Vērgales muižas komplekss
Katram, kurš brauc uz Vērgali, patīkams pārsteigums ir skaistais Vērgales muižas komplekss, kurā ietilpst krāšņs 3,5 ha liels parks ar dīķi, ūdensrozēm un romantisku tiltiņu. Pāris gadus pēc Neatkarības kara muižas galvenajā ēkā iekārtoja skolu, kura tur atrodas arī šobrīd. Iespējams, ja nebūtu skolas, ēka tāpat kā daudzas citas muižas Latvijā būtu aizgājusi bojā. Bez skolas muižas kompleksa ēkās atrodas arī pagasta pārvalde, kultūras nams un bibliotēka.
Vērgales muižas komplekss celts 18. gs., bet 19. gs. 30. gados muižas galvenā ēka pārbūvēta vēlā klasicisma stilā (ampīrā) pēc barona Ernsta Fridriha fon Bēra pasūtījuma kā medību pils.[1] Muižas galvenajā ēkā līdz mūsdienām saglabājušās ozolkoka kāpnes, atsevišķās telpās grīdas segums u.c. elementi. Vērgales muižas komplekss ir viens no savdabīgākajiem ampīra kompleksiem Kurzemē.
Liktenīgā 1912. gada vasara
Vērgale 20. gs. sākumā bija tikpat burvīga vieta kā šodien. Lepna muiža ar brīnišķīgu rožu dārzu un parku. Tajā laikā aristokrāti bieži bija tuvāki vai tālāki radinieki vai draugi un devās viens pie otra ciemos no visas plašās Eiropas. 1912. gada pie Vērgales muižas barona ciemos bija ieradies kāds jauniņš, 20-gadīgs puisis Kurts Štempels (1892–1912), kurš nāca no senas Kurzemes–Prūsijas aristokrātu Štempelu dzimtas.[2]
Tajā vasarā kādā no muižā rīkotajiem sarīkojumiem Kurts ievēroja vietējo, par sevi septiņus gadus vecāko skaistuli Annu Lagzdiņu (1885–1912). Viņa tēloja galvenās lomas Vērgales izglītības biedrības Teātra trupā un ar savu skaistumu bija apbūrusi daudzu vietējo sirdis.[3]
Skaistā Anna
Anna nāca no Piltenes un bija bārenīte. Viņu savā paspārnē kā civilsievu jau vairāk nekā pirms septiņiem gadiem bija pieņēmis Tāšu Jaunmačuļu māju saimnieks Makbets (citur minēts kā Makbots). Tajā laikā būt par civilsievu nebija nekas labs, un Anna jau divus gadus bija pārsniegusi vecmeitas vecumu, kas tolaik skaitījās 25 gadi. Annas iemīlēšanos Kurtā Jaunmačuļu māju saimnieks uztvēra kā nodevību, jo uzskatīja, ka tieši viņš esot bijis tas, kurš jauniņo bārenīti uzņēmis pie sevis un izvedis sabiedrībā (kaut gan Annu tā arī viņš nebija apprecējis).[4]
Kurts un Anna ļoti iemīlējās, un Kurts vēlējās ar viņu salaulāties. Viņš rakstīja vēstuli savai mātei un lūdza atļauju apņemt par sievu skaisto Annu, jo tajā laikā vecāku piekrišanai bija liela nozīme. Kurta māte abu mīlestību noraidīja, jo abi jaunie cilvēki nāca katrs no savām aprindām un viņa bija noskatījusi dēlam citu, turīgu līgavu Vācijā.[5]Tajā laikā bieži laulības veica izdevīguma, nevis mīlestības vārdā. Ar izdevīgām laulībām ģimene varēja pacelt savu statusu sabiedrībā vai pretējā gadījumā to pat pazaudēt.
Pašnāvība
Kurta māte bija nikna par dēla izvēli laulāties ar zemākas kārtas sievieti, piedevām vēl vecmeitu, un sacīja, ka labāk redzētu dēlu mirušu, nekā dotu piekrišanu šādām laulībām. Tā nu abi jaunie mīlnieki izšķīrās par ļoti radikālu soli un izlēma kopā doties nāvē. 1912. gada naktī no 22. uz 23. oktobri (pēc vecā stila) muižas otrajā stāvā, vietā, kur šobrīd atrodas 9. klases telpa, atskanēja divi šāvieni. Sākumā neviens neko nenojauta, tādēļ mīlniekus atrada tikai nākamajā dienā.[6]
Abi mīlnieki bija šāvuši galvā – Anna bija šāvusi ar ''buldoga'' revolveri, bet Kurts ar Mauzera pistoli, visticamāk, abi to sarunāja darīt reizē. Anna bija tērpusies melnā kleitā un gulēja gultā, bet Kurts bija nokritis pie gultas. Anna pēcnāves vēstulē savai draudzenei Vērgales Bētiņu mājas kalponei rakstīja: “Dievs piedos mums, jo mēs citādi nevarējām”[7]. Anna un Kurts izteica vēlēšanos tikt apglabātiem kopā vienā, melnā un vienkāršā zārkā.[8]
Ziņas par dubulto pašnāvību tolaik ļoti satricināja sabiedrību. Avīzes bija pārpildītas ar rakstiem, pildītiem ar sulīgām detaļām par notikušo traģēdiju. Klīda runas, ka Kurts esot “slimojis ar nerviem”[9], ar ko izskaidroja viņa radikālo rīcību.
Šis notikums ļoti sašķēla vietējo sabiedrību. Kurta māte vēlējas, lai dēls tiktu apbedīts viens, bet galu galā Vērgalē izlēma, ka abi tiks apglabāti kopējā kapā, katrs savā zārkā pie paša baznīcas žoga. Bēres notika pēc piecām dienām, un todien Vērgales skolā, kas toreiz vēl neatradās muižā, aizklāja logus, lai bērni neredzētu, kā uz kapsētu ved pašnāvniekus.[10] Pašnāvība kristīgajā ticībā ir liels grēks, un parasti šādā nāvē mirušos neapbedīja kapsētā, bet ārpus žoga.
Kapa vieta
Vietējie aktīvisti Annai un Kurtam ir uzlikuši kapakmeni un skaisti iekopuši jauno mīlnieku kapu kopiņu. Paši vērgalnieki un apkārtnes iedzīvotāji bieži abiem mīlētājiem noliek ziedus un svecītes. Šim traģiskajam mīlasstāstam ir liela nozīme vērgalnieku sirdīs – tas atgādina par mīlestību, kas ir stiprāka par nāvi. Pēc raidījuma “Tas notika šeit” viesošanās par piemiņu Annai un Kurtam ir nosaukts muižas parkā esošais tiltiņš – tagad muižu ar parku savieno “Mīlestības tilts”.
[1] Vērgales muižas komplekss. Pieejams šeit.
[7] Vēstules saturu pēc atmiņas atstāstījusi Vērgales muzeja direktore Mirdza Sīpola un krājuma glabātāja Daina Vagule. Pēcnāves vēstule pieminēta arī laikrakstā Tēvija, Nr. 126., 01.11.1912., 2. lpp.
