Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Tie, kas izglābās no deportācijām: Līgas Vronovskas ģimenes stāsts

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

ES fondu kūtrā apgūšana var ietekmēt ekonomikas izaugsmes tempus

Talsu izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Īvāns atteicies parakstīt izsūtāmo sarakstus

Jāņa Īvāna stāsts – vai mēģinājumi glābt citus ceļu uz Sibīriju nobruģēja paša ģimenei?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Gatavojot raidījumus par deportācijām nolemto glābējiem, ne reizi vien dzirdēts stāsts par bijušo Talsu izpildkomitejas priekšsēdētāju, kurš 1941.gadā esot atteicies parakstīt izsūtāmo sarakstus. Par to viņu ar ģimeni līdz ar citiem talsiniekiem izsūtīja.

Vai tā ir tikai leģenda par komunistu - glābēju - vai tomēr patiess stāsts, to otrdien skaidroja Latvijas Radio raidījumā "Īstenības izteiksme".

Izsūtāmo sarakstā arī Īvāna vārds

Esmu atbraukusi uz Talsu novadpētniecības muzeju. Muzeja vēstures speciāliste Lidija Grīnvalde rāda izstādi, kas veltīta 1941. gadā uz Sibīriju izsūtītajiem Talsu novada iedzīvotājiem.

Jānis Īvāns

  • Dzimis 1898. gada 17.martā Madonas apriņķa Odzienas pagastā.
  • 1914. gadā Rīgā ieguva diplomu zemes mērīšanas tehniskajā skolā.
  • 1918. gada 3. decembrī J. Īvānu Jekaterinburgā mobilizēja baltgvardu armijā, plašāk zināms kā Latviešu strēlnieku Troickas bataljons.
  • Līdz 1920. gadam Īvāns atradās Sibīrijā, Vladivostokā.
  • 1923. gadā laulībā ar Elizabeti Kvālbergu piedzima meita Rita, bet 1926. gadā Aina. Ap šo laiku Īvāna ģimene ieradās Talsu pusē
  • 1927. gadā Jāni Īvānu ievēlēja par Talsu pilsētas domes priekšsēdētāju, kļūst par Talsu sociāldemokrātu līderi. 
  • 1932. gadā pārgāja strādāt LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas) vadošā amatā Rīgā. 
  • 1934. gada 15. maijā Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma dienā viņu atlaida no darba, ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, bet vēlāk Liepājas koncentrācijas nometnē. Pēc nepilna gada atbrīvoja, tomēr darbu dabūt nebija iespējams. Bijušais sociāldemokrāts strādāja savā lauku saimniecībā Talsu apriņķa Ārlavas pagastā, līdz padomju varas laikam atrazdamies policijas uzraudzībā.
  • 1940. gada maijā iestājās VK(b)P [Viskrievijas (Vissavienības) Komunistiskā boļševiku Partija] kandidātos.
  • 1940. gada jūlija sākumā Iekšlietu ministrs Vilis Lācis viņu iecēla par Talsu pilsētas vecāko, novembrī amata nosaukumu mainīja, viņš kļuva par pagaidu priekšsēdētāju Talsu izpildkomitejā.
  • 1941. gada maijā izslēdza no VK(b)P kandidātiem par izpildkomitejas darba graušanu 
  • 1941.6 jūnijā J. Īvāna atbrīvo no amata 
  • 1941.14.jūnijā izsūtīja uz Vjatlagu, un deportēja arī sievu un meitas.
  • 1942. gada 20. maijā nometnes ārsts konstatēja nāvi avitaminozes dēļ (patiesībā tā ir standarta frāze un par patiesais cēlonis var būt pavisam kas cits).
  • Prata franču, angļu, vācu, poļu, lietuviešu un krievu valodas.

 

Informācija apkopota no Antras Grūbes publikācijas „Jānis Īvāns – varonis, nodevējs vai upuris?”, 2015.07.09.,  pelecalasitava.lv.

Uz Talsiem mani ir atvedusi interese par Jāni Īvānu. Pirmo reizi par viņu uzzinu no kāda komentāra internetā, pēc tam par viņu ieminas un aicina vairāk papētīt vēsturnieks Ritvars Jansons. Īvāna vārdu atrodu izstādītajā izsūtāmo sarakstā. Lidijai Grīnvaldei jautāju, vai un kas muzejā par viņu vairāk zināms.

"Cik es zinu, tad par Jāni Īvānu atsevišķi izstādē nav bijis. Tā mums ir doma uz priekšu, jo vēl daudz kas pētāms par viņu ir. Tāpēc par viņu arī nav šajā izstādē. Atklāšanā gan pieminēju viņu un viņa leģendu," stāsta Grīnvalde.

Viņa uzskata, ka Īvāns ir pieskaitāms pie tiem, kuri mēģināja glābt izsūtīšanai nolemtos. Viņam kā pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājam 1941. gadā bija jāparaksta transportējamo saraksti.

"Tās saucamās troikas, kad atbrauca pēc arestējamajiem, viņiem vispirms bija jādodas uz pašvaldībām precizēt adreses. Un pieņemu, ka tā varēja būt, ka viņš atteicās palīdzēt. Tie citāti ir dažādi dažādos materiālos.

Vienā rakstīts, ka viņš teicis, ka neviens latvietis nav pelnījis, ka viņu izsūta. Un otrs bija - man tādu nav, ko izsūtīt,

ja man atmiņa neviļ. Un vienā avīžrakstā vai dokumentā bija piesaukts viens cilvēks no Upesgrīvas vai Mērsraga, kas to varot apliecināt. Diez vai viņš pats vairs ir dzīvs, bet varbūt viņa radinieki var ko teikt. Tas vēl ir pētāms jautājums, un tāpēc šajā izstādē par to nekā nav," teica muzeja vēstures speciāliste.

Palīdzēja celt padomju režīma iekārtu

Daudz sīkāk Jāņa Īvāna dzīves gaitas pētījusi Talsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Antra Grūbe. Pagājušā gada septembrī portālā pelecalasītava.lv viņa publicēja rakstu ''Jānis Īvāns – varonis, nodevējs vai upuris?'' Tur lasām, ka Jānis Īvāns ir dzimis Madonas pusē, skolojies zemes mērīšanas tehniskajā skolā, Pirmā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās uz Krieviju, mobilizēts baltgvardu armijā. Ar Latvijas baltgvardu korpusu tiku nosūtīts caur Mandžūriju uz Japānu, no kurienes ar angļu kuģi nosūtīja atpakaļ uz Latviju. Divdesmito gadu vidū Īvāns ar ģimeni ierodas Talsos, un 1927. gadā pašvaldības vēlēšanās viņu ievēl par domes priekšsēdētāju. Īvāns bija Talsu sociāldemokrātu līderis. Un pēc darba atstāšanas domē 1931. gadā turpināja darboties sociāldemokrātu partijā, simpatizēja kreisajam sociāldemokrātijas novirzienam. Pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma viņu atlaida no darba, ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, bet vēlāk Liepājas koncentrācijas nometnē. Pēc nepilna gada atbrīvoja, tomēr līdz pat padomju varas ienākšanai viņš atradās policijas uzraudzībā. 1940. gada pavasarī, vēl pirms Latvijas okupēšanas, iestājās Vissavienības komunistiskās boļševiku partijas kandidātos. Un tad pienāca Baigais gads.

Jau vēlāk Jāņa Īvāna meita Rita vēstulē, kurā lūdz viņu atbrīvot no izsūtījuma, raksta: "Līdz 1941. gada jūnijam mans tēvs bija aktīvs padomju varas nodibinātājs un veidotājs Talsu pilsētā un apriņķī. [..]

1940. gada jūnijā, līdz ar pirmajiem padomju tankiem, tēvs ieradās Talsos un ar visu savu prasmi un dedzību metās padomju iekārtas celšanas un veidošanas darbā.”

Vienā rokā Latvijas, otrā - padomju karogs

Par pirmo padomju varas gadu Talsos saglabājies maz dokumentu, tādēļ pilnībā par Īvāna lomu šajā laikā nav iespējams spriest, atzīst Īvāna biogrāfijas pētniece, vēstures skolotāja Antra Grūbe.

"Man ir tāda skolotāja, bija klases audzinātāja, arī novadpētniece un vēsturniece Mirdza Paipala. Un viņa stāstīja, ka 40. gada vasarā jūnijā, varbūt jūlijā, Īvāns stāv Talsu pilskalnā un saka runu.

Esot bijis ļoti labs orators. Un vienā rokā viņam bijis Latvijas karogs un otrā rokā padomju karogs. Viņš saka, ka šie karogi varēs draudzīgi sadzīvot.

Tas nozīmē, ka Īvāns jau pašā sākumā ticēja, ka viss būs labi un ka nekas īpaši nemainīsies. Viņš bija sociāldemokrāts, kreiso ideju piekritējs, bet, iespējams, laika gaitā viņš secināja, ka tas, ko viņš bija cerējis, patiesībā izvērtās par milzīgu krahu," stāsta Grūbe.

Ar Antru Grūbi dodamies nelielā ekskursijā pa Talsiem. Viens no mērķiem, kādreizējās Talsu izpildkomitejas telpas Grota ielā 1.

Pēc iebildumiem atbrīvo no darba un izsūta

Dramatiskais stāsts, ko piemin Antra Grūbe, balstās uz Marijas Dozbergas (Pīlāgas) atmiņām, ka Īvāns 1941. gada jūnijā esot iznācis no izpildkomitejas sēdes, kur protestējis pret izsūtīšanām un meklējis koferus. Antra Grūbe gan pieļauj, ka tā varēja būt arī sagadīšanās, jo viņam komunistu izpratnē bija pietiekami daudz „grēku” saistībā ar viņa pagātni un darbību, padomju okupācijai sākoties.

Iespējams, sēde, kurā apsprieda represijām nolemto personu sarakstu, notika 6. jūnijā. Spriežot pēc arhīva materiāliem, tajā dienā viņu atbrīvoja no darba.

Lēmums par Īvāna ģimenes izsūtīšanu datēts ar 1941. gada 10. jūniju, un to parakstījuši Valsts Drošības tautas komisariāta Talsu nodaļas operatīvais pilnvarotais Kačs un priekšnieks Leijers.  

Ar Antru Grūbi esam atnākuši līdz namam Brīvības ielai, no kura Jāni Īvāni 1941. gadā aizveda.

Īvāna izsūtīšanas stāsts nacistu propogandā

Pirmo versiju, ko atradusi arhīvu materiālos Antra Grūbe par Jāņa Īvāna un ģimenes izsūtīšanu, var izlasīt laikrakstā "Talsu Vārds" saistībā ar notikuma atceres pasākumu 1942. gadā. Rakstu sērijas "Kā strādāja čeka" 15. turpinājumā mēģināts skaidrot, pēc kādiem kritērijiem notika izsūtīšana:

"Nav šaubu, ka aizvešanas plāns nāca no Maskavas. [..] Tādēļ arī jau jūnija sākumā no Padomijas uz šīm valstīm [Latvija, Lietuva, Igaunija] nosūtīja ap 10 000 čekistu, kas uzsāka lielās akcijas noorganizēšanu. No latviešu tautas bija paredzēts pakāpeniski izsūtīt ap 300 000 neuzticamo. Tādā kārtā Latvijā paliktu vairs tikai komūnisti, viņu līdzjutēji, pilnīgi inertie pilsoņi un žīdi. Izsūtāmo sarakstu sastādīšanā piedalījās vietējā čeka, kompartijas pārstāvji, milicija, izpildu komitejas un darba vietu pārstāvji. [..] Nevar teikt, ka politiskā pārliecība čekai arvien būtu bijusi izšķīrēja mēraukla [izsūtīšanai]. Galvenais bija – nostāja pret boļševikiem vai arī tikai pret čeku. Piem., Talsos paņēma līdz ar sievu un 2 meitām arī pašu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, komunistu Jāni Ivanu. Ivans bija samērā inteliģents boļševiks, jo agrāk darbojies kā mērnieks. Uz čekas varenā vīra Smirnova pieprasījumu – uzdot izsūtīšanai vēlamos pilsētas darbiniekus, šis komunists ar mugurkaulu vienkārši atbildēja: „Man tādu nav!”.” 

Antra Grūbe šo vācu okupācijas laika ziņojumu raksturo kā propagandas ietekmētu. Citētajā avīžrakstā izsūtītie ebreji nemaz netika pieminēti.

Īvāna izsūtīšana nacistu propogandai kalpoja kā labs piemērs, lai pateiktu, cik zvērīgi bija žīdi un vispār komunisti, jo viņi izsūtījuši pat savējos. Nacistu propagandas apdarinātā realitāte laika gaitā ieguva varonības oreolu, izpušķojumus un likumsakarību nezināšanas dēļ - arī absurdus secinājumus, pieļauj Grūbe.

Lietā daudz pretrunu un kļūdu

"Kara laika avīzes rakstīts, ka viņš teicis, ka neviens latvietis nav nogrēkojies, lai viņu izsūtītu. Tas akcents protams likts uz vārdu latvietis. Bet Talsos piektā daļa, ko izsūtīja, bija ebreji. Es tā īsti neticu, ka viņš par latviešiem runāja. Pie tam, skatoties kara laiku, tas ir nedaudz mīts, tāpat kā par Kauliņtēvu, jo cilvēki vienkārši nesaprata tās kopsakarības. Īvāna gadījumā visiem likās - kā tad tā? Viņš ir pirmais komunists, galvenais vadonis pilsētā. Visās sapulcēs uzstājas un aizstāv komunisma ideju. Vēlēšanās aģitē par komunistu pārstāvjiem un pēkšņi - kas tad notiek, ka 41.gada jūnijā viņu ar ģimeni izsūta?" spriež Grūbe.

Pētot Īvāna izsūtīšanas lietu arhīvā, Grūbe atklājusi daudz pretrunu un kļūdu. Līdz ar to pieļauj, ka Īvāns kādā brīdī varbūt tiešām sacēlās pret padomju varu un varēja pateikt, ka neviens nav tik noziedzies, lai to izsūtītu.

Varbūt, ka bija kāda atklāsme izmisumā, kur padomju vara novedusi tautu un valsti, un šie vārdi izteikti kā protests. Bet pierādīt to ļoti grūti, jo nav dokumentu.

"Tā sieviete, viņa sekretāre, kas bija stāstījusi, ka viņš tā teicis un krāmējis čemodānus, viņu Īvāns bija visādos veidos atbalstījis tā gada laikā. Īvāns bija viņu pieņēmis darbā, ja pareizi atceros, 1940.gada vasarā, kā lietvedi pilsētas izpildkomitejā. Viņa bija labvēlīgi noskaņota pret viņu kā cilvēku. Un varbūt tas kaut kādā veidā viņu ietekmēja. Es nedomāju, ka viņa meloja, bet karš daudz ko izdzēsa un lietas lika skatīt citā gaismā. Bet es arī nevaru apgalvot, ka viņš tā neteica," atzina Grūbe.

Izsūtīšanā galvenā loma “troikai”

Vēl viens mīts, kas paradās šajā leģendā, ir par to, kam tad bija lemšana par izsūtāmo sarakstiem. Kā norāda vēsturnieks Jānis Riekstiņš, atšķirībā no 1949. gada deportācijām, 1941. gadā pašvaldības vadītājiem nebija teikšanas par to, kuru izsūtīt. 14. jūnija deportācijas sagatavošana notika lielā steigā un slepenībā.

Galvenā loma bija uzticēta “troikai”, kurus veidoja drošības un iekšlietu tautas komisariāta apriņķu daļu priekšnieki un republikas drošības komisariāta centrālā aparāta pārstāvji. Kā uzsver Jānis Riekstiņš, tieši apriņķa “trijnieks” sagatavoja deportācijas plānu, veidoja un instruēja operatīvās izsūtīšanas grupas, aprēķināja nepieciešamo transporta daudzumu un veidus.

"Vai tas izpildkomitejas priekšsēdētājs tur ietilpa tajā lemšanas lokā, to es nevaru pateikt, jo parasti sēdes bija slēgtas un nevienu nepiederīgu tur tajās neielaida. 1949.gadā par apriņķiem ir ļoti daudzi raporti no apriņķu drošības komiteju priekšniekiem, kā ir notikusi izsūtīšana. 1941. gadā viņu nav. Varbūt, ka viņš tur ir piedalījies un protestējis. Tas pilnīgi tā var būt. Bet jautājums – cik čekisti ņēma vērā šitādu protestu," norāda Riekstiņš.

Ja arī Jānis Īvāns protestēja pret talsinieku izsūtīšanu, tas neko daudz nelīdzēja. No toreizēja Talsu apriņķa izsūtīja 444 cilvēkus. Viņu vidū arī Jāni Īvānu, viņa sievu Elizabeti un meitas Ainu un Ritu. 

"Mēs vēsturē ciešam no tā, ka daudzās lietās cilvēki neizrāda vēlēšanos palīdzēt. Tie 1949. gada stāsti, kas mani ir zināmi, ka vajadzēja nedaudz drosmes, nedaudz uzņēmības, lai vismaz mēģinātu. Bet daudzi cilvēki nemaz nemēģināja. Un arī malā stāvētāji ir atbildīgi par to, kas notiek.

Un varbūt, ja to, kuri mēģināja, būtu vairāk, tā situācija būtu savādāka. Arī katrs vārds ''pret'' ir nozīmīgs. Tikai šai gadījumā nekāda lietiska pierādījuma tam nav," atzīst Grūbe.

Jāņa Īvāna dzīve beidzās Vjatlagā, soda nometnē. Izsūtīšanas lietā ir lazaretes priekšnieka un ārsta Šneidera 1942. gadā 20. maijā parakstīts akts par 44 gadus vecā vīrieša nāvi avitaminozes dēļ. Arī viņa sievas un meitu likteņi ir traģiski, daļēji veiksmīgi mēģinājumi atgriezties, pēc tam aresti un atkārtota izsūtīšana. Šie pārbaudījumi fiziski un psiholoģiski salauza sievietes. Jāņa Īvāna sieva Sibīrijā izdarīja pašnāvību, savukārt meitas jau pēc atgriešanās traģiski gāja bojā – viena ugunsgrēkā, otra satiksmes negadījumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti