„Tātad laipni lūgti mūsu izstādē! Šī izstāde pastāv kā triju telpu mijiedarbība, kur galvenais ir dialogs ar tā laika liecībām” - izstādē ieaicina viens no tās veidotājiem Deniss Hanovs. Izstādes pirmās telpas centrā ir vecs dūmakains spogulis, uz kura izlasāms izstādes nosaukums un kas simbolizē, ka šajā izstādē mūs gaida tikšanās ar pagātni:
„Galvenais iedvesmas avots bija Ainas Lipkes mazā formāta dienasgrāmata, ko mēs atradām ģimenes mājas bēniņos un vienlaicīgi tas otrais atradums bija Žaņa Lipkes zīmējumu blociņš . Kad mēs nolikām abas šīs liecības blakus, no tām izrietēja stāsts par latviešu sievieti karā”.
Izstādes trīs telpās Ainas Lipkes kara laika dienasgrāmata un viņas tēva Žaņa Lipkes zīmējumi it kā atdzīvojas, veido savstarpēju saspēli un aicina uz pārdomām par kara atbaidošo un ļauno seju…
Dienasgrāmata rakstīta 40.gadu sākumā, kad kara virpulis Ainu bija aizrāvis ļoti tālu no Latvijas, viņa dzīvoja Krievijā, netālu no Ufas, kur pārcieta slimības un badu. Ierakstu dienasgrāmatā, kas tapis 1942.gada 16.septembrī, lasa izstādes veidotāja Guna Vainovska:
„Ir gan savādi. Es tik bieži redzu sapnī savus mīļos – māmiņu, papu, tevi, dārgais dzīves draudziņ! Vienīgi sapnī man ir miers, sapnī es atpūšos.Mani dārgie, es pārcietu grūtu slimību – dizentēriju, asiņaino. Bija tik grūti! Man nebija vajadzīgs vairs nekas, tikai jūs, mani dārgie. Es jūs redzēju katru nakti sapnī…”.
Līdzās lielajai smeldzei un ilgām, kas strāvo no Ainas dienasgrāmatas, aizkustinoša liecība ir tajā atrastais, starp lapām izkaltētais ziediņš – Sibīrijas zilsniedzīte, kas izstādē kalpo arī kā zīmīgs simbols.
„Tas trauslais ziediņš mūsu izstādē ir simbols tam, ka arī kara neprāta laikā cilvēks tiecas pēc skaistuma… Viņa atrada to pļavā, un iedomājieties, šim ziedam ir vairāk nekā 75 gadi,” rāda Deniss Hanovs.
Kā pretstats trauslajai Sibīrijas zilsniedzītei ir izstādes telpā redzamais Žaņa Lipkes groteskais zīmējums, arī tapis kara laikā, stāsta Hanovs: „Pretējā pusē skatītāji var redzēt atbaidošu tēlu ar dunci rokā, kas mūsu izstādē simbolizē kara briesmas. Tā ir mūžīgā cīņa starp trauslo un skaisto, ko apdraud naids, kara šausmas, dažādas totalitāras ideoloģijas”.
„Filma palīdzēs saprast, ka karš tā nav tikai tēvu, brāļu un vīru cīņa, ka tur ir iesaistītas ļoti daudzas puses. Tas ir tas, ko mēs mēģinājām šajā filmā parādīt.Un mums ir ļoti svarīgi parādīt to, ka karš, par ko tagad tik vieglprātīgi dažkārt izsakās politiķi un manipulē ar to, kā ar tādu biedēkli, - ka karš primāri iznīcina cilvēkus un piepilda telpu ar sāpēm”.
Izstāde „Tēvs un meita: Tikšanās kara laika sapnī” skatāma Žaņa Lipkes memoriālā, un tas ir īpašs notikums memoriāla izstāžu darbībā un krājuma izpētē.
