Lai saprastu to izveides paņēmienus, viņa pati pēc senajām liecībām jau izgatavojusi rakto slieču ragavas un šobrīd strādā pie kamanām.
Izstāde ir sižetiski un arī vizuāli aizraujošs ceļojums mūsdienu cilvēkam nu jau pavisam mazpazīstamā pasaulē. Tajā var apskatīt gan pašus seno ziemas transporta līdzekļus – dažādos laikos tapušas ragavas un kamanas, gan arī izsekot to dažādajiem darināšanas paņēmieniem.
Muzeja vēsturniece, izstādes veidotāja Una Bērente ir pārliecināta, ka šis mantojums ir pelnījis tikt īpaši izcelts, pie tam arī muzeja krājums ar to ir ļoti bagāts. Viņa Latvijas Radio sacīja: "Mums ir vairāk nekā 130 vienību, aptuveni puse no tām ir ziemas slieču transporta līdzekļi. Gluži tāpat kā mūsdienās ir pašsaprotami, ka mēs iekāpjam mašīnā un aizbraucam, arī 18. un 19. gadsimtā tieši tik vienkārši tas bija. Mēs iekāpām kamanās un aizbraucām, ja mums nebija kamanu, mums bija ragavas."
Izstādē skatāmi gan vēsturiskie braucamrīki, gan arī pašas Unas Bērentes izgatavotās ragavas un arī to detaļas, ko viņa darinājusi ciešā sadarbībā ar kokamatnieku Jāni Ķipēnu.
Viss izstādes stāsts sākas ar senākā veida, tā sauktajām rakto slieču ragavām.
"Kā tas viss ir sācies? Broce brīnišķīgi ir pateicis, ka latvietis mežā ieiet ar cirvi un svārpstu un izbrauc ārā ar vāģiem. Man liekas, ka to pašu var attiecināt arī uz ragavām, jo – kas tad ir nepieciešams? Ir nepieciešams cirvis, slīmests, kalts, un tad lielos vilcienos šādas vienkāršas slieces var arī izgatavot. Un visa sākotne, protams, ir darba ragavas," norādīja Bērente.
Rakto slieču ragavas nozīmē to, ka sliecēm piemeklēja koku jau ar dabisko līkumu, izmantojot egli vai bērzu, jo tiem ir bārkšsakne. Šis bija salīdzinoši vienkāršs izgatavošanas veids, kaut gan ne tik vienkārši bija atrast šim nolūkam atbilstošus kokus.
19. gadsimta 30.,40. gados sāka ienākt jaunums – liektās slieces, kad kokus jau iemācījās liekt paši slieču izgatavotāji.
Par šo procesu ir daudz rakstīto avotu, bet neviena senā meistara, kas to varētu parādīt praktiski, Latvijā vairs nav.
Tad nu Una Bērente un Jānis Ķipēns to mēģināja īstenot, rūpīgi sekojot rakstiskajām liecībām.
Viņa skaidroja: "Sākotnēji man likās, ka es esmu tik daudz pētījusi un analizējusi rakstītos avotus un literatūru, ka man tas būs viegli, ka nupat es visu māku. Nu, cik gan sarežģīti varētu būt izliekt vienkāršu slieci? Nu, mēs ņemam katlu, metam iekšā, vārām, liecam, dzīve ir skaista! Nē, tā nav! Izrādās, ka tas ir ārkārtīgi sarežģīts, laikietilpīgs process. Mans kolēģis var apstiprināt, mēs vēl šorīt par to smējāmies, ka pirmajos liekšanas mēģinājumos mēs pieļāvām visas iespējamās kļūdas!"
Procesā vissarežģītākā ir koksnes sautēšana. Lai to paveiktu, nepieciešama īpaša šim mērķim veidota konstrukcija ar milzīgu sautējamo katlu, kam pa virsu vēl ir kaste. Atkarībā no koka biezuma sautēšana ilgst četras līdz piecas stundas, un tai jābūt vienmērīgai. Ja tvaiks samazinās, var gadīties, ka viss process ir jāsāk no jauna. Tāpat ļoti ātri ir jāpaveic arī liekšana, tiklīdz koks ir izņemts ārā no katla un novietots ierīcē, ko sauc par lagrietu.
Kokamatnieks Jānis Ķipēns skaidroja: "Ja ir tāds pabiezāks koks, tad var apmēram līdz piecām minūtēm to liekt, bet, ja ir plānākas sliecītes, tās ir tempā jāizrauj no tās sautējamās kastes ārā un, atvainojiet par izteicienu, "mērkaķa ātrumā" vienkārši jācenšas iespīlēt lagrietā iekšā. Tas nozīmē, ka viens liec, bet otrs, lai koks liekuma vietā neplīstu, dzen ķīļus iekšā, līdz ar to vienmērīgi piespiežot pie lagrietas formas".
Ar slieču izliekšanu nekas nebeidzas, un izstādē tālāko procesu raksturo amatnieku stūrītis ar ēvelsolu un darbarīkiem slieču apstrādei.
"Jūs pati arī varat pamēģināt piedzīt formu. Parādīšu, kā to ar tādu spārnēvelīti piedzen. Te principā katrs apmeklētājs, kas atnāks un kas nebaidās no instrumenta, varēs pamēģināt, kā to lietu dara," teica kokamatnieks.
Tad, kad pati forma jau ir daudzmaz pieēvelēta, izdzīta un sliece šķiet taisna, tad pašā sliecē liek iekšā tā saucamās mietnes. Mietnes ir tās, kas paceļ ragavu sēžamo daļu uz augšu, lai nebūtu gluži pa sniegu jāšļūc".
Izstādē bagātīgi apskatāmi arī senie mūsu senču darinātie braucamrīki no dažādiem darba ragavu veidiem līdz ļoti greznām kamanām. "Šīs kamanas ir muzeja prieks un lepnums. 19. gadsimta sākuma kriju kamanas. Tas, kas ir neticami skaisti, kā es smejos – te ir viss vienā. Ir vanagnadziņu ornamenti, ir saules ornaments, ir statiņu ornaments. Kamanas ir no Vidzemes, un tās pavada stāsts, ka tēvs tās ir dāvinājis meitai kā kāzu dāvanu. Tam laikam tā ir neticami grezna dāvana," teica Bērente.
20. gadsimta sākums ir kamanu uzplaukuma laiks – tām ir dažādas formas, krāsojumi un dekorējumi, attīstās arī īpaša kamanu mode, un to visu varēs ieraudzīt arī izstādē, tāpat kā apģērbus, kādos cilvēki tērpās, braucot kamanās.
Izstāde Brīvdabas muzejā tikko vaļā vērta un būs apskatāma līdz februāra nogalei.
