Ar Latgali ir mazāk skaidrības: arhīvā ir ziņas jau par vairāk nekā 36 tūkstošiem karavīru, kas dienējuši Vitebskas guberņā. Tomēr guberņa "pārklāja" ne tikai Latgali, bet arī vērā ņemamu tagadējās Baltkrievijas daļu. Taču, piemēram, kartīšu skaits ar atzīmēm Двинский (Daugavpils) un Режицкий (Rēzeknes apriņķis) jau tagad ir gandrīz 7 tūkstoši. Visbeidzot, daļa mūsdienu Latvijas Pirmā pasaules kara laikā administratīvi bija Kauņas (Ковенская) un daļa Pleskavas (Псковская область) daļa, savukārt aptuveni puse Vidzemes guberņas pašlaik ir Igaunijas teritorija.
Portāls radīts Federālās arhīvu aģentūras, Krievijas vēstures biedrības un Krievijas Aizsardzības ministrijas sadarbības rezultātā. Tas vēl tiek papildināts.
Plānots, ka 9 miljonu kartīšu digitalizāciju pabeigs pēc gada, kad tiks atzīmēta Pirmā pasaules kara beigšanās.
Kamēr Rus.Lsm.lv Rīgā mēģināja saprast, kā, ņemot vērā Latvijas specifiku, portālu var lietot, lai atrastu senčus, ārštata korespondents Antons Kravcovs un fotogrāfs Antons Karliners Maskavā savām acīm iepazinās ar to, kā arhīva darbinieki strādā ar kartītēm.
Krievijas Militāri vēsturiskais valsts arhīvs (RGVIA) ir lielākais visā valstī. Tas atrodas Lefortovas pilī, celtā pēc Pētera I pavēles. Šeit glabājas informācija par Krievijas armiju, sākot ar 17.gs. beigām līdz 1918.gadam. Pa labi no iebraucamās arkas ir grūti pamanāma ieeja un vientuļš policists, kurš ielaiž teritorijā tikai pēc pases uzrādīšanas.
Oļegs Čistjakovs, Zinātnisko uzziņu aparāta nodaļas priekšnieks, stāsta, ka interese par arhīvu pēdējo gadu laikā nepārtraukti pieaug.
"Cilvēkiem parādījusies interese pret vēsturi, ģenealoģiju... Liela daļa lasīšanas zāles apmeklētāju ir tādi, kuri meklē radiniekus, vai arī ģenealogi, kuri strādā pēc kāda pasūtījuma. Procentuāli šeit ir mazāk profesionālu zinātnieku nekā to, kuri nodarbojas ar savas ģimenes vēsturi," norāda Čistjakovs.
Uz lasīšanas zāli klusu garām iet apmeklētāji. Pēc anketas aizpildīšanas arhīva darbinieks viņus aizved pie viņu personīgās lietas, kur tiek atzīmēti izsniegtie dokumenti. Čistjakovs apgalvo, ka, neskatoties uz interneta resursa palaišanu, daudzos gadījumos tāpat nākas vērsties tieši pie arhīva. Viņš atceras, ka PSRS laikos arhīvs formāli nebija slēgts, tomēr tajā iekļūt "bija problemātiski".
"Vajadzēja likt priekšā visnotaļ nopietnus pamatojumus, lai iekļūtu arhīvā. Parasti tas bija saistīts ar zinātnisko darbu, kad pielaidei nepieciešamos dokumentus varēja saņemt no pētnieciskā institūta, rakstnieku vai žurnālistu savienības un citām oficiālām organizācijām," stāsta Čistjakovs.
"Pašlaik nekādu īpašu ierobežojumu vairs nav," viņš norāda.
"Dokumentus var neizsniegt, piemēram, ja tie ir sliktā stāvoklī un to izsniegšana rokās var būt kaitīga. Tad tos izsniedz vai nu uzraudzībā, vai arī arhīva darbinieks bez maksas pats skatās un nodod apmeklētājam informāciju no dokumenta," Čistjakovs stāsta, atverot durvis uz istabu ar metāliskiem skapjiem. Tajos glabājas 1914.-1918. gada militāro notikumu dalībnieku personīgās kartītes.
RGVIA ieraksta paraugs:
● Itneris, Ādams Toma dēls (Итнерис, Адам Томов(ич)), precēts, luterānis, no Gazenpotskas (Aizputes) apriņķa,
● Skujiņš, Fjorods (Teodors) Andreja dēls (Скуин(ьш), Федор (Теодор) Андреев(ич)), neprecējies, luterānis no Sterlitamakskas apriņķa (pie Orenburgas Krievijā),
● Henriks-Viktors Fišers Jāņa dēls (Генрих-Виктор Янов(ич) Фишер), neprecējies, luterānis, no Grobiņas apriņķa,
● Dāvids Frīdmans Eliasa dēls (Давид Элияс(ович) Фридман), neprecējies, ebrejs, no Tukuma apriņķa,
● Jānis Greiers Andreja dēls (Ян Андреев(ич) Грейер), neprecējies, luterānis, no Grobiņas novada.
Un viņu cīņubiedri — Gerasimovs, Nikolajs Vasiļjevičs, precējies, vecticībnieks no Dvinskas (Daugavpils) apriņķa, Ēvalds Ozoliņš Kārļa dēls (Озолин, Эвальд Карлов(ич)), neprecējies, luterānis no Gazenpotskas (Aizputes) apriņķa, Kazimirs Joskvads Miķeļa dēls (Йосквад, Казимир Микелев(ич)), neprecējies, katolis, no Grobiņas novada, Kārlis Bērziņš Anša dēls (Карл Ансов(ич) Берзин), neprecējies, luterānis, no Aizputes apriņķa, Ansis Gailis Jēkaba dēls (Анс Яковлев(ич) Гайль), neprecējies, luterānis no Mītavas (Jelgavas) apriņķa, Boruhs Perau Periceja dēls (Борух Перицев(ич) Перау), neprecējies, ebrejs, no Aizputes apriņķa, Indriķis Kipste Jāņa dēls, neprecējies, luterānis no Priekuļu pagasta, Grobiņas apriņķa, un vēl vairāk nekā 100 karavīru no 20. mīnmetēju artilērijas daļas, kuri bez vēsts pazuda 1914.-1915.gadā karadarbībā Austrumprūsijā. (Pilns saraksts RGVIA vietnē).
Tāpat arhīvs piedāvā maksas pakalpojumus, ko bieži izmanto pētnieki, kuri dzīvo ārpus Maskavas. Arī viņu skaits pēdējos gados pieaug.
"Tie, kuri ārvalstīs interesējas par arhīva datiem, var atsūtīt pieprasījumu vai atbraukt personīgi. Tā nav oficiāla politika, taču tomēr tiem, kuri atbraukuši no ārzemēm, tiek pievērsta īpaša uzmanība, un viņus cenšas apkalpot ārpus kārtas. Cilvēks tomēr ieradies no tālienes... Grūti, protams, pateikt, no kurām valstīm pie mums vēršas visbiežāk. Plaša amplitūda. Tomēr, visticamāk, no Austrumeiropas, piemēram, Polijas, no kurienes ir daudz pieprasījumu, jo tā bija daļa no Krievijas Impērijas," skaidro Čistjakovs, piemetinot - ar valodas barjeru saistītu grūtību darbā ar ārzemniekiem praktiski nav.
No Latvijas, kas arī kādreiz bija Krievijas Impērijas daļa, arī pienākot meklēšanas pieprasījumi. Arhīvā vēršoties tie, kuri nav varējuši atrast radiniekus tiešsaistē jau publicētajos datos.
Dažkārt meklēšanas grūtības ir saistītas nevis ar to, ka informācija vēl nav digitalizēta, bet gan ar atšķirībām vārdu vai apdzīvotu vietu rakstībā:
"Ārzemju uzvārdu un apdzīvotu vietu rakstības problēma pastāv vienmēr. Portāla meklētājs sniedz līdzīgus variantus, taču tas nedod garantijas. Jācenšas ievadīt uzvārdu un nosaukumu visus iespējamos variantus kirilicā," norāda Čistjakovs.
"Soli pa solim" vai precīzāk - universāla instrukcija radinieku meklēšanai nepastāv. Atbilstošajos lauciņos jāievada visi zināmie parametri visās kombinācijās. Iespējams, kāds zina tikai daļas numuru un uzvārdu, bet citi zina arī dzimšanas gadu un vietu vai citus datus. Jo vairāk datu, jo precīzāka meklēšana, tomēr, kā norāda Čistjakovs, informācija meklēšanas formā jāievada krieviski.
Dati par katru dienējušo ir organizēti tā, ka, zinot vien meklējamā vārdu un uzvārdu, ir iespējams viegli atrast daļas numuru, kurā viņš karojis, kā arī izsekot, kā karavīrs militāro manevru laikā pārvietojies. Ja pastāvīgu mēģinājumu laikā vietnē atrast vajadzīgo informāciju neizdodas, var nosūtīt pieprasījumu arhīva speciālistiem, kas par maksu veiks meklēšanu jūsu vietā. Pieteikties tam var šeit.
Šāds pieprasījums noderēs, arī lai atrastu datus ne tikai par cietušajiem, bet arī karā neskartajiem (arhīva vietnē var atrast arī cenas). Tā, piemēram, var paprasīt, lai arhīva darbinieks datu bāzēs, rokrakstos vai mašīnraksta dokumentos apskatās datus par kādu cilvēku. Visdārgāk, 6 rubļus jeb apmēram 10 eiro centus, maksā noraksts no vienas 18.gadsimta rokraksta lapas, bet vēlāk parādījušās mašīnraksta lapas izmaksās 1,5 rubļu.
Oļegs Čistjakovs gan skaidro, ka iepriekš aprēķināt internetā noformēta pieprasījuma izmaksas ir grūti. Tas atkarīgs no tā, cik labi dokumenti saglabājušies, cik tie veci, cik labi saglabājusies tinte. Minimālā cena, ja pieņem, ka pieprasījuma autoram paveiksies un dati par šo cilvēku būs atrodami vienā kataloga kartītē, būs 1,5 rubļi, taču par īsu rakstveida atbildi, pat ja meklējumi būs neveiksmīgi, būs jāsamaksā 200 rubļi. Tātad pati zemākā cena ir 201 rublis 50 kapeikas (ap 3 eiro), savukārt cenas griestus noteikt ir praktiski neiespējami, gadoties arī piecciparu cenas.
Pieprasījumi jāaizpilda krieviski, taču arhīva darbinieki palīdzēs, arī ja tas būs mašīntulkojums, galvenais, lai saprotama jautājuma būtība. Atbilde parasti jāgaida aptuveni nedēļu.
"Vispār veiksmīgu apstākļu sakritības rezultātā var izsekot savas dzimtas vēsturi pat līdz Ivana Bargā laikiem. Tiesa, tas prasa milzīgus pūliņus, jo jāapmeklē ne viens viens arhīvs, bet gan dažādas valsts pilsētas un pat ārzemju pierobeža. Tāpēc tas ir ļoti dārgs darbs," norāda Čistjakovs, aicinot uz istabu, kurā apmeklētāji strādā ar dokumentiem, kas uzņemti ar foto filmiņu.
"Meklējumus apgrūtina arī tas, ka mūsu valstī bieži bijuši kari un revolūcijas, tāpēc dokumentācijā ir būtiski pārrāvumi. Dažkārt tos vispār nav iespējams atjaunot, bet profesionālu ģenealogu darbs var izmaksāt miljoniem rubļu," norāda Čistjakovs.
"Grūtības mūsu darbā ir saistāmas ar dokumentu nepilnīgumu. Pamatdati savākti 1917.-1918.gadā, proti, kara un revolūcijas laikā, un procesā daudz kas pazuda. Krievijas Impērijā vispār nebija nekādas darbošanās ar arhīviem, un daudzus dokumentus iznīcināja vienkārši tāpēc, ka nevajadzēja," norāda Čistjakovs, uzreiz sevi izlabojot: "Toreiz uzskatīja, ka nevajadzēja. Bet pēc tam bija arī 20. gadu makulatūras kompānijas... Valstī vienkārši trūka papīra, tāpēc daļa dokumentu ir zudusi. Tagad jau visus pirmsrevolūcijas un pirmskara dokumentus iznīcināt aizliegts.''
Viņš saka, ka dokumentu digitalizācija turpinās, un izsaka cerību, ka līdz Pirmā pasaules kara simtgades beigām internetā varēs atrast visu pieejamo informāciju par tā dalībniekiem no Krievijas Impērijas puses.
"Tas, ar ko mēs nodarbojamies tagad, proti, arhīvu dokumentu publicēšana, nekad agrāk nav noticis. Šajā ziņā projekts ir unikāls. Līdztekus tam mēs strādājam, arī lai paplašinātu pieeju dokumentiem, turpinām digitalizāciju. Mums arhīvs nekomplektējas kā citi, kurus regulāri papildina, lai gan palaikam pie mums atnāk cilvēki, kuri nodarbojas ar savas ģimenes vēsturi un kaut kādus dokumentus uzdāvina. Bieži tas tiek darīts, lai saglabātu datus saviem pēcnācējiem," norāda arhīva Zinātnisko uzziņu aparāta nodaļas priekšnieks.
Savukārt jautāts par to, kāds ir to arhīvu liktenis, kuros glabājas ziņas par Sarkanajā armijā un pēcāk Padomju armijā dienējušiem, Čistjakovs atbild, ka šie dati glabājas Krievijas Aizsardzības ministrijas Centrālajā arhīvā un Krievijas Valsts militārajā arhīvā (RGVA, nejaukt ar RGVIA). Tur var atrast datus par laika posmu no 1918. līdz 1939. gadam un pēc 1945. gada, savukārt par Otro pasaules karu ziņas atrodamas vietnē "Tautas atmiņa".
Kā meklēt portālā "1914.-1918.gada Lielā kara varoņu atmiņas". Rus.lsm.lv pieredze
Meklēšana pēc teritorijas
Jāņem vērā, ka datubāzē (spriežot pēc rezultātiem) var būt ierakstīta gan personas dzimšanas vieta, gan iesaukšanas vieta. Meklēšanas forma teorētiski ļauj sašaurināt meklēšanas diapazonu līdz pat vienam apdzīvotam punktam, ja vien tas ir atzīmēts kartē. Ja runa ir par nelielu ciematu vai pilsētiņu, var, nenorādot nekādus citus datus, apskatīties visus bāzē ierakstītos datus par iesauktajiem no šī punkta.
Piemēram, Rīgā ir ieraksti par 1587 iesauktajiem, Tukumā – par 113, Bauskā — 36, bet Ogrē – tikai 4.
Jāieraksta vēsturiskais apdzīvotas vietas nosaukums tā, kā to rakstīja tā laika Krievijas dokumentos. Piemēram, Rīga paliks Рига, bet Tukums - Туккум, Bauska - Бауск, bet Ogre - Огер.
Sadaļā “Kartes” šāda karte ir, tiesa, ne visai labi salasāma. Turpat uz nedaudz modificētās “Google” kartes var arī iezīmēt teritoriju, kurā meklēt datus, tiesa, Rus.Lsm.lv pārliecinājās, ka šī funkcija diez ko labi nestrādā. Latvijas apdzīvoto vietu vācisko rakstību, kas kļuva par pamatu nosaukumu atveidojumiem krievu valodā, var sameklēt arī Vikipēdijā. Tāpat tur var sameklēt apriņķu nosaukumus pēc guberņām - Курляндская (Kurzemes), Лифляндская (Vidzemes), Витебская (Vitebskas) un Ковенская (Kauņas).
Var ierobežot meklēšanu apriņķos un guberņās, kur gan būs jau tūkstošiem ierakstu. Piemēram, meklēšana Vendenes apriņķī (Cēsu) dod 2401 rezultātu.
Jāieraksta pilns apriņķa nosaukums, jo, ierakstot tikai “Венден”, meklēšanas rezultāts būs 0.
Meklēšana pēc vārda un uzvārda
Tā izrādījās noderīgākā funkcija, taču jāņem vērā dažas īpatnības.
Vārdi jāieraksta saskaņā ar vairāk nekā 100 gadus veciem rakstības noteikumiem, taču cara armijas rakstveži acīmredzami neizcēlās nedz ar cieņu pret citu tautu nacionālajām tradīcijām, nedz ar muzikālo (un, iespējams, vispār nekādu) dzirdi, un daudzos gadījumos nebija arī īpaši zinoši krievu gramatikā.
Tāpēc iepriekš paredzēt, kā var būt uzrakstīts viens vai otrs vārds vai uzvārds, ir diezgan sarežģīti. Bet daži kopīgie principi tomēr ir:
1. Lielākoties galotnes uzvārdiem tiek atmestas - Ozols tiek rakstīts kā Озол (Ozol), bet Balodis kā Балод (Balod).
2. Tiesa, dažreiz tomēr nez kāpēc galotnes saglabātas, un Gulbis (šķiet, ar ko gan viņš labāks par Balodi?) tā arī paliek Гулбис (Gulbis).
3.Tāpat galotnes atmestas vārdiem, turklāt tie dažreiz tiek krieviskoti vai vāciskoti, bet ne vienmēr. Pēteri ieraksta kā Пётр, Jēkabu kā Яков, bet Jāni kā Ян, un Kārli - kā Карл. Iespējami arī robežgadījumi, piemēram, Māartiņu var ierakstīt gan kā Мартин, gan kā Мартын.
4. Nereti uzvārdos sastopama burtu dubultošana vai mīkstināšana, piemēram, Gulbis var tikt ierakstīts kā Гульбис, bet Balodis – kā Баллод.
5. Dažreiz absolūti nepieciešamie mīkstinājumi un diftongi pazūd un Bērziņš, Krūmiņš un Liepiņš tiek ierakstīti kā Берзин, Крумин и Лепин. (Bērziņš turklāt var pārvērsties par Березин, bet Liepiņš – par Липин, bet tas notiek reti). Briedis savukārt var tikt ierakstīts gan kā Бриед, gan kā Бредис un pat Бред.
6. Daži rakstveži acīmredzot uzskatīja, ka pārvalda vācu valodu, un dažreiz mēģināja ierakstīt latviešu uzvārdus pēc vācu valodas noteikumiem, lasot Z kā C, bet V kā F. Attiecīgi Цалит īstenībā var izrādīties gan Cālītis, gan Zālītis.
(Ja datorā nav krievu rakstības, var izmantot tiešsaistes pārveidotāju, piemēram, translit.lv)
