Martā tika izstrādāti biedrības statūti, tie tika parakstīti pie notāra, un jau aprīlī statūtus apstiprināja Latgales apgabaltiesa. Darbs uzreiz sāka noritēt pārsteidzoši ātri un pēc plāna.
KONTEKSTS
Pagājušā gada 20.-30. gados baltkrievi bija apmēram divi līdz trīs procenti Daugavpils iedzīvotāju. (1925. gadā – 1039, 1930. gadā – 1006, 1935. gadā – 1156 cilvēki).
“Par “Бацькаўшчынa” darba galvenajiem virzieniem kļuva, pirmkārt, ietekmes uz baltkrievu sabiedrību paplašināšana;, otrkārt, Latvijas sabiedrības informēšana par baltkrievu minoritātes stāvokli un tās kultūras un izglītības vajadzībām; treškārt, baltkrievu skolu organizēšana Latvijā, vispirms jau tajos Latgales ciemos, kur dzīvoja baltkrievi. Kā zināms, 1919. gada decembrī Latvijā tika pieņemti unikāli likumi par izglītību mazākumtautību skolās, kas katram bērnam garantēja bezmaksas pamatizglītību dzimtajā valodā (par to LSM.lv rakstīja ), un “Бацькаўшчына” nosūtīja Latgales pašvaldībām un tautskolu inspektoriem motivētus iesniegumus par nepieciešamību izveidot baltkrievu skolas,” stāsta Žanna Romanovska.
Lai atvērtu baltkrievu skolas jau 1921. gadā, “Бацькаўшчына” panāca, ka tiek izveidoti skolotāju kursi Daugavpilī un Ludzā. Tajos kā klausītāji pierakstījās 73 cilvēki, no kuriem kursus sekmīgi pabeidza 20. Kursos tika pilnveidotas baltkrievu valodas zināšanas, apgūta Baltkrievijas vēsture un ģeogrāfija, baltkrievu literatūras vēsture.
1921. gada rudenī Latgales Piedrujas un Pustiņas pagastos tika atvērtas 16 (!) baltkrievu pamatskolas, kurās mācībspēki bija Daugavpils skolotāju kursu beidzēji.
“1919. gada izglītības likums paredzēja nacionālo mazākumtautību nodaļu izveidošanu Izglītības ministrijā, taču bija vajadzīgs politiskais “jumts” – savs pārstāvis parlamentā, kura baltkrieviem nebija. “Бацькаўшчына” vērsās pie deputātiem no citām nacionālajām mazākumtautībām, veltot daudz laika un spēku sarunām, tomēr neviens neatbalstīja. Krievi, vācieši, ebreji, latgalieši – visi atteicās.
Un tad Konstantīns Jezovitovs, biedrības priekšsēdētāja vietnieks, ļoti spilgts un neviennozīmīgs cilvēks, nolēma vērsties pie latviešiem – pie Raiņa. 1921. gada augustā Rainis slimoja un atpūtās Mītavā (Jelgavā). “Бацькаўшчына” nosūtīja viņam vēstuli. Baltkrievi tika sadzirdēti, Rainis viņus atbalstīja, uzrakstīja oficiālu iesniegumu Izglītības ministrijai un jau 13. septembrī ministrija pieņēma lēmumu par baltkrievu nodaļas izveidošanu. Nodaļa sāka darbu 18. oktobrī, to vadīja Sergejs Saharovs, tobrīd Ludzas pilsētas ģimnāzijas direktors. Negribu vilkt nekādas paralēles ar mūsdienām, viss ir ļoti mainījies, bet enerģiju un rezultativitāti pašreizējām sabiedriskajām organizācijām no “Бацькаўшчынa” ir vērts pamācīties,” saka Žanna Romanovska.
Pēc tam, kad bija nodrošināta pamatskolu atvēršana, “Бацькаўшчына” izvirzīja jautājumu par baltkrievu tālāko izglītību. 1921. gada beigās vecāki nosūtīja vēstuli Izglītības ministrijas baltkrievu nodaļai ar lūgumu Daugavpilī atvērt baltkrievu ģimnāziju. Vēstuli parakstīja 44 cilvēki. Organizācijas valde atrada telpas (Varšavas ielā 16) un par pirmo direktoru ierosināja iecelt Janu Kraskovski. 1922. gadā Ludzā sāka darbu privāta baltkrievu ģimnāzija, gadu vēlāk tā kļuva par valsts ģimnāziju.
“Lai izveidotos pilna ķēdīte, vēl bija jāparūpējas arī par augstāko izglītību. 1921. gadā baltkrievu jaunieši tik labi neprata latviešu valodu, lai tajā mācītos Rīgā, bet mācībām ārzemēs lielākajai daļai nebija naudas. Tad “Бацькаўшчына” sazinājās ar sabiedriskajām organizācijām Prāgā un ar to starpniecību panāca, ka baltkrievu abiturientiem no Latvijas tika piešķirtas vairākas stipendijas mācībām krievu valodā Čehoslovākijas augstskolās. No 1921. gada rudens jaunieši mācījās Čehijā un vēlāk atgriezās Latvijā kā diplomēti speciālisti – ārsti, inženieri.
Vēlāk baltkrievu ģimnāziju absolventi prata latviešu valodu un varēja mācīties Latvijas Universitātē,” uzsver Daugavpils Baltkrievu kultūras centra un biedrības “Уздым” vadītāja.
1922. gada sākumā “Бацькаўшчына” vērsās Zemkopības ministrijā un panāca, ka tā piekrīt privātas baltkrievu divgadīgas lauksaimnieku skolas organizēšanai Daugavpilī. Pāris gadu vēlāk skola no Daugavpils pārcēlās uz Krāslavu, lai būtu tuvāk baltkrievu ciemiem.
“Бацькаўшчына” paspārnē darbojās drāmas vienība. Tā izauga no drāmas pulciņa kursos, kas bija veltīti Baltkrievijas vēsturei un kultūrai. Pirmā izrāde – Františeka Oļehnoviča komēdija “На Антокалi” (“Antakalnī”) – notika 1921. gada 1. septembri Daugavpilī. Mākslinieki pašdarbnieki iestudēja baltkrievu autoru lugas, ar panākumiem uzstājās Rēzeknē, Krāslavā, Borovkā. Uz vienu no izrādēm bija ieradies izglītības ministrs Aleksandrs Dauge, viņš uzkāpa uz skatuves, pateicās māksliniekiem un apsolīja baltkrieviem atbalstu dažādās lietās. Līdz ar aktieriem uzstājās arī pirmais baltkrievu koris.
“Visu 1921. gadu “Бацькаўшчына” strādāja par saviem līdzekļiem, kurus savāca no saviem draugiem! Nekādus līdzekļus no varas iestādēm vai pašvaldībām nesaņēma, taču arī nelūdza. Tāpēc, kad organizācija 1921. gada 4.decembrī vērsās Kultūras fondā ar lūgumu sniegt finansiālo palīdzību, tai uzreiz iedeva 1000 latu - tiem laikiem lielu summu.
“Бацькаўшчына” mēģināja ietekmēt politiskos procesus. Piemēram, 1923. gada jūnijā biedrība izstrādāja likumprojektu par baltkrievu valodas statusu. Faktiski runa bija par to, ka baltkrievu valodai tiktu piešķirts valsts valodas statuss daļā Latvijas teritorijas, par tiesībām to brīvi lietot Latgalē un Ilūkstē valsts iestādēs un pašvaldībās, teikt runas baltkrievu valodā Saeimā.
Aktīvo baltkrievu kustību Latgalē ļoti spēcīgi ietekmēja 1924.-1925. gada “baltkrievu prāva”.
Lai gan visi apsūdzētie pedagogi tika attaisnoti un apsūdzības pretvalstiskā darbībā viņiem tika atceltas, sekas bija smagas – no valsts tika izraidīti skolotāji, kuriem nebija Latvijas pilsonības, tika slēgta ģimnāzija Ludzā, uz laiku slēgta Izglītības ministrijas baltkrievu nodaļa. “Бацькаўшчынa” sabiedriskā aktivitāte samazinājās.
Pirms Saeimas vēlēšanām 1928. gadā tika nolemts atbalstīt Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP) ar nosacījumu, ka sarakstā tiks iekļauts “Бацькаўшчынa” aktīvists, Izglītības ministrijas baltkrievu nodaļas priekšnieks Vladimirs Piguļevskis. Tā baltkrievi ieguva savu pirmo parlamenta deputātu. LSDSP tika arī izveidota baltkrievu sekcija, kas darbojās līdz 1934. gada apvērsumam,” stāsta nobeigumam tuvojas Žanna Romanovska.
Viņa īpaši izceļ “Бацькаўшчынa” pirmo priekšsēdētāju Janu Harlapu (1871-1923): “Viņš bija pārkrievojies baltkrievs, dzimis pašreizējās Lietuvas teritorijā, beidzis skolotāju semināru Molodečnā (tagadējā Baltkrievijas Minskas apgabalā — L.V.) un 30 gadu nostrādājis par skolotāju krievu skolās, bet pēc tam pievērsies baltkrievu izglītošanai. Viņa dzīvoklis Daugavpilī Vitebskas ielā (tagad – Strādnieku iela— L.V.) kļuva par īstu “Бацькаўшчынa” štābu. Tajā notika organizatoriskas sanāksmes, strīdējās skolēnu vecāki. Pēc Konstantīna Jezovitova atmiņām, dažiem krievu un poļu kolēģiem bijusi naidīga attieksme pret baltkrievu skolu izveidošanu, jo viņi zaudēja daļu skolēnu, tātad – arī naudu. Principu “nauda seko skolēnam” nebūt nav izdomājuši tagadējie izglītības ierēdņi, viss sākās daudz agrāk. Pie Harlapa pat tika veikta kratīšana, taču bez rezultātiem. Viņš visu ņēma pie sirds, nervozēja, 1922. gada vasarā saslima, bet 1923. gada martā aizgāja mūžībā. Apbedīts Daugavpilī un, domāju, ka “Уздым” pacentīsies atrast viņa kapavietu.
Uzskatu, ka “Уздым” jāatdod savdabīgs parāds “Бацькаўшчынa” – jāpastrādā arhīvos, kad to varēs, pēc iespējas daudz jāuzzina par šīs unikālās organizācijas darbību un tas jāapkopo grāmatā.”
Savdabīgs P.S.
Šo rindu autorei palaimējās Daugavpilī mācīties pie lieliskā zinātnieka, filoloģijas profesora Fjodora Fjodorova (1939-2020). Metrs vienmēr labprāt runāja par jebkādām kultūrvēstures un kulturoloģijas tēmām. Laikā, kad mācījos, interneta nebija, un Fjodorovs kaut kādā ziņā to aizstāja. Ar atmiņām par savu bērnību profesors dalījās diezgan skopi. Tomēr bija viens izņēmums – viņš bieži un apgaroti atcerējās savu skolotāju Nikolaju Harlapu, uzsvēra, ka viņam par visu jāpateicas šim skolotājam. Daļu stāstu par Nikolaju Harlapu, kas palikuši studentu atmiņā, 2011. gadā pierakstījusi Tatjana Odiņa (tagad LSM.lv autore) Fjodorova intervijā žurnālam “Inije berega” (“Иные берега”). Tālāk – citāti:
“…. Es mācījos Jūrmalā, Slokas pilsētas 2. vidusskolā, un par visu man jāpateicas skolai, manam skolotājam Nikolajam Ivanovičam Harlapam – unikālam, fantastiskam cilvēkam. Izglītību viņš bija ieguvis Tartu Universitātē 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā. Viņam bija lielas zināšanas, prata runāt astoņās valodās. Viņa jaunības laikā skolotājs sociālajā telpā bija ļoti svarīgs cilvēks un pēc statusa atbilda zināšanām, kalpošanai bērniem, nākotnei. Un, kad liktenis viņu atveda uz skolu, viņš kalpoja tieši mums, bērniem.
Un arī visu pedagogu kolektīvu viņa klātbūtne spēcīgi ietekmēja, jo viņš visiem “pacēla latiņu”.
Nikolajs Ivanovičs bija beidzis juridisko fakultāti, tāpēc bija problēmas ar viņa statusu – būdams “buržuāziskas” universitātes absolvents, viņš padomju Latvijā atbilstoši savai specialitātei strādāt nevarēja. Kādu laiku pēc kara viņš bija pasniedzējs konservatorijā Rīgā, bet pēc tam – no 1950. gada līdz mūža beigām 1964. gadā – strādāja Slokā, mācīja skolā vācu valodu.
Tas, ka viņu satiku, bija mana lielā dzīves veiksme, uzskatu, ka tas bija sākums man kā personībai. No sestās klases mums bija skolas teātris, katru gadu tika spēlēta pirmizrāde. Nikolajs Ivanovičs bija režisors, mākslas zinātnieks, mākslinieks, baletmeistars, mūziķis, vēsturnieks un viss pārējais. Tā mēs ieslīgām telpā, par kuru mums nebija priekšstata, tās bija kultūras dzīvās stundas. Vēl ar Nikolaju Ivanoviču mēs no piektās, sestās klases pastāvīgi braucām uz Rīgu – uz teātri, uz operu, krievu vai latviešu drāmu, uz koncertiem, muzejiem.
Nikolajs Ivanovičs nemācīja, kā tas bieži gadās ar skolotājiem, no augšas. Viņš mums bija vecākais draugs, īsts, dižs skolotājs.
… Skolas gados mēs ar Nikolaju Ivanoviču apstaigājām kājām gandrīz visu Latviju. Tā ir sena Eiropas tradīcija – kā, piemēram, Heidelbergas studenti kādreiz staigāja pa Eiropu, tā mēs staigājām pa Latviju. Mūsu pirmais ceļojums (pēc sestās klases) ilga apmēram divas nedēļas. Mēs ar mugursomām gājām gar Gauju, pa ceļam iegājām Siguldā, Cēsīs. Mēs mācījāmies staigāt pa zemi, mācījāmies mīlēt pasauli. Tā dzima mūsu draudzība, uz visu mūžu. Un mūsu skolotājs visu laiku bija ar mums, un tā bija laime. Pēc tam gājām pa Kurzemi – gar Abavu, līdz Moricsalai, pa Kurzemes jūrmalu līdz Kolkai. Nākamajā vasarā gājām pa Daugavas krastiem, devītajā klasē divas nedēļas aizbraucām uz Mihailovsku, braucām uz Ļeņingradu…”
Atliek piebilst, ka Nikolajs Harlaps ir Jana (Ivana) Harlapa dēls. Lūk, tāda gara un cieša izglītības ķēdīte izstiepusies Latvijā.
