Šogad martā Latvijas Okupācijas muzejs saņēma nelielu dāvanu. Ārēji necilu atmiņu dziesmu kladi, kurā pērnā gadsimta 30. gadu beigās rakstījuši Armijas štāba bataljona kareivji – tie karavīri, kas pilda goda sardzes pienākumus.
“Vislielāko interesi izraisīja ieraksts 1940. gada 17. jūlijā. Ierakstu ir veikuši seši kareivji, seši uzvārdi bez vārdiem ar tādu piebildi: šodien pl.13 izbeidzu savas gaitas pie Brīvības pieminekļa kā pēdējā goda sardze,” stāsta Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība.
Līdzšinējais uzskats par pēdējo goda sardzi pie Brīvības pieminekļa 1940. gada 21. jūlijā balstās Latvijas armijas un latviešu leģiona virsnieka Viļa Hāznera atmiņās. Savukārt mazās atmiņu klades ieraksts liek domāt, ka goda sardzes pie Brīvības pieminekļa beigušās agrāk, nekā uzskatīts līdz šim.
“Mēnesi pēc Latvijas okupācijas 17.jūnijā, mūsuprāt, varētu būt bijusi pavēle par sardzes noņemšanu pie Brīvības pieminekļa, arī par Armijas štāba bataljona komandiera maiņu. Tā kā, iespējams, tieši šis ir viens no pagrieziena datumiem visā šajā okupācijas perioda stāstā,” stāsta Vība.
Latvijas Valsts vēstures arhīva speciālisti palīdzējuši atrast vēl kādu svarīgu pavedienu. “Komandanta pienākumu izpildītāja pulkvežleitnanta Jureviča dokumentu visiem rotu komandieriem zināšanai, arī armijas štāba bataljona komandieriem par to, ka apgabala garnizona priekšnieks ir pavēlējis, sākot ar 1940. gada 17. jūliju, goda sargus pie Brīvības pieminekļa neizlikt un izvadi pl.13 izdarīt Citadelē. Faktiski viens pret viens teksts, kā mūsu dziesmu grāmatā,” stāsta Okupācijas muzeja direktore.
Atmiņu kladi muzejam nodevis rīdzinieces Millijas Boltrikas radinieks. Taču, kā tā nonākusi pie sievietes, nav zināms.
Muzeja speciālistiem ļoti interesējušas arī kareivju personības, kas parakstījušies zem īpašā 1940. gada ieraksta. “Uzvārdi ir latviski un bieži sastopami: Liepiņš, Grāvītis, Jansons, Dīzenbaks, Lūkins. Vienu uzvārdu neesam atšifrējuši. Mums pagaidām nav izdevies atšifrēt visas identitātes, bet varētu būt, ka viens no karavīriem, kas šajā dienā bija pie Brīvības pieminekļa, ir Artūrs Grāvītis, dzimis 1917. gadā Aknīstes pagastā,” atklāj Vība.
Muzeja direktore gan piebilst – varbūt nav tik izšķirīgi, kurā diena pēdējā goda sardze bijusi, bet notikums pats par sevi ir būtisks. “Uzzinot vairāk par tā perioda notikumiem, mēs protams labāk varam saprast visu notikumu kopumu,” saka Vība.
Okupācijas muzejs aicina atsaukties cilvēkus, kuri atceras no ģimenē stāstītā vai ir saglabājuši kādas liecības par 1940. gada jūnija un jūlija notikumiem.
