Zināmais nezināmajā

Ielūkojamies Visuma bērnistabā: kāds bija pirmais miljards Visuma vēsturē

Zināmais nezināmajā

Paleobotānika: dažādu augu formu maiņa evolūcijas gaitā

Ukrainai draud vides krīze

Kā kari ietekmējuši Latvijas dabu. Atskats uz 20. gadsimtu vēsturē

Pagājušā gadsimta karu sekas tieši dabas teritorijās Latvijā ir maz pētītas, taču zināms, ka karadarbības rezultātā ir iznīcinātas dabas ainavas, izcirsti meži, zaudēti veci koki un to alejas, parki un kultūrvēstures objekti, Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā” stāstīja Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Dace Sāmīte.

Karš līdzās noziegumiem pret cilvēci ir nesaudzīgs arī pret dabu un kultūrvēstures objektiem. Pagājušā gadsimta karadarbībā iznīcinātās ainavas vai ierakumi mežu masīvos nozīmē arī traucējumu tur mītošajām sugām.

Dabas aizsardzības sistēmas vēsture Latvijā aizsākusies pirms 110 gadiem – līdz ar Moricsalas dabas rezervāta dibināšanu, stāstīja Sāmīte. Tā līdz pat Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas republikas dibināšanai bija vienīgā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. 

Kara laikā Moricsalas darbas rezervātam gan draudēja koku izciršana, par ko liecina fiksētās cilvēku atmiņas un tolaik pieņemtie lēmumi, norādīja Sāmīte.

“Protams, ikviens karš saistās ar to, ka pārtrauc darboties normālā likumdošana, gan arī tā brīža valdošās iekārtas kādi konkrēti lēmumi. Tā bija attiecībā arī pret Moricsalu. Pirmā pasaules kara laikā draudēja nocirst Moricsalas ozolus. Vienīgais, kas tādos brīžos tiešām var nosargāt dabu, ir cilvēki, kas ir ar sirdi un dvēseli par šo lietu. Arī Moricsalas rezervāta gadījumā tas bija salas uzraugs Jānis Gailis,” stāstīja eksperte.

Sākot jau no 1905. gada līdz Pirmā pasaules kara beigām Latvijas teritorijas kultūrainavā zaudēti zālāji, parkveida pļavas, veci koki un to alejas – dzīvotnes, no kurām dažādas sugas arī ir īpaši atkarīgas.

“Šis periods bija dramatisks, tika iznīcināta liela daļa no parkiem, stādījumiem, protams, arī no muižām – no tāda kultūrvēsturiskā mantojuma,” norādīja Sāmīte. 

Eksperte vērtēja, ka kopumā kari Latvijas dabai būtiskākos zaudējumus radīja tieši mežu ekosistēmās gan militāru darbību, gan intensīvākas resursu ieguves dēļ.

Kokus izmantoja ierakumu un blindāžu veidošanā, tāpat kā kurināmo šajās vietās. “Karš ir cīņa par resursiem,” viņa piebilda un norādīja, ka tāpat kara laikā bieža ir malumedniecība. 

Pēc 1923. gada dabas aizsardzības sistēma sāka veidoties jau skaidrāka, valstij likumā definējot, ko tā vēlas aizsargāt. Saraksts iekļāva muižu parkus, alejas, akmeņus un pirmās aizsargājamās teritorijas, kā, piemēram, Slīteres zilo kalnu krauju, Grīņu dabas rezervātu, Gaujas senleju.

Arī par Otrā pasaules kara ietekmi uz aizsargājamām dabas teritorijām ziņas ir skopas, toties pēckara laikā Latvijas teritorijā izveidojās arī pasargāts ekoloģiskais tīkls jeb tā dēvētā Eiropas zaļā josta, bet dabas eksperte atgādināja, ka tā nebija mērķtiecīga dabas aizsardzība.

“Es domāju, ka pirmos armijas poligonus sāka veidot Padomju Savienības laikā, domāju, ka daudzus no dabas aizsardzības viedokļa vispār būtu noraidījuši, ka tādus nedrīkst veidot,” Sāmīte norādīja. 

Vienlaikus viņa atzina: “Tajā brīdī nevarēja dabas aizsardzības viedokli izvirzīt, jo daudzās teritorijās dabas pētnieki pat iekšā netika ielaisti, tās bija slēgtas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt