Izstādē aplūkojami barikāžu laikā izmantotie sakaru līdzekļi

Sakari bija viss! Tagad grūti iedomāties, ka telefons ir kastīte mājās uz galdiņa un, lai iegūtu kāda notikuma fotogrāfijas, nepietiek ar vienu klikšķi un krāsainu printeri. 1991. gadā, kad Rīgas centru, radio un televīzijas ēkas sargāja barikādes, tehnika un sakari bija īpaši svarīgi jaunākās informācijas nodošanai. Barikāžu muzejā otrdien, 14. maijā, atklāta izstāde "Brīvības balss 1991", kurā savākti pirms gandrīz 30 gadiem aktuālie sakaru līdzekļi.

Barikāžu muzeja speciālistei Evitai Mačei ir 24 gadi. Par barikādēm viņa zina tikai no ģimenes stāstiem un arhīva dokumentu izpētes. Tāpēc darbs pie izstādes un sarunas ar barikāžu dalībniekiem viņai bija īpašs darba pienākums.

"Paskatīties, cik nozīmīga informācijas apmaiņa, cik svarīgi, lai cilvēkiem būtu patiesa informācija, lai būtu ātrā informācijas apmaiņa, lai informācija nenovecotu un cilvēki varētu sekot līdzi, kas notiek, jo lielākā daļa objektu, ko apsargā, ir saistīti ar saziņas veidiem, televīziju, radio un telefonu centrāli," klāstīja Mače.

Video kameras, fotoaparāti ar filmiņām, fiksētie telefoni ar apaļo ciparnīcu un daudz dažādu mazāku un lielāku radioaparātu – tie bija saziņas līdzekļi, kas pagājušā gadsimta 90. gados bija ikdiena.

1991. gada 13. janvārī neilgi pirms pieciem rītā Dainis Īvāns tieši Latvijas Radio ēterā aicināja cilvēkus doties uz Rīgu un veidot barikādes.

"Mums bija fiksētais telefons un Latvijas Radio pirmā programma, un visas galvenās pavēles, lai pārvaldītu tūkstošus, mēs devām radio. Un pretinieki neticēja, ka tā var dot pavēles, viņi domāja, ka caur ziņotājiem, kodiem, bet nebija ne tāda laika, ne iespēju," stāstīja bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks.

"Pa radio nāca visdažādākā informācija, dažu brīdi pat grūti iedomāties, ko tur pateica," piebilda Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais.

Izstādē skatāmi televīzijas arhīva kadri un klausāmi gandrīz 12 stundu gari radio arhīva ieraksti, kā arī apskatāmi pavisam reāli vēstures liecinieki, kā piemēram, radiotelefons, ko lietoja Ražuks.

"Grūti bija, sakari bija nekvalitatīvi, bet braucot no mašīnas varēja sazvanīt, kaut ko ieraugot vajadzēja tūlīt pat sazināties, bija ļoti parocīgs," teica Ražuks.

Jaunāko avīžu saiņi, kuras cilvēki paši nesa uz barikādēm, radioaparāti, pie kuriem apstājas garāmgājēji, un vecie televizora aparāti, pie kuriem pulcējās ģimenes visā Latvijā, lai sekotu līdzi notikumiem Rīgā. Šī izstāde ir gandrīz perfekta vēstures stunda tiem, kas nespēj iedomāties savu ikdienu bez mobilā telefona.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti