Sadaļas Sadaļas

Izvarošana kara apstākļos - neizrunāta tēma Latvijā

Šobrīd pasaulē norisinās vairāk nekā 40 militārie konflikti. Latvijai tuvākais no tiem atrodas 2000 kilometru attālumā Ukrainā, un tajā jau dzīvību zaudējuši vismaz 4,5 tūkstoši cilvēku. Visā pasaulē militārajos konfliktos ik gadu dzīvību zaudē vairāki simti tūkstoši cilvēki, vēl vairāk paliek bez jumta virs galvas. Kara haosā notiek daudz nelikumīgas darbības - cilvēki tiek nogalināti, sakropļoti, spīdzināti, bet sievietes un bērni tiek izvaroti. Tieši par izvarošanu, kas pavada teju ikvienu militāro konfliktu, sabiedrībā runāt nav pieņemts. Arī karos, kas nomocījuši mūsu zemi, bez izvarošanām nav iztikts, bet par tām skaļi nerunā. 

“Ja mēs runājam par kaut kādiem datiem, tad šādu datu, saprotams, nav. Viena iemesla dēļ... Mums varbūt arhīvu dokumentos ir saglabājušās pāris sūdzības, pāris Baltijas kara apgabalā šeit izskatīto lietu par sieviešu izvarošanu, bet lielākā daļa par tādu lietu neziņoja un tā palika kā tāda milzīgu individuālo traumu. Lieta tāda, ka varbūt šo gadījumu, cik varētu spriest, un arī tas, kas tagad tiek atklāts par Padomju armijas zvērībām Vācijā, kur 1945.gadā vien izvaroto sieviešu skaits tiek lēsts ap diviem miljoniem, tad Latvijā arī šis skaits noteikti nav mērāms simtos. Pat bail domāt un negribētos saukt kaut kādus skaitļus. Mēs varam arī spriest, ka faktiski šīs individuālās izvarošanas vēlāk ir kļuvušas par savdabīgu kolektīvo traumu - kultūras traumu arī Latvijā, par kuru mēs aizvien baidāmies runāt, un tas ir kā skelets skapī,” stāsta vēsturnieks Kaspars Zellis.

Latvijā - tabu tēma

Britu vēsturnieks Tonijs Džads lēš, ka pirmajos pēckara gados, padomju spēku okupētajā Vācijā piedzima ap 200 000 krievu zaldātu bērnu. To, cik daudz sieviešu izvarotas Sarkanās armijas ceļā uz Berlīni, nezin neviens, tomēr dažādos avotos šo sieviešu skaits svārstās starp vienu un diviem miljoniem. Par šo tēmu trūkst dokumentālu pierādījumu, bet līdz vēsturnieku ausīm nonācis Berlīnes sieviešu teiciens “Labāk krievs uz vēdera, nekā amerikānis virs galvas”. Paruna radās laikā, kad sabiedroto spēki bombardēja teju katru ēku Berlīnē no gaisa Rietumu pusē.

Dažas no vācu sievietēm, kuras tika izvarotas 1945.gadā, ir par to runājušas skaļi. Viena no viņām ir Anna Zeriha, kura Vācijas kapitulācijas priekšvakarā kopā ar savu zīdaini meklēja pajumti.

“Krievi nāca un tēmēja uz mani ar saviem ieročiem. Viens no viņiem teica “Tagad, sieviete, tev būs vieta, kur palikt.” Tā vieta bija bumbu patversme. Tajā bija galds. Un tajā naktī nāca viens krievs pēc otra un izvaroja mani uz tā galda. Sajūta, it kā tu būtu miris. Visu ķermeni rauj krampjos. Tu izjūti riebumu. Riebums, es nevaru to citādāk aprakstīt. Tas notika pret mūsu gribu. Es nevaru pateikt, cik vīriešu tur bija... desmit, piecpadsmit. Tas vienkārši notika atkal un atkal. Viņu bija tik daudz, viens pēc otra,” stāsta Anna Zeriha.

Par spīti tam, kas notika Otrā pasaules kara laikā ar Annu un daudzām citām sievietēm, seksuālu vardarbību,

izvarošanu un seksuālu paverdzināšanu par kara noziegumu un kara ieroci ANO un kara tribunāls pasludināja vien pēc Dienvidslāvijas pilsoņu kara pirms 25 gadiem.

Dienvidslāvijas pilsoņu kara laikā šī vardarbība bija īpaši nežēlīga. Tur tika izveidotas seksa vergu nometnes, tāpat sievietes tika grupveidā izvarotas iekaroto ciematu ielās, liekot pārējiem iedzīvotājiem un arī upuru ģimenēm tajā noskatīties. Par nozieguma upuriem ļoti bieži tika izraudzītas musulmaņu sievietes, jo musulmaņu kultūrā izvarošana ir liels kauns gan upurim, gan viņa ģimenei, un sievietes nereti tika izraidītas no sabiedrības.

Kā norāda Kaspars Zellis, Otrā pasaules kara laikā seksuāla vardarbība netika izmantota kā stratēģisks ierocis karā: “To, ka iespējams,  tās izvarošanas ir kaut kādas sistēmas daļa… Tomēr, man liekas, tie dokumenti, tie pierādījumi ir pārāk nepārliecinoši, lai kaut ko tamlīdzīgu pieņemtu. Tomēr ir saprotams, ka Padomju armija un tajā esošais bardaks pieļāva šādu rīcību. Vācu armijā bija līdzīgas problēmas, bet tās tika mēģināts risināt ar, tā teiksim, tradicionālām metodēm. Tradicionāla metode ir atvērt mājas, kur oficierus apkalpo pa parādes durvīm un zaldātus pa sētas durvīm. Tā ir tēma, par kuru mēs nerunājam, par vācu karavīru publiskajiem namiem, kādi bija arī Latvijā, starp citu, par kuriem mums nav īpaši daudz dokumentu, kur sievietes nonāca brīžiem varbūt pret savu gribu, un šis noziegums - tā ir tēma par kuru vajadzētu runāt.”

Ne tikai kara blakusprodukts

Mūsdienās izvarošana vairs nav tikai kara blakusprodukts - kaut kas ko var darīt apkārt valdošā haosa dēļ. Izvarošanas ķļūst sistemātiskas, tās tiek veiktas, lai pazemotu gan konkrētu personu, gan veselas ģimenes. Tāpat bailes no izvarošanas izmanto, lai pārvietotu cilvēkus. Šī metode ir īpaši izplatīta pilsoņu karos.

Kādu iespaidu uz karavīriem atstāj uniforma, vairāk pētījusi Oslo miera pētniecības institūta pētniece Ingera Skjelsbaeka: “Es domāju, ka dažiem izvarošana ir normāla kara sastāvdaļa, netiešs bojājums, tā gadās - vīrieši paliek vīrieši, visapkārt iet traki un šķiet, ka viss ir atļauts.

Tāpēc dažiem atrasties kara situācijā, būt karavīram, nēsāt uniformu šķiet kā brīvbiļete uz visatļautību. Es pati esmu redzējusi starptautiskajā kara tribunālā, ka ir izvarotāji, kuri izceļas uz pārējo fona. Viņi ir bijuši īpaši sadistiski, īpaši izmantojuši radušās iespējas.

Nav tā, ka visi vīri šādu uzvedību pieņemtu, ir redzamas atšķirības starp kareivjiem, un izvarotājus bieži uzskata par ļaunākiem un vardarbīgākiem uz pārējo kareivju fona. Tribunālā es arī redzēju vīrus, kas atvainojas, sakot, ka uzvelkot uniformu viņi nedomāja, ka viņi kļuva par citiem cilvēkiem. Viņi atvainojās un atzina savu vainu.“

Pētniece arī norāda, ka paši kareivji izvarošanu neuztver viennozīmīgi: “Šie kareivji nodala divu veidu izvarošanas - iekāres un ļaunās izvarošanas. Iekāres izvarošanas ir tās, kuras tika veiktas brīvajā laikā, kad viņi bija noguruši vai izbadējušies. Šie kareivji ļoti bieži ir jauni un šos noziegumus veica garlaicības mākti vai apjukuma iespaidā. Un tad ir ļaunās izvarošanas, kuras viņi redzēja kā daļu no konflikta, kad viņi iekaroja ciematu, nodalīja sievietes no vīriešiem un sistemātiski izvaroja sievietes.”

Kongo Demokrātiskajā republika (KDR) ir viena no vietām, kur jau 15 gadus plosās pilsoņu karš. Vienā no vietējām slimnīcām strādā Saharova balvas laureāts Deniss Mukvege, kurš 15 gadu laikā ārstējis vairāk nekā 40 000 izvarotas un izkropļotas sievietes un arī bērnus.

“Kā jebkurš cilvēks, es gribētu, lai man vairs nebūtu jārunā par šīm lietām. Bet kā es varu klusēt, ja 15 gadus mēs redzam lietas, ko pat ķirurga acis nevar pierast redzēt? Kā es varu klusēt, ja mēs zinām, ka šie noziegumi tiek izdarīti, ekonomisku mērķu vadīti? Kā es varu klusēt, ja ekonomiski mērķi ir noveduši pie izvarošanas kā kara stratēģijas? Kurš cilvēks ar sirdsapziņu varētu klusēt, ja viņš redz sešus mēnešus vecu zīdaini, kura vagīna ir iznīcināta ar dažādiem  objektiem vai ķīmiskiem ieročiem? “ neizpratnē ir Deniss Mukvege.

Izvarošana sekas atstāj vienmēr

Kā norāda psihologs Jānis Caics, izvarošana sekas atstāj vienmēr, neatkarīgi no tā, kur un kādos apstākļos noziegums ir veikts:

“Izvarošanas sekas, protams, cilvēkam vienmēr ir ļoti smagas. Tās, pirmkārt, tīri fiziski, emocionali un arī psiholoģiski. Tatad tiek traumēts cilvēka ķermenis, viņa psihe un arī viņa skats uz dzīvi, cik cilvēks vērtē sevi un vai cilvēks nav apvainojies uz savu fizisko ķermeni, uz savu fizisko nesēju. Cilvēks sāk būtībā ienīst savu ķermeni, jo caur to viņš saņem ļoti negatīvas emocijas, arī asociācijas, gan vizuālais, gan audio, smaržas, garšas utt. Kā vidēji uzskata, lai varētu pārdzīvot izvarošanas momentu, ir nepieciešams vismaz gads!”

Lai gan noziegums tiek veikts pret vienu cilvēku vai salīdzinoši nelielu cilvēku grupu, tas atstāj sekas uz daudziem cilvēkiem.

“Tā trauma ir visai ģimenei. Ne tikai ģimenei,  atkarībā no tā, kur tā ģimene dzīvo, ciematā, nelielā pilsētā vai pilsētā, tur vienmēr ir iejaukts liels cilvēku skaits, tātad tā ir trauma arī apkārtējiem. Trauma tai ģimenei pastiprinās; jo vairāk cilvēku par to zin, jo grūtāk cilvēkiem atbrīvoties no šīs negatīvās informācijas, ar kuru viņi sadzīvo ikdienā,”  piebilst Jānis Caics.

Daudzi izvarošanas upuri vēlāk tiek paverdzināti. "Islāma valstī" seksa vergi ir viens no peļņas avotiem. Par naudu, kuru iegūst, pārdodot seksa verdzenes, tiek pirkti jauni ieroči, kas tiek izmantoti, lai iekarotu jaunas teritorijas un arī paverdzinātu arvien jaunus cilvēkus.

Statistika rāda, ka par seksuāla rakstura noziegumiem ziņo vien katrs piektais cietušais. Šī statistika neietver kara plosītās valstis, kur seksa vergi, izvarošanas un seksuāla pazemošana ir daļa no ikdienas. To, cik daudz sievietes un bērni ir tikuši izvaroti un paverdzināti kara haosā,  visticamāk, nekad nevarēs uzzināt, bet sodu par šiem baisajiem noziegumiem līdz šim ir saņēmuši vien pāris varmākas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt