādājās zemes gabalu, ko nosauca par Līču māju, un tur iekārtoja vilnas velšanas jeb tūka darbnīcu, kur arī auda, presēja lentas un krāsoja audumus. Ziemeļu puses piebūvē darbojās dzirnavas, kur ne tikai zemnieki mala graudus, bet darbojās visā novadā vienīgā velmētava, bet blakus – gateris. Uzņēmīgie Matīsi deva darbu 30 cilvēkiem, un velšanas meistars saņēma lielu – 150 latu mēnešalgu. Vēlāk Matīsi iegādājās dīzeļdzinēju, kura ražotā strāva ne tikai darbināja fabrikas iekārtas, bet apgaismoja Kārsavas staciju un Malnavas ciematu. Lai gan caur Kārsavu veda dzelzceļa līnija, Matīss neizvēlējās "tilta" jeb tranzīta ceļu, bet veiksmīgi attīstīja ražošanu.
Lielu ieguldījumu Jaunlatgales un Krievijas pierobežas attīstībā deva arī ienācēji – kā dažādu profesiju speciālisti, tā neatkarības kara cīnītāji, kuri šeit uz atvieglotiem noteikumiem saņēma zemi, un robežsargi, kuri nereti apprecējās ar vietējām meitenēm un tieši pierobežā apmetās uz dzīvi. Kā visā Latvijā, Jaunlatgalē dibinājās dažādas biedrības un sadarbības apvienības, kurās apvienojās pašvaldību darbinieki un tirgotāji, amatnieki un rūpnieki. Patriotiski noskaņotie vienojās aizsargu, skautu un mazpulku pulkos. Kultūras cienītāji dziedāja kā latviešu, tā krievu koros, darbojās kultūrveicināšanas biedrībās un sporta klubos.

Abrenes novada dziedātājas Latgales Dziesmusvētkos
Žurnāls “Atpūta”, Nr.816. 1940.gada 21.jūnijs
Nolūkā valsts robežu nostiprināt ar izglītotiem iedzīvotājiem, 1921. gada 10. martā Latvijas austrumu daļā lielāko lauksaimniecības izglītības iestādi – Latgales lauksaimniecības vidusskolu – izveidoja nevis dziļāk valsts teritorijā, piemēram, Gulbenē, bet Malnavā. Tas deva iespēju labu izglītību gūt tieši Latgales jauniešiem. Latgales Lauksaimniecības skolu vadīja viens no izcilākajiem latviešu agronomiem, Satversmes Sapulces loceklis Pēteris Sauleskalns. Četru gadu apmācības kursā sagatavoja ne vien profesionālus lauksaimniekus, apgūstot zemkopību, lopkopību, tautsaimniecību un grāmatvedību, bet arī vispusīgi izglītotus inteliģentus, kuri bija studējuši pat ģeoloģiju, kultūras vēsturi, higiēnu un likumu mācību. Sauleskalna audzēkņi atgriezās dzimtajā novadā un ne vien ievērojami uzlaboja zemnieku saimniekošanas prasmi, bet radīja jaunas šķirnes. Te audzēja pat vīnogas un arbūzus. Skolu dēvēja par kultūras oāzi valsts nomalē.
Starptautiski atzīta zeme

1921. gada 26. janvārī Parīzē Sabiedroto Augstākajā padomē Latvija tika starptautiski atzīta de iure. Kā liecināja ietekmīgo rietumvalstu attieksme, tas nevarētu notikt, ja nebūtu noslēgts miera līgums ar Krieviju. No šī brīža valsts varēja uzsākt pilnvērtīgu attīstību. Kā pilntiesīga locekle Latvija iestājās Tautu savienībā, tomēr tas nepasargāja no Padomju Savienības okupācijas 1940. gadā, kas iznīcināja ne vien visus valsts sasniegumus, bet arī lielu daļu tās pilsoņu.

Pēc 50 ilgiem nebrīves gadiem 1991. gadā, līdz ar neatkarības atjaunošanu, mūsu diplomāti atgriezās pie 1920. gada miera līguma, lai uz tā pamata balstītu jau atjaunotās Latvijas republikas vēsturi.

Mūsdienās Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības balstās uz 66 savstarpējiem līgumiem. Tomēr LR ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 1920. gada miera līgumu dēvē par "jumta līgumu", kas visam stāv pāri. Lai gan atšķirībā no Latvijas Krievija apšauba tā spēkā esamību mūsdienās, šis līgums ir iekļauts ANO reģistrā un ir pamats attiecību veidošanai ar Krievijas Federāciju.
Abrenes jautājums

Padomju okupācijas laikā liela daļa Abrenes iedzīvotāju tika represēti vai izsūtīti 1941. gadā, kara laikā evakuējās un dzimtenē neatgriezās. 1944. gada 22. augustā LPSR Augstākās Padomes prezidijs vērsās pie Krievijas ar lūgumu pieņemt atpakaļ Abrenes pilsētu un Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastus, jo turienes iedzīvotājos esot pārāk liels krievu īpatsvars. Mūsu valsts zaudēja 1293,6 km2 teritorijas un cilvēkus.

1992. gada 22. janvārī Latvijas Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu". Abrenes piederības jautājums kļuva par ilgstošu šķērsli Latvijas-Krievijas robežas nospraušanai.
Citāti
Gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā un NATO, Latvija rēķinājās ar Rietumu partneru prasību par robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju, jo tie nevēlējās pieļaut jebkādu iemeslu teritoriālām domstarpībām ar Krieviju pēc tam, kad Latvijas austrumu robeža kļūtu par ES un NATO robežu ar šo valsti. Latvijai nācās piekāpties un 1997. gada 9. decembrī apstiprināt Latvijas–Krievijas robežlīguma projektu, kurā tika de facto akceptētas pastāvošās robežas.
Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins
2005. gada maijā, atsākoties diskusijām par iespējamo Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšanu, Latvijas valdība paziņoja, ka līguma projektam pievienos vienpusēju deklarāciju ar atsauci uz 1920. gada Miera līgumu, saskaņā ar kuru Latvijai pienākas Abrene, taču bez pretenzijām uz Abrenes teritoriju kā tādu. Krievija atteicās parakstīt šādu līgumu, bet prezidents Vladimirs Putins rezumēja: "Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis." 2007. gada 27. martā Maskavā Latvijas premjerministrs Aigars Kalvītis un Krievijas valdības vadītājs Mihails Fradkovs parakstīja robežlīgumu, kurā paredzēta kādreizējā Abrenes apriņķa iekļaušana Krievijas Federācijā.
Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs par Abrenes jautājumu
Atmiņas par dzīvi robežas otrā pusē
Dzelzceļa stacija Punduros. Aleksandras Prikules arhīvs
Laika ritējums dzēš daudz atmiņu, bet tās iespējams saglabāt, glabājot no paaudzes paaudzē. Lai uzzinātu, kāda bijusi dzīve Abrenē pirmās brīvvalsts laikā un vēlākajos gados līdz jaunās robežas iezīmēšanai, tapa projekts "Uzrunā Abreni".
Tā ietvaros ar baltinaviešu aktīvu iesaistīšanos tapa vairākas video intervijas ar sirmgalvjiem, kuri glabā savas un ģimenes atmiņas par dzīvi pierobežā.
Latvija izglāba kā no otras koncentrācijas nometnes

Aleksandra Prikule piedzima otrā pasaules kara laikā - 1942. gadā Latvijā - tolaik Abrenes apriņķa Gauru pagastā, kas pēc tam nonāca Krievijas pusē. Par viņas tēva Nikolaja Okuņeva likteni ģimene ilgus gadus neko nezināja kopš brīža, kad vācieši viņu iesauca leģionā. Vēlāk atklājās, ka viņš aizbēga no leģiona un nonāca vācu koncentrācijas nometnē. Amerikāņi Okuņevu no tās atbrīvoja, bet tad Aleksandras tēvs nonāca jau otrā – krievu lēģerī. Tā kā tēva liktenis bija nezināms un viņas piedzimšanu vilcinājās reģistrēt, mazā meitenīte galu galā tika pie divām dzimšanas apliecībām, pirmo no tām izdeva baznīca.

Aleksandra Prikule, dzimusi Abrenes apriņķa Gauru pagastā
Kadrs no Samantas Slišānes video intervijas
Aleksandras vīrs ilgi strādājis uz dzelzceļa, arī Punduru stacijā, kuras ēkas tika uzceltas pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā. Sirmgalve rāda fotogrāfijas, kur pati redzama pie stacijas ēkas. Otrpus sliedēm un tagad jau robežai. Viņa to sauc par bijušo Latviju. Attēlā redzami ļaudis, kuri grasās ar vilcienu doties uz Ļeņingradu 20. gadsimta 50. gados, kad pierobežas ļaudis bieži veda turp pārdot pašu izaudzēto un mājās pārbrauca ar labu naudu. Tagad Punduru stacija atrodas Krievijas pusē.

Pasažieri Punduru stacijā
Aleksandras Prikules arhīvs
Kad Latvija atguva neatkarību, Aleksandra Prikule palika 200 metrus aiz jaunās robežas. To laiku viņa raksturo kā vēl vienu lēģeri: "Kā lai dzīvo, ja deviņi piedzērušies karavīri uz tevi nomērķē automātus? Kā vari būt droša, ka kāds no tiem neizšaus?"
Aleksandras gadījumā Latvija iestājās par savējiem un, iesaistoties pat kardinālam Jānim Pujatam, gādāja, lai viņai ļautu pārcelties uz dzīvi Latvijā. Saņēmusi mazu kompensāciju un vienu nedēļu laika, viņa sakravāja mantas, un 1992. gadā tika atvesta uz Latviju "no šausmām", kā to raksturo pati stāstītāja.

Jautājums, vai Aleksandra vēlētos tagad redzēt zaudēto Abrenes daļu, sirmās kundzes acīs liek saskriet asarām – viņas māju vairs nav. Daudzi radinieki palikuši kapos tur – Latvijā, – kā saka kundze, – Gauru pagastā.

Aleksandras Prikules mājas
Aleksandras Prikules arhīvs
Trīs latviešu ģimenes krievu ielokā

Par nepakļaušanos krievu skolasbiedru aizvainojumiem, šķūnī iekārtotu baznīcu un iekoptās lauku sētas pamešanu stāsta Abrenē Balasņicā dzimušais Broņislavs Vistapols.

Broņislava vectēvs Jēkabs Vistopols un vecāmāte Jadviga zemi Jaunlatgales apriņķī, Purvmalas pagasta Balasnicā ieguva 20. gadsimta 20. gados agrārās reformas rezultātā. Balasņica atradās trīs kilometru attālumā no Jaunlatgales pilsētas, ko vēlāk pārdēvēja par Abreni. Ģimene agrāk dzīvoja Kārsavas muižā un nonāca pie izvēles – pārcelties uz Reņģu muižu vai Jaunlatgali, un deva priekšroku Jaunlatgalei.

Abrenē dzimušais Broņislavs Vistapols
Kadrs no video intervijas
Broņislava tēva Antona un mātes, Šķilbēnu pagasta Krutovā dzimušās Bōrbalas Vistopolu ģimenē 1935. gada 5. oktobrī nāca pasaulē puisēns, kuram deva Latgalē izplatīto Broņislava vārdu. Ganos nebija jāiet, bet uz mežu sēņot gan. Puika sāka mācīties netālās Abrenes pilsētas skolā, līdz otrā pasaules karā gāja bojā viņa tēvs. Lai gan dzimšanas apliecībā Boņuka uzvārds vēl rakstīts kā "Vistopols", visdrīzāk Kārļa Ulmaņa masveida "latviskošanas" rezultātā vai vēlākos vēstures līkločos pasē viņš pārtapa par Vistapolu.

Ar īsu pārtraukumu 1944.-45. gadā ģimene palika uz dzīvi Balasņicā. Kad pēc kara, 1949. gadā, aizsaulē aizgāja Broņislava vectēvs Jēkabs, ģimene pameta iekopto lauku sētu nu jau Krievijai pievienotajā teritorijā un ar visu mājas ēku pārcēlās uz joprojām latviskajiem Šķilbēniem. Abrene jau bija atdota Krievijai. Pieaugušais Broņislavs nolūkoja par sievu Magdalēnu, abi apprecējās un gadus sešus nodzīvoja no Abrenes pārvestajā guļbaļķu mājā.

Bōrbala Vistopols (dz. Cercina) un Antons Vistopols kāzu dienā Purvmalas pagasta Balasņicā 1931. gada 5. jūlijā
Vistopolu ģimenes arhīvs
Jaunās mājas Vistopoli atrada Kurzemē, Pūres apkaimē, kur Broņislavs kopā ar savu kundzi Magdalēnu, kura arī dzimusi pierobežā – Baltinavā – dzīvo joprojām.
Pirmā komūnija Abrenē, 1941. gadā. 1. rindā trešais no labās - Broņislavs Vistapols (viņa dzimšanas apliecībā gan uzvārds rakstīts kā "Vistopols"). Vistopolu ģimenes arhīvs
No vecāku stāstītā Broņislavs atceras, ka ģimenei piederējis 20 ha liels zemes gabals, ko viņi arī apstrādājuši – audzējuši graudaugus, sējuši linus. Balasņicā pavisam dzīvoja trīs latviešu saimes, katra savā viensētā. Pārējie iedzīvotāji bija krievu tautības. Kad Broņislavs gāja skolā, krievu zēni viņam reizēm uzbruka. Esot gājis visādi, reiz pat, salasījušies barā, apbruņojušies ar svina lodītēm starp pirkstiem, tie Boņukam uzsaukuši: "Ei, latiš, kuda ļetiš? Pod krovaķ gavno kļevaķ?." (Klau, latvieti, kurp tā lido? Vai zem gultas sūdus ēst?) Viņš cirtis pretī: "Russkaja sviņja pašet svoim rilom."(Krievu cūka jau rok ar savu purnu.)

Cilvēku grupa pie ēkas Abrenē, 1939. gadā. Pa logu izliecies Antons Vistopols
Vistopolu ģimenes arhīvs
Balasņicā latvieši gājuši savā – katoļu baznīcā, bet krievi apmeklējuši pareizticīgo dievnamu. Katoļi Dievu lūguši pielāgotā šķūnī, nevis speciāli celtā ēkā. Mācītāji atbrauca no citām baznīcām, novadīja misi un devās prom līdz nākamai reizei.

Aizsargu grupa Rīgā 1931. gadā. Pirmais no labās stāv Antons Vistopols (1909–1944) – Broņislava Vistopola tēvs
Vistopolu ģimenes arhīvs
No kara laikiem Broņislavs atceras, ka vācieši ģimeni izdzinuši laukā no mājām, tikai govs palikusi piesieta pie koka. Paši sēdējuši netālu esošajā ābeļu dārzā neziņā, ko iesākt. Kara beigās ģimene aizbēga uz Šķilbēniem, jo vācieši atņēma labāko zirgu, kura vietā iedeva vecu kleperi un aizdedzināja ģimenes rudzu lauku. Ārā izdzītās cūkas gandrīz apsvilušas melnas.

Broņislava tēvu Antonu mobilizēja (dēls gan neatceras, kurā armijā), bet viņš saslima ar tīfu un nomira Viļakas slimnīcā. Atmiņu par bērnības laikiem Broņislavam saglabājies maz, jo 12 gadu vecumā zirgs viņam iespēra pa galvu. Kādu brīdi ārsti pat domājuši, ka zēna dzīvību neizglābs.

Pēc kara Abreni pametušas arī divas pārējās latviešu ģimenes un pārcēlušās uz dzīvi Kārsavas pusē.
Tagad pierobežā jūtas droši

Jura Ločmeļa vectēvs ar ģimeni pierobežā Šķilbēnos ieradās 1923. gada jurģos, un jau vasarsvētkos bija uzcēlis pirmo ēku – tā bija pirtiņa, kur saime arī apmetās. Pirtiņa joprojām ir saglabājusies, uz baļķu galiem redzami, visdrīzāk, vectēva iesistie zīmogi.

Šķilbēnu iedzīvotājs Juris Ločmelis
Kadrs no video intervijas
Vectēvam bija seši bērni – četras meitas un divi dēli. Vecāko meitu – tolaik jau 17 gadus veco meiteni – uz skolu nelaida, viņai bija jārūpējas par saimniecību. Jaunākie gan gāja skolā – apmeklējot Žogodu četrgadīgo pamatskolu, bet vēlāk dzimušie – jau Rekovas pamatskolu. Sešus kilometrus tālo ceļu uz un no skolas bērni mēroja kājām. Abi vectēva dēli mācījās Šķilbēnu divgadīgajā lauksaimniecības skolā.

Ģimene nodarbojās ar lauksaimniecību. Viņi bijuši ļoti apmierināti ar dzīvi 20.-30. gados. Tolaik vietējie ļaudis lielākoties precējās savā starpā, ievērojot reliģisko piederību: katoļi ar katoļiem, luterāņi ar luterāņiem.
Padomju laikā robeža ar Krieviju vairs nepastāvēja, pārvietošanās bija brīva. Jura vectēvs zaudēja zemi, jo visu vajadzēja nodot kolhozam. Vēlāk izveidoja sovhozu.

Juris stāsta, ka tagad pierobežā jūtas droši. "No kā baidīties, ja katru dienu garām brauc robežsargu mašīna," viņš piebilst. 20.-30. gados no Šķilbēniem gan bija ļoti tālu līdz robežai. Jurim labāk tīk nosaukums Jaunlatgale, nevis Abrene, jo Latvija bija ieguvusi jaunus sešus pagastus.