Atslēgas

Atslēgas: "Trimdas latvieši - ar ko viņi sāka?"

Atslēgas

Atslēgas. Trimdas latvieši - ar ko viņi sāka?

Atslēgas. Baltijas barikādes – pasaules stabilitātes atslēga

Janvāra barikādes. Vai pasaule mums palīdzēja?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

1991. gada barikādes. Kas notika tām otrā pusē? Kādas spēlītes tolaik spēlēja ASV Baltais nams? No kā baidījās Vācijas kanclers? Uz ko sadusmojās Francijas prezidents? Un līdz kam mēs novedām pašu perestroikas tēvu?

Janvāra barikādes pirms 27 gadiem neapšaubāmi ir viens no visu laiku nozīmīgākajiem Latvijas vēstures notikumiem. Daudzi no mums paši vēl atceramies to burtiski fizisko sajūtu, ka ar savām rokām griežam lielu, smagu vēstures zobratu.

"Atslēgas"

Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.

Tieši par tādu Doma laukumu, kāds tas ziemās ir šodien – ar bezrūpīgu Ziemassvētku tirdziņu –, mēs toziem cīnījāmies. Ugunskuri cīnījās par eglīšu lampiņām. Zupas virtuves – par smaržīgiem karstvīna katliem. Asinis toreiz tika izlietas, lai šodien mēs te priecīgi varētu ēst asinsdesas.

Septiņi bojāgājušie Rīgā un 14 Viļņā, vairāk nekā 100 ievainoto, simtiem tūkstošu cilvēku ielās dienu un nakti. Un divas baisākās naktis – 13.janvāris Viļņā un 20.janvāris Rīgā.

Bet – kas tobrīd notika pasaulē, par kuras pilntiesīgu daļu mēs cīnījāmies kļūt? Ko mūsu tagadējie draugi darīja toreiz, barikāžu otrā pusē? Vai pasaule mums palīdzēja?  

Draudīgs starptautiskās reakcijas fons 

Starptautiskās reakcijas fons baltiešiem nebūt nebija labvēlīgs, drīzāk draudīgs. Jau iepriekš Rietumu mīlētais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs ar asiņainiem slaktiņiem bija izgaiņājis līdzīgas tautas akcijas Tbilisi un Baku. ASV Baltais nams to izlikās neredzam: “...izsakām nožēlu par jebkuru bojāgājušu cilvēku, taču papildu komentāru nebūs.”

1990. gada pavasarī uz Lietuvas neatkarības pasludināšanu Gorbačovs atbildēja ar ekonomisko blokādi. Rietumi mudināja lietuviešus deklarāciju iesaldēt. Francijas prezidents Fransuā Miterāns kuluāros bija īpaši skarbs: “Tie lietuvieši visu izgāzīs. Viņi gandrīz nekad nav bijuši neatkarīgi. Nožēlojami ļaudis. Es sapratīšu, ja Gorbačovs būs spiests lietot spēku.”

Tā paša gada oktobrī Gorbačovam piešķīra Nobela miera prēmiju – par “vadošo lomu miera procesā, kas vairojusi arī starptautisko uzticību.”

Bet decembrī, kad Gorbačovs bija pieļāvis visu PSRS spēka struktūru nonākšanu reakcionāru rokās, PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze demisionēja ar brīdinājumu pasaulei: “Reformatori ir sabēguši krūmos. Nāk diktatūra!”

Maskavas ofensīvas pirmais trieciens bija OMON iebrukums Preses namā. Tolaik, kad mēs tik ļoti vēlēj...
Maskavas ofensīvas pirmais trieciens bija OMON iebrukums Preses namā. Tolaik, kad mēs tik ļoti vēlējāmies būt daļa no brīvās pasaules, turp aizlidot patiešām varēja tikai caur Maskavu. Un tikai ar Aeroflot. Kas to būtu domājis, ka vēl 27 gadus vēlāk uz šīs ēkas karāsies tas pats sirpis un āmurs. Un pašu ēku būs sabrucinājuši vietējie oligarhi preses magnāti, bet blakus jaunus torņus slies oligarhs no Maskavas. Un tomēr labi, ka uz Ameriku varam aizlidot arī savādāk. Kaut kas ir sasniegts.

Jau pēc divām nedēļām, 1991. gada janvāra sākumā, PSRS Baltijas valstīs ieveda papildu karaspēku. Milicijas specvienība OMON Rīgā ieņēma Preses namu un tikpat kā paralizēja avīžu izdošanu.

Naktī uz 13. janvāri miermīlīgo baltiešu un reakcionāro PSRS glābēju konfrontācija kulminēja ar asinspirti – Padomju armijas tanki nogalināja Viļņas TV torņa aizstāvjus. Tajā brīdī Rīga modās un sāka celt barikādes. Bet pasaule? Arī pasaule bija modusies.

Starptautiskās reakcijas vilnis sāk velties

Zviedrija, kas iepriekš bija atzinusi Baltijas valstu okupāciju, tagad piedāvāja patvērumu Baltijas politiķiem trimdas valdību izveidē. Islande jau aicināja atzīt Baltijas valstu neatkarību; islandiešu ārlietu minists bija nozīmīgākā rietumvalstu amatpersona, kas ieradās uz Viļņas barikādēm. Polijas Seima deputāti kopā ar lietuviešu kolēģiem iebarikādējās Lietuvas parlamenta ēkā.

13.janvāra vakarā uz Tallinu lidoja Krievijas prezidents Boriss Jeļcins un parakstīja Krievijas starpvalstu līgumus ar Baltijas valstīm. Toties Vācijas kanclers Helmuts Kols bremzēja. Pateicībā par Vācijas atkalapvienošanu un baidīdamies no Austrumvācijā vēl arvien dislocētā PSRS karaspēka, viņš paziņoja: baltiešu politika ir vērsta uz reformu sasteigšanu un nav visai saprātīga.

Taču visvairāk visi gaidīja ASV reakciju. Kā vienmēr, amerikāņi un krievi bija viens no otra atkarīgi – abiem kaut ko vajadzēja.

ASV reakcija  

Amerikai vajadzēja Gorbačova piekrišanu briestošajam Līča karam, kura ēnā viņš bija iecerējis tikt galā ar Baltiju. Bet Gorbačovam vajadzēja amerikāņu naudu savas brūkošās ekonomikas glābšanai. Kāda gan bija mazās Baltijas cerība šādos lielo vīru darījumos?

Paradoksāli, bet Amerikā – daudz izteiktāk, kā jebkurā citā brīvās pasaules valstī – Baltijas liktenis bija ne tikai ārpolitisks, bet arī iekšpolitisks jautājums. Amerika nekad nebija atzinusi Baltijas okupāciju, un spēcīgais trimdas lobijs to vienmēr atgādināja. Tolaik ASV dzīvoja gandrīz miljons baltiešu, un viņus atbalstīja vēl daudzi miljoni citu austrumeiropiešu diasporu. Uz republikāņu prezidentu Džordžu Bušu senioru spieda gan viņa paša partijas labējais spārns, gan opozicionāri demokrāti. ASV Kongress tolaik bija daudz aktīvāks Baltijas aizstāvis nekā Baltais nams.

Jau pirms asiņainajiem barikāžu slaktiņiem, 11. janvārī Kongresa Senāts ar īpašu rezolūciju pieprasīja Gorbačovam atturēties no spēka lietošanas pret “likumīgi ievēlētajām Baltijas valstu valdībām”. Par to balsoja kā demokrāti, tā Buša republikāņi. Bet ko pats Bušs?

ASV prezidenta attieksme pret Baltijas jautājumu tiešām mainījās pa dienām, un barikādes Viļņas un Rīgas ielās kļuva par lūzuma punktu Vašingtonas un Maskavas attiecībās.

Jau janvāra sākumā ASV vēstnieks Maskavā Džons Metloks brīdināja, ka Baltijā draud asinsizliešana, un ieteica Bušam runāt ar Gorbačovu. Bušs gājienu izlaida. Dienu vēlāk Gorbačovs pats zvanīja Bušam. Un pirmais arī pieminēja Baltiju, skaidrojot, ka PSRS par situācijas eskalāciju Baltijā nav atbildīga. Bušs tikai pauda cerību, ka spēks pret baltiešiem netiks lietots, un... pārgāja pie sev daudz degošākās Līča kara tēmas.

Pēc Viļņas slaktiņa Baltais nams sāka labā-sliktā policista spēli. “Sliktais” – ASV Valsts sekretārs Džeimss Beikers – zvanīja PSRS ārlietu ministram Aleksandram Bezsmertniham: “Mūsu spējas turpināt mūsu jaunās attiecības ir atkarīgas no jūsu spējas uzturēt dzīvus perestroikas principus. Ja jūs to nespēsiet, Saša, tās būs visam beigas.”

Tikmēr “labais policists” Bušs zvanīja Gobačovam, lai paustu, cik “patiesi jūt līdzi” viņam par pēdējās nedēļas notikumiem. Vienīgais knapi jaušamais spiediens bija pieklājīgā frāze: “Mēs tik ļoti ceram, ka Baltijas situācija tiks atrisināta mierīgi. Citādi tas ļoti visu sarežģītu...” Un atkal – pārējā saruna tiek veltīta Līča karam.

Taču

pēc 20.janvāra Rīgas apšaudes Baltais nams kļuva pa īstam bargs.

Kondolīza Raisa, Nacionālās drošības padomes direktore padomju un Austrumeiropas jautājumos, pārliecina administrāciju, ka ASV prezidents Baltijas jautājumā nedrīkst izskatīties vājāks par Kongresu un eiropiešiem un ka Gorbačovs jānotur uz perestroikas kursa, jo ar reakcionāru atbalstīšanu un spēka lietošanu Baltijā viņš pats to nogalētu. “Mūsu mērķim jābūt – lietot jebkādas sviras, lai pārliecinātu viņu neizdarīt pašnāvību, ielaižoties faustiskos darījumos ar spēkiem pa labi...”

Īstajā mirklī spēles laukumā sadzirdami kļuva arī tie baltieši, kuri dzīvoja tuvāk spēka svirām aiz okeāna. Grupiņa trimdinieku palīdzēja negaisa mākoņiem virs Baltā nama sabiezēt vēl vairāk. 22. janvārī viņu pārstāvji satikās ar ASV prezidenta nacionālās drošības padomnieku Benu Skoukroftu un sarunai pievienojās arī prezidents Bušs.

Igauniete Mari Anna Kelama atceras savus centienus pārliecināt prezidentu, ka ASV reakcija uz Gorbačova spēka lietošanu ir vāja:

“Padomju līderis var domāt, ka pašas Savienotās Valstis ir vājas un ar atvieglojumu gaidīt labu attiecību turpināšanos. Vārds “atvieglojums” uz Bušu iedarbojās kā sprādziens. Viņš sarāvās, kļuva sarkans un burtiski kliedza: “Nelietojiet to vārdu! Nekad nelietojiet to vārdu!””

Jau nākamajā dienā, 23. janvārī, Bušs sēdās rakstīt Gorbačovam vēstuli. Arī tā, protams, bija uzmanīga un laipna, taču pietiekami strikta: “Mihail, es nevaru palīdzēt, bet atcerieties, ko Jūs pats man teicāt – ka Jūs personiski nevarētu sankcionēt spēka lietošanu Baltijas valstīs, jo tas nozīmētu perestroikas beigas. Es uzstājīgi aicinu Jūs atgriezties pie sarunām un dialoga un spert konkrētus soļus, lai novērstu tālāku spēka lietošanu un iebiedēšanu pret Baltijas tautām un to ievēlētajiem līderiem.”

26. janvārī Vašingtonā taisnoties ieradās PSRS ārlietu ministrs Bezsmertnihs. Bušs runāja ar viņu gandrīz stundu, šoreiz saruna tika veltīta tikai un vienīgi Baltijas jautājumam, un ASV prezidents tajā bija vēl tiešāks: Padomju Savienībai jāsaprot, ka Baltija ir īpašs gadījums, un, ja attiecībās ar tām netiks panākts progress, ASV un PSRS attiecības “būs briesmās”.

Dažas stundas pēc šīs tikšanās Bezsmertnihs presei apsolīja, ka janvāra sākumā Baltijā ievestais papildu PSRS karaspēks tiks izvests. 1. februārī Gorbačovs izdeva dekrētu par PSRS delegācijas izveidošanu sarunām ar Baltijas valstu valdībām. Tikmēr Baltais nams vienpusēji atcēla februārī plānoto ASV un PSRS galotņu tikšanos.

5. februārī PSRS prezidents Gorbačovs rakstīja izmisuma pilnu vēstuli savam Francijas kolēģim Miterānam, lūdzot viņa atbalstu. Rietumu reakcija uz spēka lietošanu Baltijā Gorbačovam atgādinot “Aukstā kara ļaunākos brīžus”, un ekonomiskās sankcijas pret PSRS būtu “nepiedodama vēsturiska kļūda”: “Ņemot vērā jauno politisko domāšanu, sarežģītos pārbaudījumus ar Vācijas apvienošanu un notikumus Austrumeiropā, kur (..) tika atrasta kopēja valoda (..), ir jābrīnās, kā uzticība un savstarpēja saprašanās, ar tādiem pūliņiem veidota, tagad tik šokējoši viegli izgaist.”

Baltieši - jaunās pasaules stabilitātes atslēga 

Gorbačovs pārrēķinājās. Viņš Baltiju uzskatīja par savu iekšpolitisku jautājumu, bet Rietumi vairs ne. Gorbačovs pats bija iedarbinājis neapstādināmu mašīnu – perestroiku. Un Rietumi gaidīja, ka arī Baltijas brīvlaišana būs loģisks perestroikas turpinājums. Kaut negribīgi, demokrātiskā pasaule nekad nebija atzinusi Baltijas valstu okupāciju. Tāpēc

pat lielākajiem Gorbačova draugiem spēka lietošana Baltijā bija nepārkāpjama sarkanā līnija – perestroikas beigas. Mazie baltieši bija kļuvuši par jaunās pasaules stabilitātes atslēgu.

Mūsu pašu atslēga bija mūsu miermīlīgums. Nevardarbība. Pirmo reizi ASV un PSRS prezidentu augstākā līmeņa sarunās Baltija tika pieminēta drīz pēc 1989. gada “Baltijas ceļa”. Kad divi miljoni cilvēku nostājās 600 kilometru garā ķēdē, Rietumi saprata – nē, tie nav kaut kādi atsevišķi ekstrēmisti separātisti, tās ir veselas tautas, kas grib būt brīvas.

Barikāžu pirmajā dienā, 13.janvārī, Daugavmalas manifestācijā sanāca ap 700 000 cilvēku. Ceturtā daļ...
Barikāžu pirmajā dienā, 13.janvārī, Daugavmalas manifestācijā sanāca ap 700 000 cilvēku. Ceturtā daļa valsts iedzīvotāju visi kopā uz vienas ielas! Un neviena vardarbīga izlēciena no mūsu puses! Tā arī bija barikāžu atslēga – mūsu miermīlīgums. Nevardarbība. Nevis kaut kādi atsevišķi ekstrēmisti separātisti, bet vesela tauta, kas grib būt brīva un stājas pretī pasaules lielākajai armijai.

Arī barikādes ir nevardarbības simbols. Barikādes neceļ, lai uzbruktu, tās ceļ, lai aizsargātos. Barikāžu pirmajā dienā, 13. janvārī, Daugavmalas manifestācijā sanāca ap 600 – 700 tūkstošiem cilvēku. Ceturtā daļa valsts iedzīvotāju visi kopā uz vienas ielas! Un neviena vardarbīga izlēciena no mūsu puses!

Var teikt, ka barikādes beidzās ar neizšķirtu. Bet ar kādu neizšķirtu! Neapbruņota tauta pret vienu no lielākajām pasaules armijām!

Mūsu mierīgā, cietā pārliecība piespieda Rietumus novilkt savu principu robežas un sākt šaubīties par perestroikas tēva miera nesēja principiem.

Vai Rietumi tajās dienās cīnījās par Baltijas neatkarību? Lielākoties ne. Viņi cīnījās par savām interesēm – par sev tik svarīgās perestroikas turpināšanos. Mūsu, mazo baltiešu, gudrība bija tā, ka tajās dienās viņu intereses sakrita ar mūsējām. Ne vienmēr Latvijas vēsture norisinās tikai Latvijā. Un ne viss, kas norisinās Latvijā, vienmēr ir tikai Latvijas vēsture.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti