Nevardarbīgās pretestības centra priekšnieks Odisejs Kostanda atminas, ka sākumā apjausma, ka ir sācies pučs un notikumi var attīstīties neprognozējami un nevadāmi, uzdzina pat fizisku karstumu, kas pēc tam pārgāja aukstumā. Tieši tad arī galva apskaidrojusies un varēja situāciju risināt racionāli.
Tomēr, ja salīdzina 1991. gada janvāra notikumus un 1991. gada augusta puču, tad janvārī tikai vienā no naktīm kļuva bail, jo nebija zināms, kā rīkosies tā saucamie „omonieši” jeb milicijas specvienības kareivji, atzīst Jundzis. Savukārt augusta pučā tādu barikāžu un cilvēku pūļu nav bijis.
Apsardzes dienesta priekšnieks un vēlāk Latvijas Drošības dienesta priekšnieks Juris Vectirāns atminas, ka viņa vienībā, kas iestājās par Latvijas neatkarību, neviens nav nobijies un atteicies no uzdevumiem. Apjukums bija, taču bailes gan nē.
No otras puses, diskusijā Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” sanākušie Kostanda, Vectirāns un Jundzis, kā arī mūsdienu pētniece Kristīne Jarinovska atzina, ka dažu dienu ilgais pučs pagājis tik ātri, ka dažs labs, iespējams, nemaz nepaspēja parādīt savus patiesos uzskatus un dabu attiecībā uz Latviju un PSRS.
