Jaunas valsts lielā greznība. LU Botāniskajam dārzam 100

Kad 1922. gada pavasarī Latvijas Universitāte (LU) dibināja Botānisko dārzu, jaundibinātā valsts bija pastāvējusi vien nepilnus četrus gadus. Tā bija jaunas valsts milzu greznība, kas kļuva iespējama, pateicoties dārza veidotāju entuziasmam, neatlaidībai un darbspējām. Darba apjoms un birokrātija, ar ko dibinātājiem nācās saskarties pirms 100 gadiem, neatšķīrās no mūsdienām. Varbūt ikdiena bija pat vēl sarežģītāka, ņemot vērā dažādas tam laikam raksturīgas sadzīviskas grūtības. Viņi bija aizrāvušies ar jaunradīšanu, – par tā laika neticamo veikumu sarunā ar LSM.lv spriež tagadējā LU Botāniskā dārza direktora vietniece Signe Tomsone.

ĪSUMĀ:

“Iedomājieties, valstij bija nepilni četri gadi, un notiek kas tāds! Aiz muguras ir karš, šausmīgs laiks un neviens nav bagāts – tam laikam botāniskais dārzs bija ļoti liela greznība,  ko noteikti veidoja ar lielu enerģiju. Bija jāuzsāk no nekā,” magnoliju ziedēšanas laikā pastaigājoties pa Botānisko dārzu, iespējamo ainu pirms simt gadiem iezīmē Tomsone.

Uz 10 hektārus plašo teritoriju Pārdaugavā, kur Botāniskais dārzs atrodas šodien, pārcelšanās notika vien 1926. gadā – pirmos gadus dārzs pastāvēja nepilnu hektāru lielā zemesgabalā Dreiliņmuižā. Spriežot pēc 1920.–1940. gada Latvijas armijas kartes, Dreiliņmuižas teritorija atradās nevis mūsdienu Dreiliņos, bet gan aptuveni Slāvu apļa vietā.

Dreiliņmuiža 1920.-1940. gada Latvijas armijas kartes fragmentā

“Meklēja vietu, kur dārzu varētu ierīkot. Vēl ilgus gadus pēc dārza dibināšanas cirkulēja ideja par Strēlnieku parku, tas ir, Kronvalda parka teritorijā. Ir daudz arhīva dokumentu, kur šī vieta ir minēta un dažādi apspriesta vēl ilgus gadus, bet, tā kā bija jāsāk rīkoties ātrāk, tad Rīgas pilsētas valde piešķīra zemi Dreiliņmuižas dārzniecībā. To piešķīra uz trim gadiem, nevis pastāvīgā lietošanā,” stāsta Tomsone.

Pirmais gads un sēklu katalogs

Botānisko dārzu izveidoja neliela cilvēku komanda – profesors, pirmais dārza direktors Nikolajs Malta un profesors Pauls Galenieks. Visticamāk, ideja par dārzu piederēja profesoram Maltam, kurš mācīja botāniku. “Varbūt arī Galeniekam un viņu līdzbiedriem, kuriem bija ar botāniku saistīti kursi. Viņiem vajadzēja augu materiālus, lai varētu kvalitatīvi mācīt botāniku. Pasniedzēji raksta vēstuli rektoram – lai nodrošinātu studiju procesu, būtu vajadzīgs botāniskais dārzs. Rektors raksta izglītības ministram, un tā ideja sāk attīstīties,” ar arhīvos izpētīto iepazīstina Tomsone.

Latvijas Universitātes Botāniskā dārza dibinātājs un pirmais direktors profesors Nikolajs Malta (1890-1944) un viens no LU Botāniskā dārza veidotājiem un pēckara perioda direktors, profesors Pauls Galenieks (1891-1962)

Precīzs Botāniskā dārza dibināšanas datums nav zināms, bet, spriežot pēc paveiktā, tas varētu būt bijis agrs pavasaris. Pirmajā gadā dārza dibinātāji paguva kaut ko iesēt, izaudzēt un rudenī no tā ievākt sēklas, lai izdotu pirmo sēklu katalogu. Sēklu katalogu “Index Seminum” LU Botāniskais dārzs ir turpinājis veidot visus savus 100 pastāvēšanas gadus – mūsdienās tas iznāk reizi divos gados.

Sēklu katalogu veidošana un pēc tam izsūtīšana citu valstu botāniskajiem dārziem ir humāna tradīcija, kas ir senāka par mūsu dārzu – pasaulē to piekopj kopš 19. gadsimta: “Tā dārzi bez maksas apmainās sēklām. Visvērtīgākās ir tās, ko kolēģi ievāc savvaļā. Protams, visu nevar ievākt savvaļā un ievāc arī no savām kolekcijām. Tādā veidā papildina kolekcijas, jo tām ir nepieciešama liela augu dažādība, bet dārzu botāniķi, dodoties ekspedīcijās savvaļā, ievāc tikai  daļu nepieciešamo paraugu, pārējos iegūst no citām kolekcijām, apmainoties ar sēklām.”

Tādējādi dārzi kolekcijā iegūst gan jaunumus, gan augus, kuri konkrētajā dārzā nespēj nogatavināt sēklas. Bez šīs tradīcijas LU Botāniskā dārzā Palmu mājā nebūtu redzama, piemēram, Krusa viktorija – ūdensroze, par kuras uzziedēšanu kā lielo notikumu vasarās mēdz vēstīt ziņās. Palmu mājā sēklas Viktorijai nenogatavojas, tādēļ tās pasūta no citām valstīm, piemēram, Somijas, kur botāniskā dārza siltumnīcā ir piemērots klimats.

Bērni uz viktorijas lapas. 1950. gadi.

Īpaši svarīga loma sēklu katalogam LU Botāniskajam dārzam bija pirmajos gados – tā bija iespēja iegūt nebijušus augus un paplašināt savu kolekciju. “Mūsu kolēģi pirmsākumos ir ļoti ātri un koncentrēti darbojušies, gan pavasarī iesējot, gan rudenī pirmās sēklas savācot, sagatavojot katalogu, kuru izsūtīt saviem kolēģiem citās valstīs, jo tad esi tiesīgs arī sev ko prasīt. Kā tad iesi un prasīsi: man ir jauns dārzs, vai nevari ko iedot kolekcijai? Tā viņi plānveidā un godam iesāka kolekcijas veidot,” atzīst Tomsone.

No Dreiliņiem uz Pārdaugavu

Pēc gada Botāniskais dārzs jau vēra durvis skolēnu ekskursijām, izrādot 1500 augu sugas. Bija skaidrs, ka nepilnu hektāru lielajā zemesgabalā Dreiliņmuižā būs krietni par šauru, tādēļ drīz sāka lūkoties pēc plašākas teritorijas. Arhīvu dokumenti liecina, ka joprojām apsvēra dārza ierīkošanu Strēlnieku parkā, apsprieda arī dažas vietas Pārdaugavā – bet pagaidām par Kandavas ielu, kur Botāniskais dārzs atrodas mūsdienās, vēl nerunāja.

Botāniskais dārzs Dreiliņos | 1923

Drīz pilsētā izplatījās runas, ka Latvijas Universitāte meklē aptuveni 10 hektārus lielu zemesgabalu. Tās sasniedza arī Kandavas ielā esošās Volfšmita muižas saimnieka, fabrikanta Alberta Volfšmita (1816—1895), mantiniekus Antoniju Volfšmiti un Kārli Stricki – viņi iesniedza savu piedāvājumu Latvijas Universitātei. “Pēc arhīva var spriest, ka piedāvājums nāca pēkšņi – mums ir tāda zeme, ar tik daudz kokiem un tādām būvēm,” stāsta Tomsone.

Latvijas valdība 10 hektārus lielo zemesgabalu no Volfšmita mantiniekiem iegādājās par 181 tūkstoti latu. Augu kolekciju no Dreiliņamuižas uz Pārdaugavu pārveda 1926. gada pavasarī – Botāniskais dārzs iemājoja tur, kur atrodas joprojām.

“Padomju laikā piešķīra apmēram piecus hektārus vēl klāt. Kad ienāca padomju vara, līdzās esošos nacionalizētos zemes gabalus pievienoja Botāniskajam dārzam. Savukārt deviņdesmitajos gados, valstij atgūstot brīvību, daļu zemes īpašumu atguva to bijušie īpašnieki un pašlaik dārza teritorija ir nepilni 15 hektāri,” skaidroja direktora vietniece.

Koki no muižas laikiem

Botāniskā dārza veidolu 1926. gadā iegādātajā zemē daļēji noteica tas, kas bija ierīkots jau no muižas laikiem. “Pārdošanas dokumentos ir uzskaitīti visi koki un krūmi – šeit bijuši aptuveni 1000 kokaugi,” stāsta Tomsone. Dārzu veidoja rēķinoties ar to, kas tur jau auga. Daļa lielo koku ir saglabājušies vēl līdz mūsdienām – ozoli, melnalkšņi un 125 metrus garā Holandes liepu aleja, kas ved no augu mājam uz Dzirciema ielas vārtiem. Savulaik augu māju vietā atradās Volfšmita muižas kungu māja, bet tās tur vairs nebija jau teritorijas iegādes brīdī – ēku bija nojaukuši vēl iepriekšējie īpašnieki.

Augu māju pamatakmens likšana | 1928

No muižas laikiem augošos kokus Botāniskais dārzs bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai cenšas saglabāt, cik ilgi tas būs iespējams. “Vecākiem kokiem parādās citas vērtības, jo tajos dzīvo kukaiņi un sīkbūtnes,” skaidro Tomsone. Piemēram, alejā sarindotās 19. gadsimtā stādītās liepas ir ar tukšiem vidiem, dažas jau vētrā nogāzušās. Lai aleja varētu dzīvot ilgāk un būtu drošāka apmeklētājiem un darbiniekiem, dārza simtgades pavasarī to vainagus sakopa, pateicoties ziedojumiem no vietējiem uzņēmumiem. “Liepas ir stādītas 1800. gados. Mums ir fotogrāfija no 1936. gada ziemas – koki izskatās tieši tāpat kā tagad,” par liepu pamatīgumu stāsta Tomsone.

Savukārt no Botāniskā dārza pirmsākumiem Dreiliņmuižā līdz mūsdienām ir saglabāta augu sistemātiskā kolekcija, kurā augi sakārtoti pēc radniecības un ņemot vērā to evolūciju. Kolekcija ļauj izsekot līdzi tam, kā augi attīstījušies evolūcijas gaitā.  “Bet tas ir tikai ieskatam, jo te nekādi nevar būt atspoguļots viss – mūsu klimatā visu nav iespējams parādīt,” piebilst Tomsone. Pirmās sēklas šai kolekcijai atvedis profesors P. Galenieks no Altaja, kur viņš iepriekš bija strādājis.

Pirmsākumos zemes darbus Dreiliņmuižā veica studenti, jo direktora rīcībā tolaik nebija dārznieku komandas. “Lai pirmos stādījumus izveidotu, bija ļoti čakli jāstrādā. Es, godīgi sakot, apbrīnoju menedžmentu, kas tolaik bija vajadzīgs,” saka Tomsone. Tagadējai direktora vietniecei, iepazīstoties ar arhīvu materiālu par Botāniskā dārza pirmsākumiem, radās priekšstats par to, kāda patiesībā tolaik bija dzīve.

“Man laikam bija idillisks iespaids par pirmās brīvvalsts laiku – ka viņi  dabūja zemi, sastādīja pirmos augus un veidoja nākamo ekspozīciju. Tolaik bijis ļoti daudz administratīvi birokrātiskā darba, kas arī šodien ir. Tas laiks ne ar ko neatšķīrās,”

vērtē Tomsone. Darbs ar augiem botāniskā dārza dibinātājiem bija tikai viens no pienākumiem – arī tolaik ar Rīgas pilsētas būvvaldi bija jāsaskaņo katra būvniecības iecere, gan augu mājai, gan žogam, gan esošo ēku pārbūvei un jaunajai saimniecības ēkai vajadzēja katrai savu projektu. Tāpat vajadzēja lauzīt galvu par gruntsūdeņu līmeņa pazemināšanu jaunajā dārza teritorijā. Ar pilsētas valdi bija jāspriež arī par plānoto Rīgas–Jūrmalas ātrsatiksmes ceļu, kas izbūves gadījumā skartu dārza teritoriju. Turklāt dārza teritorijā vienā no bijušajām muižas ēkām atradās bērnu patversme, kas tur bija vēl pirms iegādes un pēc Izglītības ministrijas lūguma kādu laiku turpināja pastāvēt arī pēc tam.

No Aizputes līdz Vašingtonai

Pārsteidzošs mūsdienās izskatās arī vēriens, ar kādu pētnieki strādāja starpkaru periodā. To labi atklāja Botāniskajā dārza telpās atrastā piezīmju grāmatiņa, kas piederēja Latvijas Universitātes privātdocentam Aleksandram Zāmelim – viņš veica pētījumus ģenētikā, sistemātikā un iedzimtībā, bet Botāniskajā dārzā īstenoja izmēģinājumus.

Aleksandra Zāmeļa piezīmju grāmatiņa.

Piezīmju grāmatiņā bija pierakstīti plaši kontakti zinātniekiem visā pasaulē, ar kuriem Zāmelis sadarbojies – līdzās adresei Aizputē tai pašā lappusē ir arī kontakti cilvēkiem Mičiganā, Vašingtonā un Velsā. “Ātri pārskatot grāmatiņu, šķiet, ka ir adreses visos kontinentos, izņemot Austrāliju,” saka Tomsone.

Botāniķis, ģenētiķis, Dr. rer. nat. Aleksandrs Zāmelis (1897-1943)

Tāpat pirmais direktors Malta bijis ļoti daudzpusīgs cilvēks: “Viņš vairākas reizes ir bijis dekāns Dabaszinību fakultātē, šeit visu laiku direktors, arī profesors. Viņš bija arī anglofils, izdevis dzejas grāmatu ar pseidonīmu Jānis Grīvnieks. Tas viss notika paralēli saimnieciskajam darbam dārzā.” Malta arī nodibināja Botāniskā dārza draugu biedrību, kurā darbojās arī valodnieks Jānis Endzelīns. Pēc visa spriežot, biedrībā pulcējās dažādi intelektuāļi, kuri devās arī izbraucienos, vāca ziedojumus dārza attīstībai un rīkoja izglītojošus priekšlasījumus.

Kara laikā dārzu izcirta, lai apkurinātu augu mājas

Profesors Nikolajs Malta 50. gadu jubilejā kopā ar kundzi Agnesi un dēliem Juri (pa labi) un Ivaru | 1940

Strīpu dzīves kūsāšanai un iespaidīgajam vērienam Botāniskajā dārzā pārvilka Otrais pasaules karš: “Kara laikā dzīve bija grūta, jo šeit bija vācu karaspēka armijas daļa. Darbiniekiem bija ierobežots darba laiks, kad viņi šeit drīkst atrasties. Trīs cilvēki drīkstēja atrasties visu laiku. Acīmredzot trīs darīja vairāk un pārējie – iespēju robežās. Pēc arhīvu materiāliem var spriest, ka direktors rakstīja saimniecības pārvaldei un lūdza līdzekļus. Lai uzturētu augu mājas, cirta ārā kokus un kurināja. Centās saglābt kolekcijas, cik vien varēja.”

Kara otrā pusē profesors Malta, Botāniskā dārza direktors no pašiem pirmsākumiem, emigrēja uz Vāciju. Rīgu ar savu kundzi Agnesi profesors pameta 1944. gada augusta vidū, bet 21. novembrī abi zaudēja dzīvību angļu uzlidojumā Štolcenavai.

Par padomju perioda pirmo direktoru kļuva Maltas līdzgaitnieks, profesors Galenieks, kuram gan nācās ciest no valdošās varas savu demokrātisko uzskatu dēļ. Profesors neatzina tolaik Padomju Savienībā vadošo pseidozinātni, kas noliedza klasisko ģenētiku, uzspieda dogmas un ierobežoja vārda brīvību. Direktora amatā viņš atradās līdz 1949. gadam, bet ar pētniecību Galenieks turpināja nodarboties arī pēc tam.

Padomju laiks iezīmēja arī citu virzienu Botāniskā dārza darbībā – tautsaimniecībai vērtīgu augu selekciju un introdukciju, turklāt darba un stādu apjoms no mūsdienu viedokļa bijis prātam neaptverams. “Viens no galvenajiem uzdevumiem bija apgādāt darbaļaudis ar stādiem, bija jānodrošina sēklas un spraudeņi skolām, kolhoziem. Lasot tas šķiet neticami, apjomi bija milzīgi, bet kolēģi atceras, ka tā tas arī bija. Mūsdienās tas galīgi neasociējas ar botāniskā dārza uzdevumu,” saka Tomsone.

Darbinieki un direktors Ā.Zorgevics | 1973

Runājot par mūslaiku Botāniskā dārza uzdevumu, Tomsone tajā saredz līdzības ar to, kas bija teikts pirmsākumos. Pirms kara izdotajā botāniķa un Latvijas Universitātes privātdocenta Aleksandra Meldera grāmatā par augu mājām minēts, ka botāniskā dārza mērķis ir kalpot pedagoģiskām vajadzībām un botānikas zināšanu izplatīšanai tautā. To lasot, Tomsone secinājusi, ka šādi mērķi ir arī mūsdienās: “Dārza dibināšanas gars bija ļoti mūsdienīgs.”

Šodien būtiska aktualitāte ir arī bioloģiskā daudzveidība un savvaļas floras saglabāšana. “Pirmās brīvvalsts laikā tik daudz nedomāja par bioloģisko daudzveidību, tas izpaudās citādi, bet pētniecība un pedagoģiskais moments ir mijies cauri visus 100 gadus,” secina direktora vietniece. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt