RSU Anatomijas muzeja ekspozīcijā arī mūsdienās ikviens var aplūkot anketas, ko šajās ekspedīcijās ievāca Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes Anatomijas institūta darbinieki sava direktora profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā.
Mērīja cilvēka galvaskausus, noteica acu un matu krāsu
"Seja: stūraina, vidēji velvēta; piere: ieslīpa, iedobta; vaigu kaulu apvidus: vidējs; uzacis: kuplas; deguns: vidēji plats; zods: slīps un šaurs; ausis pieguļošas; ausu ļipiņas: vidēji lielas." Šādu anketu par Pēteri Kažociņu no Kalna Ilzēnu mājām aizpildīja profesora Jēkaba Prīmaņa vadītajā ekspedīcijā. Tolaik notika vairāk nekā 20 ekspedīcijas uz dažādiem Latvijas nostūriem.
"Mērķis šīm antropoloģiskajām ekspedīcijām, tāpat arī galvaskausu kolekcionēšanai no senākajiem Latvijas iedzīvotājiem, bija noskaidrot,
kas tad ir Latvijas iedzīvotājs, no kurienes viņš vēsturiski ir nācis un kur iet," skaidroja muzeja vadītāja Ieva Lībiete.
Jautājumi aizvien vairāk aktualizējās pēc Pirmā pasaules kara, kad izveidojās Latvija kā nacionāla valsts – kas tad esam un no kā sastāvam. "Tolaik veids, kā mēģināja šos jautājumus risināt, bija pēc cilvēku ārējām ķermeņa fizikām pazīmēm – pēc tā, ko var mēģināt nomērīt un reģistrēt," vēstīja Lībiete.
Tā laika cilvēkus varēja nomērīt, kas arī tika darīts. Daži no mērinstrumentiem, kas tolaik izmantoti un ko pašlaik var aplūkot anatomijas muzejā, nedaudz atgādina moku rīkus. Vienā no šādiem rīkiem fiksēts galvaskauss, kas atrasts Dobeles arheoloģiskajos izrakumos.
"Šādu instrumentu izmantoja, lai iegūtu kraniogrammas – vizuālus galvaskausa attēlojumus uz papīra, lai arheoloģiskos galvaskausus varētu salīdzināt."
Toreiz bija vēlme noteikt arī precīzu acu krāsas nokrāsu, ko ataino šis fragments no to laiku preses izdevuma. 1939. gada laikraksta "Brīvā Zeme" žurnālists apraksta savus novērojumus vienā no minētajam antropoloģijas ekspedīcijām: "Viena no jaunkundzēm pienāk man tuvu klāt, paglaudīja matus. "Plaši, viļņaini," viņa teica otrai, kas sēdēja pie galda un visu atzīmēja. Tad viņa pielika man pie galvas veselu matu paraugu virkni, lai precīzi noteiktu krāsu. Izrādījās, ka maniem matiem pavisam prozaisks apzīmējums – burts "M". "Un tagad, lūdzu, skatieties man acīs," teica jaunkundze. – "Zili pelēkas," es konstatēju. – "Ko nu, ko nu – jums jau ir brūnas, iezaļganas." – "Nē, – jums, jaunkundz..." Bet jaunkundze nelikās traucēties un atkal gluži prozaiski atzīmēja, ka manu acu krāsa ir — Nr. 8."
Mūsdienās datus var izmantot dzimtu pētniecībā
Šobrīd ir grūti izdarīt secinājumus par tā laika savāktajiem datiem, jo jāņem vērā, ka 20. gadsimta 30. gados bija populāra arī eigēnika, tas ir, mācība par ģenētikas principu izmantošanu cilvēku populāciju iedzimtības īpašību uzlabošanā. Tolaik tā arī tika izmatota kā nacisma ideoloģija, proti, ka viena nācija ir pārāka par citām, tādēļ
šodienas pētniekiem nāktos atsijāt ideoloģisko uzslāņojumu, lai pateiktu, kāds ir bijis, tā teikt, "vidējais latvietis", ja vien tāds vispār eksistēja.
Daļa šo ekspedīciju pierakstu tikuši publicēti, bet daļa atrodami vien muzejā. Starp Jēkaba Prīmaņa pierakstiem par cilvēku fiziskajām īpašībām vēlākos gados parādās arī sociālais raksturojums. "Tur ir jautājumi par cilvēka vecākiem, par to, no kurienes viņi nākuši, kā arī no kā un kādā vecumā vecāki, ja vairs nav dzīvi, miruši. Ir arī cilvēku leģendas, nostāsti par dzimtas izcelsmi."
Kopumā ir 12 tūkstoši anketu, kas ir pilnībā digitalizētas un drīz būs pieejamas lietošanā pētniekiem. Tās izmantojamas, piemēram, dzimtu izpētē.
"Ja kādam šajās ekspedīciju vietās ir dzimtās mājas, tad ir diezgan liela iespēja, ka radinieki ir izmērīti, iztaujāti un arī nofotografēti."
Senākais galvaskauss no 5. vai 6. gadsimta
Cilvēkus antropologi ne tikai mērīja un anketēja, bet meklēja arheoloģiskos materiālos par senākajiem Latvijas iedzīvotājiem. To darīja, veidojot galvaskausu kolekciju, galvaskausus salīdzināja. "Gadsimtu gaitā ir mainījusies cilvēku galvas forma, tiesa, to var attiecināt ne tikai uz senajiem baltu ciltīm," stāstīja Ieva Lībiete. "Anatomijas muzejā ir ievērojama kranioloģiskā, tas ir, galvaskausu kolekcija – muzejā glabājas ap 600 dažādu Latvijas iedzīvotāju galvaskausu, no kuriem vecākais ir 6. gadsimtā dzīvojuša senā zemgaļa galvaskauss, kas atrasts izrakumos Dobeles pusē."
Galvaskauss nācis no 5. vai 6. gadsimteņa un atrasts izrakumos Tērvetes teritorijā, un to uzskata par senāko muzeja kolekcijā. "Diemžēl daudzi no galvaskausiem zaudējuši sasaisti ar izrakuma vietu – nav zināms, kur tie atrasti".
Savulaik profesors Prīmanis bija novērojis, ka no 5.–6. gadsimta līdz pat 19. gadsimtam galvaskausa formas bijušas iegarenākas, bet, laikam ejot, Latvijas iedzīvotāju galvas kļuvušas īsākas un apaļākas. Arī citās Eiropas valstīs veikti līdzīgi novērojumi.
