Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
Tulkojums krieviski pieejams šeit.
Kāpēc sacelšanās? 1830.–1831.gados taču jau bija Novembra sacelšanās, kurai bija lielākas iespējas uzvarēt (tās diemžēl neizmantoja), nekā 1863. gadā notikušajai, organizētajai ad hoc (pēc apstākļiem).
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Poļi, sākot no 1863. gada, kad Vīnes kongresa rezultātā centrālās Polijas zemes nokļuva Krievijas pakļautībā (cars vienlaikus bija Polijas Karalistes karalis, valsts, kura bija personiski saistīta ar Krieviju – lēmumu par viņa gāšanu no troņa pieņēma Varšavas Saeima 1830. gadā), arvien vairāk vīlušies mazās Polijas valsts autonomijas ierobežojumā. Pēc Novembra sacelšanās, sākot no 1830. gada, poļiem pilnīgi "aizšķērsoja ceļu", vēlāk situācija tikai pasliktinājās (lai gan bija arī pozitīvie piemēri, piemēram, tika atvērtas prestižas izglītības iestādes, valstī attīstījās rūpniecība un dzelzceļš – līniju Varšava–Pēterburga, kura gāja caur Daugavpili, atvēra dažas nedēļas pirms sacelšanās –, tomēr brīvības palika arvien mazāk).
1860. gada 11. jūnijā Varšavā tika organizēta plaša patriotiskā demonstrācija sakarā ar Novembra sacelšanās varoņa ģenerāļa Juzefa Longina Sovinska (Józef Longin Sowiński) atraitnes bērēm.
1860. gada 29. novembrī (Novembra sacelšanās gadadiena) atkal tika organizēta plaša demonstrācija un tika nodziedāta dziesma, kuru kādreiz sakomponējis Alojzijs Feliņskis (Alojzy Feliński) par godu caram Aleksandram I, tikai piedziedājums tika mainīts uz: "Mūsu brīvo dzimteni atdod mums, Kungs".
Līdzīgu demonstrāciju par labu neatkarībai Polijā notika arvien vairāk, tām pievienojās ne tikai poļi, bet arī ebreji, līdz tādai pakāpei, ka Krievijas valdība 1861.gadā pieņēma lēmumu izsludināt karastāvokli. Aleksandrs Velopolskis (Aleksander Wielopolski) – Polijas Karalistes valdības priekšnieks – mēģināja vienoties ar sabiedrību, ieviešot daudzas reformas: jaunais skolas likums, vairāk brīvības zemniekiem un vienlīdzīgas tiesības ebreju iedzīvotājiem. Diemžēl tas daudz nepalīdzēja.
Galu galā īsi pirms sacelšanās sākuma tika izdots rīkojums par iesaukšanu cara armijā, ko sauca par "branku". Tas kļuva par impulsu sacelšanās uzsākšanai. Polijā tā sākās 1863. gada 22. janvārī, bet Lietuvā 1. februārī. Sacelšanās aptvēra arī mūsdienu Baltkrievijas, Latvijas un Ukrainas zemes. Cīņas bija smagas, notika vairāk nekā tūkstoš kauju un sadursmju ar cara armiju.
Izredžu bija daudz mazāk nekā iepriekšējās sacelšanās laikā, turklāt tās dalībnieku nometne sadalījās uz "balto" un "sarkano" frakcijām. Par sacelšanās vadītāju kļuva Romualds Trauguts (Romuald Traugutt), kuru līdz šai dienai ciena ne tikai Polijā, bet arī poļi, kuri dzīvo Baltkrievijas Polisijā, no kuras viņš cēlies (līdzīgi kā Tadeušs Koscjuško).
Par spīti poļu un lietuviešu varonībai (cīnījās divu tautu varoņu— Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) un Staņislava Narutoviča (Stanisław Narutowicz)— priekšteči) viņiem nebija iespējas uzvarēt, sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta, daudzus tās dalībniekus izsūtīja uz Sibīriju, poļu un lietuviešu īpašumi tika konfiscēti, sodīja arī pilsētas, atņemot tām pilsētu tiesības. Polijas Karaliste, kas agrāk bija valsts tikai pēc nosaukuma, oficiāli kļuva par "Privislinskas apgabalu", kārtējo Krievijas provinci.
Kāpēc arī latviešiem ir jāatceras sacelšanās Ukrainas kara gadā?
Tā aptvēra arī Latgali, kura 1772. gadā pēc Pirmās Žečpospolitas dalīšanas atradās Vitebskas guberņas sastāvā. 2013. gadā par šo tautas sacelšanās, kura iedvesmos Latvijas poļus 1918.–1940. gados, atgādināja divi prezidenti: Broņislavs Komorovskis (Bronisław Komorowski) un Andris Bērziņš. Proti, Daugavpils cietoksnī atklāja piemiņas plāksni, veltītu grāfam Leonam Broel-Plāteram (Leon Broel-Plater) (1836.–1863.) un citiem Janvāra sacelšanās dalībniekiem Latgalē.
Komorovskis toreiz izcēla, ka "no 1863. gada sacelšanās drāmas 1918. gadā izveidojās neatkarīgas valstis – Polija un Latvija (..), šīs drāmas, kā arī Platera nāves drāmas rezultātā rādās sajūta, ka 1920. gadā un visā starpkaru periodā ir jāveido poļu-latviešu savienība".
Grāfs Leons Plāters bija Janvāra sacelšanās varonis Latgalē. Leons organizēja uzbrukumu transportam ar ieročiem netālu no Krāslavas, pēc kura viņu sagūstīja cara karavīri. Pratināšanas laikā viņš uzņēmās vainu par uzbrukuma organizēšanu un vadīšanu uz sevi. Plāters tika nošauts Daugavpils cietoksnī. Pirms kara Plātera figūra bija svarīga Latvijas poļiem, 1923. gadā, kā paziņoja tolaik izdotais Rīgā "Głos Polski" ("Poļu Balss"), pēc Latvijas Poļu savienības aktīvista Staņislava Laseviča (Stanisław Łasewicz) iniciatīvas Krāslavas poļu skolas telpā pat tika organizēta tikšanās, veltīta Janvāra sacelšanās notikumiem.
Vēlāk to bieži pieminēja Latvijas Poļu biedrības nodaļās, poļu skolās un kultūras centros, līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā. Jāpiebilst, ka pēc Janvāra sacelšanās daudzas poļu ģimenes no Lietuvas vai pat no tālās Polijas ieradās Latvijā (Latgalē, Rīgā, Jelgavā, Liepājā). Tieši tad Itas Kozakevičas (Ita Kozakiewicz) (ar kuru, manuprāt, nav jāiepazīstina) ģimene ieradās valstī pie Daugavas.
Sacelšanās iedvesmo arī šodien. Ne tieši poļus, kuriem jau ir apnikusi 19. gadsimta vēsture, bet, piemēram, baltkrievus, kuri sauc to par "Kaļinovska sacelšanos".
Atgādināšu, ka 2019. gadā Viļņā notika sacelšanās vadoņu— Konstantīna Kaļinovska (Konstanty Kalinowski, Baltkrievijā — Канстанцін Каліноўскі) un Zigmunta Serakovska (Zygmunt Sierakowski, Baltkrievijā — Зыгмунт Серакоўскі)— svinīgā apbedīšana Lietuvā. Tad Polijas un Lietuvas prezidenti Andžejs Duda un Gitans Nausēda piedalījās to Janvāra sacelšanās dalībnieku un vadītāju bēru ceremonijās, kuru mirstīgās atliekas bija atrastas agrāk arheoloģisko izrakumu rezultātā Viļņas Pilskalnā.
Tomēr patiesībā tie bija baltkrievu svētki, viņi devās uz Viļņu ar baltisarkanbaltiem karogiem, kuri simbolizē īsto Baltkrieviju, izveidoto 1918. gada 25. martā, ne padomju un ne Lukašenko. Brauca no visurienes – no Minskas, Grodņas un pat no Gomeļas. Jāpiebilst, ka premjerministra vietnieka Igora Petrišenko (Ігар Петрышэнка) ierašanās Lietuvā bija, visticamāk, pēdējā Baltkrievijas valsts pārstāvja vizīte Lietuvā.
Gadu vēlāk Baltkrievijā sākās protesti pret Lukašenko režīma vēlēšanu rezultātu falsificēšanu, starp citu, pats Lukašenko nepacieš Konstantīnu Kaļinovski un Zigmuntu Serakovski, kā arī visu Baltkrievijas vēsturi, kas līdz 1918. gadam bija saistīta ar bijušo Lietuvas lielkņazisti.
Turam īkšķus, lai baltkrievi Jaunajā gadā atbrīvojās no valdības spiediena, kā arī, lai latviešu poļi (Krāslavā, Daugavpilī un citur) atcerētos Janvāra sacelšanos. Novēlēsim latviešiem, ne tikai dzīvojošiem Latgalē, lai arī viņi uzskatītu šo "pēdējo abu Tautu Republiku sacelšanos" par savu. Varbūt arī Itas Kozakevičas priekšteču piemiņai?
